Maskavas valdības speciālā starpnozaru komisija izskatīšot jautājumu par ostu pirkšanu Baltijas valstīs. Šādu informāciju plašsaziņas līdzekļiem sniedzis Maskavas mēra vietnieks Josifs Ordžonikidze. Skaidrots, ka īpašumu iegādei ārvalstīs esot divi mērķi — pilsētas līdzekļu ieguldīšana, lai gūtu peļņu, kā arī Maskavas klātbūtnes paplašināšana ārvalstīs.
Maskavas impēriskās ambīcijas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zīmīgi, ka paziņojums nācis drīz pēc tam, kad Krievijas delegācija bija boikotējusi neseno Baltijas ekonomisko forumu. Tas notika tāpēc, ka Latvija bija atteikusi vīzas trīs Krievijas amatpersonām, kas gribējušas piedalīties forumā. Divas no tām pārstāvējušas Krievijas rūpnieku un uzņēmēju savienību, kuras paspārnē tapis vērienīgs projekts ar nosaukumu "Krievijas–Baltijas ekonomiskais fonds". Fonda būtība presē netiek skaidrota, taču runa acīmredzot ir par līdzekļu iedali īpašumu iegādei Baltijas valstīs, par ko Krievija izrāda īpašu interesi, iesaistot šajā procesā pat bijušos diplomātus. Jau rakstīts, ka savulaik pats šīs savienības vadītājs Arkādijs Voļskis pēc Latvijas apmeklējuma teicis: "Mēs (..) labi darbojamies Latvijas ostās, tajā skaitā arī pašu latviešu pamestajā Liepājas ostā. Starp citu, šo ostu mēs gribam nopirkt īpašumā, lai 70 procentu krievu, kas dzīvo šajā pilsētā, dzīvotu normālu pilsoņu dzīvi nākotnē." Izskatās, ka tagad Krievijas rūpnieku un uzņēmēju savienības aktivitātes Baltijā pāriet Maskavas valdības pārziņā. Jau agrāk secināts, ka Maskavas pilsētas saimnieciski politiskā darbība kļuvusi par vienu no Kremļa impēriskās stratēģijas īstenošanas svirām. Atcerēsimies kaut vai to, ka vēl 1997. gada nogalē Vladimirs Volfa dēls Žirinovskis Latvijas televīzijas skatītājiem domātā programmā lielīgi izteicās: viena pati Maskavas pilsēta Krievijā esot tik bagāta, ka "spēj nopirkt savā īpašumā visu Latviju", kaut gan labi zināms, ka naudas strādnieku algu izmaksām Krievijā katastrofāli trūkst. Arī tā saucamo Maskavas un Krievu namu kā Krievijas pārstāvniecību filiāļu celtniecība sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs tika savulaik izskatīta un akceptēta Krievijas drošības padomes sēdē. Un tā nav nekāda Maskavas pilsētas valdības lokāla iniciatīva. Runājot konkrēti par ostām, jāsaka: piekļūšana un nostiprināšanās visos jūras ceļu mezglos un ostu pilsētās ir Krievijas militārās doktrīnas sastāvdaļa, kuras mērķis ir nodrošināt Kremlim iespēju turēt arī nākotnē roku uz energoresursu iegūšanas un transportēšanas artērijām. To redzam ne tikai Baltijā, bet arī Ukrainā, Gruzijā, Bulgārijā un vairākās citās valstīs. Vēl nesen Krievijas televīzijā atklāti tika diskutēts jautājums, ka vajagot nevis strīdēties ar Ukrainu par ietekmi šajā valstī, bet gan vienkārši nopirkt, teiksim, Odesas, Sevastopoles un dažu citu ostu pilsētu nozīmīgākos objektus. Tāpēc Maskava jutīgi reaģē arī uz Latvijas vēlmi piesaistīt NATO līdzekļus Liepājas ostas modernizācijai, lai tajā varētu ieiet alianses karakuģi. Arī tā saucamā Krievijas stabilizācijas fonda līdzekļus, kas iegūti no augstām naftas cenām pasaulē, jau nākamgad paredzēts ieguldīt nevis valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai un nabadzības izskaušanai, par ko nemitīgi publiski atgādina Krievijas prezidents, bet gan Saūda Arābijas, Kuveitas, Azerbaidžānas un Norvēģijas vērtspapīru iegādei. Visas minētas valstis, kā zināms, ir bagātas ar energoresursiem, un Maskava izmisīgi cīnās par ietekmi tajās. 1997. gada janvārī Vācijā dzīvojošais mācītājs Kārlis Zuika, ļoti jūtīgais uz dzimtenē notiekošiem procesiem, rakstīja atklātu vēstuli toreizējam Liepājas pilsētas galvam T. Eniņam, kurā atgādināja: "Jau ilgāku laiku mani satrauc Krievijas biznesmeņu neatlaidīgā uzbāzība Liepājai, lai ar visādiem viltīgiem solījumiem un vilinājumiem iegūtu savā īpašumā arī tās ostu (..). Ir jāzina, ka Krievija vēl nav nokārtojusi Pirmā pasaules kara parādus, izvedot no Latvijas salaupīto ar 3000 vagoniem. Krievija nemaz negrib dzirdēt un neliekas ne zinis par okupācijas seku milzīgo zaudējumu nokārtošanu: par cilvēku iznīcināšanu, valsts izlaupīšanu un zemes piesārņošanu, kas sniedzas miljardos dolāru…" Jāatceras, ka kādreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis par vienu no svarīgākiem valstiskās neatkarības nostiprināšanas uzdevumiem uzskatīja zemes izpirkšanu no vācu baroniem un krievu muižniekiem. Viņš noveda šo lietu līdz galam, lai ko tas latviešu tautai maksāja. Un tas varētu būt labākais piemērs mūsdienu valstsvīru rīcībai. Nedrīkst aizmirst, ka pret mūsu valsti strādā pietiekami gudras struktūras. Ja mums nav savas zemes, tad nav arī šā juridiskā, saimnieciskā un morālā pamata.