Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/08/31/11339940t1h9e74.jpg)
Saruna ar cilvēku, kas kļuva plaši pazīstams tanī laikā, kad pasaule gatavojās karam Irākā. Hanss Blikss bija galvenais ANO ieroču inspektors. Cilvēks, kuram vajadzēja uzraudzīt to, kā Sadams Huseins atbruņojas. Līdz ar kara sākumu ieroču inspektoriem savs darbs bija jāpārtrauc, jo ASV vadītajai koalīcijai likās, ka zina labāk un nekas cits neatliek, kā Irāku atbruņot ar spēku. Hanss Blikss neilgi pēc tam aizgāja pensijā un atgriezās savā dzimtajā Zviedrijā. Mēs savukārt izmantojām iespēju, ka viņš šajās dienās ir iebraucis Rīgā.
- Bušs, Blērs un mūsu valdība pirms diviem gadiem mums stāstīja, ka Sadams Huseins ir tūlītējs drauds un tāpēc viņa režīms ir jāgāž. Šis apgalvojums tagad ir izrādījies pilnīgi nepamatots. Tagad, divus gadus pēc kara, kāds ir jūsu viedoklis – vai mēs tikām apzināti mānīti? - Teikt, ka mēs tikām apzināti mānīti, nozīmētu apgalvot, ka viņi zināja, ka tas, ko viņi teica, bija meli. Tā tas nav. Es nedomāju, ka varam apgalvot, ka viņi rīkojās ļaunprātīgi, bet man liekas, ka mēs varam teikt, ka viņi maldināja paši sevi un tāpēc viņi maldināja visu pasauli. Es domāju, ka pietrūka kritiskas domāšanas. - Jūs esat teicis, ka Buša administrācija no izlūkdienestu ziņojumiem par Irākas masu iznīcināšanas ieročiem izņēma jautājuma zīmes un aizstāja tās ar izsaukuma zīmēm. Tas taču vairāk izskatās pēc mānīšanās, nevis vienkārši kritiskas pieejas trūkuma? - Nē, es nekad neesmu apsūdzējis viņus ļaunprātībā, bet viņi nodevās manipulācijām ar informāciju gan Amerikā, gan Lielbritānijā. Piemēram, tas slavenais Blēra teiciens, ka irākieši 45 minūšu laikā spēj dabūt kaujas gatavībā savus masu iznīcināšanas ieročus, bija pavisam skaidrs gadījums informācijas manipulēšanā. - Kāpēc Sadams Huseins izvēlējās riskēt ar savu galvu un izlikties, ka viņam ir kaut kas slēpjams, kaut gan patiesībā viņam nekā slēpjama nebija? - Ļoti ticams, ka tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, Drošības padomes noteiktās sankcijas pret Irāku bija paredzēts atcelt, ja ieroču inspektori ziņotu, ka Irākai ieroču vairs nav. Sadams mēģināja iespaidot inspektorus, lai tie neziņotu, ka ieroču nav. Tajā pašā laikā ASV valdība un daži citi turpināja teikt, ka ar to nebūs pietiekami, ka Irākā nebūs ieroču, Sadamam ir jāpazūd. Viņam nebija starpības – būt pielaidīgam vai ne, jo sankcijas tiktu saglabātas tikmēr, kamēr viņš būtu pie varas Irākā. Otrkārt, viņš vēlējās radīt iespaidu, ka viņam vēl aizvien ir ieroči un viņš vēl aizvien ir bīstams, bet tajā pašā laikā viņš gribēja teikt Drošības padomei, ka ieroču vairs nav. Viņš mēģināja jāt uz diviem zirgiem. Tas nebija iespējams. Tas bija apmēram tas pats, kas izkārt pie mājas uzrakstu "Uzmanību, nikns suns!", kaut gan īstenībā suņa nemaz nav. - Kāds jums radās iespaids par Centrāleiropas un Austrumeiropas tik nekritisko un enerģisko