"100. pants". Pitalovā aizturētie žurnālisti Ivo Kiršblats un Māris Jurgensons (27)

- Stāstiet visu pēc kārtas, ko jūs vēlējāties tur nofilmēt? Vai jums bija visas nepieciešamās atļaujas? Ivo Kiršblats: "Pamatdoma bija pavisam vienkārša – mums bija jābrauc uz Abreni un gribējām safilmēt to, kā cilvēki tur dzīvo, mēģinājām izprast viņu dzīves ritmu, kas viņiem tur notiek, kāda ir būtiska atšķirība starp Latgali un Abreni. Mēs pirms tam Krievijas vēstniecībā saņēmām visus nepieciešamos dokumentus. Mēs viņus brīdinājām, ka brauksim uz Pitalovu filmēt, un viņi speciāli no Maskavas pasūtīja mums akreditācijas, kuras dod pilnīgu brīvību man kā žurnālistam un arī operatoram. Mēs varējām iet un it kā filmēt. Vismaz tā tika pateikts." - Kur sākās nepatikšanas? Māris Jurgensons: "Nepatikšanas sākās, jo viņi uzskata katru vietu par stratēģisku objektu. Tur cilvēki visi ziņo. Tur ir tāda sajūta, ka katrs ziņo. Katrs, tiklīdz ir ieraudzījis svešu cilvēku ar televīzijas kameru, tā tiek ziņots uz kaut kādu noteiktu dienestu, tad parādās miliči vai citi cilvēki. Man pašam bija tā, kad pie viesnīcas nofilmēju mūsu sasisto mašīnu, viens cilvēks jau uzreiz ziņoja par to, ka mēs filmējam pie viesnīcas." - Sasista mašīna – kas tas bija par atgadījumu? Ivo Kiršblats: "Diezgan amizants mirklis – gaišā dienas laikā pie pilsētas vienīgās viesnīcas ieejas. Tas notika tajā brīdī, kad bijām jau aizturēti un mūs pratināja milicija un visi iespējamie Krievijas drošības dienesti. Ienāca acīmredzot priekšnieks un pajautāja, ko mēs darīsim ar savas automašīnas priekšējo stiklu. Mēs nesapratām, ko mēs varam darīt un kas mums būtu jādara ar automašīnas priekšējo stiklu, un tad viņš pateica, ka automašīnai priekšējais stikls ir izsists." Māris Jurgensons: "Visa pilsēta nāca tā kā ekskursijā. Bija sajūta, ka visi zina, ka logs ir sadauzīts. Visi nāca un uzreiz skatījās to logu. Tā sajūta tur vispār ir ārkārtīgi jocīga. Vēl gribu pateikt to, ja ir akreditācija, tad ir vesela virkne papīrīšu, kur ir 101 punkts, pēc kuriem tevi var "izčakarēt", jo tu nekad nevari būt visam sagatavots. Izrādās, ja tu trīs dienas dzīvo pie privātpersonas, tev nevajag zīmodziņu uz iebraukšanas talona. Ja tu dzīvo viesnīcā, tev ir jāsaņem, bet viesnīcā tev neko nesaka." - Par ko jūs aizturēja? Kādas bija pretenzijas pret jums? Ivo Kiršblats: "Aizturēšanas oficiālais iemesls bija tas, ka filmējam stratēģiski svarīgus objektus. Mēs nofilmējām Abrenes dzelzceļa staciju un universālveikalu. Jebkuru ēku, kuru mēs filmējām, viņi varēja traktēt kā stratēģiski svarīgu objektu. Mums bija vairākas iespējamās alternatīvas – līdz 10 000 rubļu soda nauda, 3 diennaktis pasēdēt neviesmīlīgās telpās vai iespiedīs zīmogu vai kaut kādas atzīmes pasē, ka piecus gadus nedrīkstam atgriezties Krievijā." Māris Jurgensons: "Es neesmu drošs, ka tas tā nenotiks. Bet viņi zina, kā kamerā var noskatīties un izdzēst