Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
9. maijs – lielās uzvaras 60. gadadiena, kā to dēvē Krievijā. Austrumeiropas valstīs kara beigas tiek dēvētas citādi, jo tās neatnesa brīvību kā Rietumeiropā. Šīs vēstures izpratnes plaisas starp Krieviju un Austrumeiropu ir galvenais iemesls, kāpēc Austrumeiropai ir kaimiņi, kuriem pagaidām nav lemts beigt ķīvēties, un svinības Maskavā var beigties ar kārtējo apvainošanos vienam uz otru. Kāpēc šo plaisu vēl aizvien nav iespējams pārvarēt un kāpēc tā vispār pastāv? Par to intervijā ar slaveno amerikāņu politologu Zbigņevu Bžezinski.
- Vai jūs domājat, ka Krievija jebkad spēs saprast un pieņemt, ka Austrumeiropai Uzvaras diena nav tikai un vienīgi svētku diena? - Jūs jautājat, vai Krievija jebkad to varēs pieņemt. "Jebkad" ir svarīgs vārds. Vēsture mainās, un cilvēku attieksme pret to arī mainās. Tas Krievijai prasīs laiku. Es domāju, ka Krievijas tautai ir ļoti izkropļots skats uz jauno laiku vēsturi, izkropļots skatījums uz pašiem savu pagātni, galu galā pat staļinisma izgaismošana ir bijusi ļoti pieticīga un ļoti daļēja. Kaut kas no tā notika 1956. gadā, kaut kas no tā notika perestroikas laikā, daudz kas notika Jeļcina laikā. Tagad Putina laikā notiek kāpšanās atpakaļ. Tas krieviem prasīs laiku apjēgt staļinismu kopumā, gan to, ko tas nodarīja pašiem krieviem, gan arī kaimiņiem. - Jūs domājat, ka būs jānomainās politiskajai elitei, lai vēstures izpratne uzlabotos? - Jā, poliskajām elitēm ir jānomainās un ir jāatnāk īstam pēcpadomju laikmetam. Putins un viņa administrācija ir pēdējās padomju ēras atliekas, ļoti skarbas atliekas. VDK paaudze. Viņiem vēl aizvien ir ļoti instrumentāls skatījums uz vēsturi. Vēsture kā instruments. Tas nav mēģinājums pēc iespējas precīzāk saprast to, kas notiek, bet pamatā tas ir darbarīks, ar ko tiek manipulēts šīsdienas politikā. Viņu izpratne par vēsturi ir instrumentāla un tāpēc izkropļota. - Vai ir pamatoti teikt, ka Latvija deklarēja, ka fašisma un staļinisma režīmi bija vienāds ļaunums? Vai no morālā viedokļa nekas īsti nespēj pielīdzināties nacisma ļaunumam? - Kā to var izspriest? Ļaunums paliek ļaunums. Ja kāds kādu nožņaudz un kāds kādam nogriež galvu, kurš ir ļaunāks? Kurš žņaudza vai kurš grieza galvu nost? Kā to ir iespējams pateikt? Hitlerisms bija ļauns, pilnīgs ļaunums. Staļinisms bija ļauns, pilnīgs ļaunums. - Vai jūs domājat, ka mūsu rietumu partneru acīs Latvija sāk izskatīties kaitinoša šīs nebeidzamās konfrontācijas dēļ, kas mums ir ar Krieviju? - Man tas neliekas kaitinoši. Man tas ir saprotams. Latvija ir maza valsts, tā bija upuris, ar to brutāli apgājās, un kā tad tagad normāli cilvēki var citādāk justies? Protams, jūs jūtaties kaut kur nedroši un mēģināt darīt visu, lai tas neatkārtotos. Man latviešu attieksme ir pilnīgi saprotama, jo es šo to zinu par Centrāleiropas un Austrumeiropas vēsturi.