atbalstu ASV? - Jūs bijāt daudz atsaucīgāki nekā rietumeiropieši. Centrāleiropieši un austrumeiropieši bija piedzīvojuši diktatūru un okupāciju un kopš II pasaules kara laikiem bija raudzījušies uz amerikāņiem kā uz atbrīvotājiem. Tāpēc viņi dega nepacietībā tikt vaļā no tāda briesmīga diktatora, kāds bija Sadams. Entuziasms bija liels. Un tomēr mēs tagad redzam, ka šie lēmumi tiek apsvērti vēlreiz – ukraiņi izvāc savu karaspēku, poļi, spāņi un tagad itāļi. Es domāju, ka ir tāda pamatīga neveiklības sajūta par šo okupāciju, it īpaši tāpēc, ka visa šī lieta tika pamatota ar masu iznīcināšanas līdzekļu esamību un it kā bīstamību, un izrādījās, ka tas viss nav taisnība. Mēs kā ieroču inspektori teicām, ka neredzam Irākā šos ieročus un mums ir lielas šaubas par tiem pierādījumiem, kurus amerikāņi un briti liek galdā. Mēs stingri neteicām, ka ieroču tur nav. - Kara priekšvakarā vienā no lielākajiem Latvijas laikrakstiem bija komentārs: "Hanss Blikss ir pārvērtis Irākas atbruņošanos par farsu. Atliek jautājums, vai pasaules sabiedrība izliksies, ka tic Bliksa un Sadama pasakām?" Jūs tajā laikā bijāt nomelnošanas kampaņas objekts. Vai tas jūs aizskāra personīgi? - Es lasīju labas avīzes tajā laikā, viņi bija savaldīgāki, bet citi laikraksti, it sevišķi konservatīvie, mums mēģināja ādu pār acīm novilkt. Es tās avīzes nelasīju. Skatoties atpakaļ, es piekrītu, ka pietrūka kritiskas domāšanas. Tas ir kā pēc mēra, ka bija 14. gadsimtā, kad Vatikānam jautāja, kas šim mērim bija par iemeslu, un pēc ilgas prātošanas viens pateica, ka tas bija zvaigžņu stāvokļa dēļ. Mēs nekur netiksim, ja nedomāsim kritiski. Tas bija tas, kas notika Irākas sakarā. Bija skaidrs plāns, ka Sadama režīms ir jāmaina, bet bija ļoti pavirši attiecībā uz pierādījumiem. - Vai varētu pienākt brīdis, kad jūs teiktu, ka pamatojums karam Irākā bija ļoti vājš, bet tomēr tas vēršas uz priekšu, jo irākieši ļoti aktīvi balso vēlēšanās un politiskais process virzās uz priekšu. Nekas tāds nebūtu iespējams, ja Sadams Huseins būtu pie varas. - Amerikāņi ļoti skaidri uzspieda uz vēlēšanām, ka tām bija jānotiek. Kad tās notika, neraugoties uz faktu, ka neviens nezināja, vai sunīti tajās piedalīsies. Par to viņiem jāizsaka liela atzinība, jo daudzi teica - atlieciet, aizkavējiet vēlēšanas uz pāris mēnešiem. Bet es nedomāju, ka tas uzlabotu situāciju. Tas, ka vēlēšanas notika, par to amerikāņi jāapsveic. Mēs ceram, ka situācija patiešām stabilizēsies un visi spridzinātāji pašnāvnieki tiks savaldīti, un daudzi cietušie irākieši būs daudz labākā situācijā. Bet ir arī tā, ka pasaulē notiks daudzas vardarbīgas un briesmīgas lietas, ilgtermiņā tām var būt labas sekas. Es nedomāju, ka tas var kalpot par attaisnojumu. Mums ir jāvadās no situācijas, kāda tā bija 2003. gadā, un tajā laikā amerikāņi un briti balstīja savas darbības uz pierādījumiem, kuri bija vāji, to viņiem vajadzēja saprast, un cilvēki tika maldināti.