Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Pirms 15 gadiem, kad jūs uz starptautiskās skatuves aktīvi līdzdarbojāties Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā, Latvija, Lietuva un Igaunija varēja izskatīties kā vienas ģimenes trīnīši. Tagad pēc 15 gadiem daudzi ir pasludinājuši, ka Baltijas vienotība ir zudusi.
- Vai jums vienotības zudums Baltijas valstu starpā liekas negatīvs notikums vai arī tas ir tikai loģisks? - Es domāju, ka tas ir tikai loģiski, jo tās ir trīs valstis, kuras ir tik daudzos veidos atšķirīgas – valoda, vēsture un kultūra. Tad, kad šādas valstis ir atguvušas neatkarību pēc tik ilgiem gadiem apspiestības, tās cenšas spodrināt savu individualitāti. Tas ir tikai dabiski. Es domāju, ka kādudien Latvija, Lietuva un Igaunija nonāks pie slēdziena, ka tas ir tikai viņu pašu interesēs apvienot spēkus, cik vien ir iespējams. Es jums piedāvāšu līdzību – Beniluksa valstis arī ir ļoti, ļoti atšķirīgas valstis. Paraugieties kaut vai uz braukšanas kultūru. Tas kā brauc holandieši un kā pie stūres uzvedas beļģi – nekas nevar būt tik atšķirīgs. Es vispār nerunāšu par braukšanas kultūru jūsu reģionā. Bet viņi ir sapratuši, ka apkopot spēkus, runāt vienā balsī, kur vien iespējams, tas viņiem nāk tikai par labu. Tāpat notiks arī ar Baltijas valstīm, kad viņas līdz tam nokļūs. - Latviešus bieži vien kariķē kā cilvēkus, kas gandrīz katru otro nedēļu piemin kādu vēsturisku notikumu, lielākoties bēdīgu. Mēs esot vēl tādi, kas runā, cik grūti mums klājās pagājušajā gadsimtā un cik slikti visi pret mums izturējās. Kāds ir jūsu iespaids? Vai mēs radām bēdīgas, pagātnē iestigušas tautiņas iespaidu? - Es tā nedomāju, man vismaz skaidrs, ka pēc tik ilgiem gadiem, kad jums netika ļauts neko svinēt, jūs izjūtat vajadzību to darīt pēc iespējas vairāk, bet agrāk vai vēlāk jūs daudzās atceres dienas apkoposiet. Dānijā pirms pārsimts gadiem gandrīz katru nedēļu bija kāda atzīmējama diena, diena veltīta kādam svētajam, un tad parādījās viens gudrs karalis, kurš teica: mums tās visas dienas ir jāsaliek kopā un būs viena diena gadā – Visu svēto diena, lai pārējās dienās varētu strādāt. Jūs tāpat kādreiz izdarīsiet. Bet es to saprotu un ļoti cienu, protams, ka jums klājās grūti pagājušajā gadsimtā. 1864. gadā mēs zaudējām karā ar Prūsiju un mums vēl aizvien ir diena, kad mēs pieminam Šlēsvigas-Holšteinas zaudējumu. Tā kā jūs neesat vienīgie, kas ir nedaudz ielipuši pagātnē. - Tagad gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā liekas, ka lielākā sabiedrības daļas attieksme pret Eiropas Savienību ir kaut kur robežās starp "man vienalga" līdz sašutumam par augstajām degvielas cenām. Eiropas Savienība izskatījās daudz skaistāka pa gabalu, tas bija mērķis uz ko mēs gājām, bet tagad tas viss izskatās daudz garlaicīgāk. - Protams, ka tas ir garlaicīgi. Tas, kas mani uztrauc ir tas, ja mēs paskatāmies uz visām jaunajām ES dalībvalstīm, visi pievienošanās referendumi bija ļoti pārliecinoši balsojumi, ļoti augsts atbalsta