materiālu. Viņi sekoja rūpīgi līdz, vai time code ir precīzi tajā vietā, kur mūsu materiāls bija, attina atpakaļ un skatījās, vai tur ir nodzēsts." - Kas bija tas, ko jums prasīja nodzēst? Ivo Kiršblats: "Prasīja nodzēst visu, kas safilmēts. Ielas, mājas." Māris Jurgensons: "Tur neapspriež tādas lietas. Tur parunā pa telefonu vai rāciju un pasaka visu nodzēst. Visu un cauri." - Vai jūs operējāt ar tādiem terminiem kā vārda brīvība un žurnālista darba brīvība? Ivo Kiršblats: "Vienkārši pat uz robežas prombraucot skatās uz to Maskavas akreditāciju un pirmo reizi redz tādu dokumentu, nesaprot, ko ar tādu var darīt." Māris Jurgensons: "Tur nav rakstīts tas, ka nedrīkst ceļa malā filmēt. Mēs nofilmējām vienu cilvēku, ar kuru taisījām interviju. Viņi uzreiz pierakstīja viņa vārdu, viņš bija savu vārdu pateicis mūsu ierakstā. Mēs neesam droši, vai šim cilvēkam nebūs nepatikšanas mūsu dēļ. Ceļš gāja uz robežu, un mēs ceļa malā nofilmējām, kā cilvēki apstrādā lauku. Izrādās, ka tas ir liels pārkāpums." - Kādi ir galvenie secinājumi? Par vārda brīvību nav vērts runāt, bet ir viens secinājums par to milzīgo naidu, kas viņiem ir pret Latviju. Ivo Kiršblats: "Mēs mēģinājām saprast, kādēļ tā ir. Tā atbilde ir ļoti vienkārša – vienīgais informācijas avots, kā viņi kaut ko uzzina par Latviju, ir televīzija. Tie sižeti ir ļoti tendenciozi. Tikko mēs sākam runāt par kaut kādiem pensionāriem, viņi zina, ka Latvijā pensionāriem nav ko ēst, krievus šeit neieredz, visus, kas piketē, ved uz cietumu un spīdzina. Viņiem tas gadu laikā jau ir izstrādājies, un mūsu mašīna bija likumsakarīgs pasākums." Māris Jurgensons: "Tur ir naids. Mums pat divi iedzēruši pensionāri mēģināja uzbrukt. Tur ir ļoti veiksmīgi gadiem ilgi veidota sistēma, ka visiem ir jāziņo. Ja viņi neziņo, tad viņiem ir nepatikšanas. Ja viņi kaut kādā veidā ir sadarbojušies ar ārzemniekiem, viņiem ir lielas nepatikšanas. Cilvēki ir audzināti ārkārtīgi totalitārā garā, ka varētu teikt, ka pat mums padomju laikā tik ļoti nebija." - Ar ko tas viss beidzās? Ivo Kiršblats: "Beidzās ar to, ka otrajā reizē pārbaudīja mūsu kasetes un lika atkal izdzēst safilmēto, ko bijām jau no jauna safilmējuši. Mēs nebijām īsti godīgi un samelojāmies, un kaut kādas bildes mums ir, bet es ceru, ka kopīgu iespaidu mēs varēsim parādīt." - Viens no drošības dienestu priekšniekiem teica, ka tā ir jums dāvana uzvaras dienā, ka varat vispār tikt prom? Ivo Kiršblats: "Neskatoties uz to, ka varējām trīs dienas oficiāli uzturēties un vīza bija uz mēnesi, priekšnieks pateica, ka tā ir dāvana svētkos un viņš līdz sešiem vakarā cer sagaidīt zvanu no robežkontroles posteņa, kas pasaka, ka latvieši ir aizbraukuši prom. Ja es nesaprotu, tad viņš var paskaidrot, ka šodien ir svētki un viņš mums dod tādu lielisku iespēju bez problēmām līdz sešiem no Krievijas izbraukt." Māris Jurgensons: "Mēs sapratām, ka esam ļoti laimīgi, ka dzīvojam Latvijā."