procents, par augstu un tas rāda, ka gaidas ir pārspīlētas un tāpēc noteikti būsiet vīlušies. Arī tad, kad Dānija pievienojās ES vairāk nekā trīsdesmit gadus atpakaļ, arī mēs diezgan ātri nonācām pie atziņas, ka šī nav piena un medus karaļvalsts. ES ikdiena ir sausas diskusijas. Tomēr ir svarīgi atcerēties lielo visaptverošo ideju, kas stāv aiz Eiropas integrācijas projekta – saglabāt mieru un brīvību. Esmu pārliecināts, ka tāda valsts kā Latvija šādu nozīmīgu lietu spēj izprast labāk par Dāniju, kura daudzus gadus dzīvojusi ielas saulainajā pusē. Jūs vēl labāk saprotat, cik nozīmīgi ir daļai no tādas organizācijas, kā Eiropas Savienība, kurā visām valstīm ir vienādi pienākumi un iespējas saglabāt mieru. Par to arī ir viss ES stāsts. - Ja mēs paraugāmies uz pamatdefinīciju, kāds ir ārpolitikas galvenais uzdevums, tad tas ir nodrošināt valsts izdzīvošanu. Vai nav tā, ka Dānijā un Latvijā ārpolitika savu ir izdarījusi, beigusies un mums par to vajadzētu priecāties, nevis skumt? - Jūs laikam domājat to teicienu, kas parādījās pēc Aukstā kara beigām, ka vēsture ir mirusi. Nē, vēsture nav mirusi. Tā nevar būt mirusi. Ja mēs kļūsim nevērīgi un tā patiešām uzskatīsim, ka vēsture cauri, tad tā nākošā mirklī noteikti atgriezīsies. Tāpēc ārpolitika joprojām ir nepieciešama, ir nepieciešami mērķi, kas nodrošina, ka aizvien tiek uzturēti tie pamati, uz kuriem balstās mūsu politiskās sistēmas, cilvēktiesību ievērošana, cieņa pret minoritātēm, brīvība un neatkarība. Mums tas viss ir vajadzīgs vēl aizvien. Ir uzmanīgi jāvēro, ka jūs paši savās mājās darāt. Jums Latvijā vēl aizvien ir problēmas ar minoritātēm. Tās ir jāatrisina. Tas ir tikai jūsu pašu interesēs. Skaidrs, ka laiks būs liels dziednieks, bet dažbrīd ir arī tā, ka jums pašiem vairāk ir jāpacenšas. Dažreiz nepietiek ar to, ka darām to, ko liek darīt noteikumi vai starptautiskas prasības. Dažreiz pašiem vajag būt mazliet drosmīgākiem un darīt vairāk. Problēmas eksistēs tikmēr, kamēr tās atklāti netiks izrunātas. Dažreiz ārpolitika lielā mērā ir atkarīga no tā, ko jūs paši darāt savās mājās. - Starpkaru periodā Latvija bija 20 gadus neatkarīga. Tagad šie 20 gadi ir tāds māņticības slieksnis. Ja mēs tagad pārdzīvosim šo 20 gadu slieksni, tad ar mums viss būs kārtībā. Vai mums šajā ziņā ir par ko uztraukties? - Es ļoti stipri ticu, ka viss būs kārtībā. Šodien ir liela atšķirība no tā, kāds bija stāvoklis 20. – 30. gados. Jūs esat daļa no lielākas valsts kopības ES. Tajās dienās jūs bijāt vieni. Tāpat kā mana valsts Dānija. Mēs bijām vieni paši. Jūs okupēja un arī mēs tikām okupēti. Mums paveicās, mums tas beidzās pēc pieciem gadiem, jūs iestrēgāt tajā okupācijā uz pusgadsimtu. Tas bija tādēļ, ka mēs stāvējām vieni paši Eiropā, kur lielajām valstīm pilnīgi nerūpēja tas, kas notiek ar mazajām valstīm. Šī Eiropa vairs neeksistē, tāpēc šībrīža situācija ir pavisam citādāka. Es jūsu vietā neuztrauktos par to 20 gadu slieksni. Jūs tagad esat kluba dalībnieki, jūs esat nopelnījuši savu vietu tajā un tagad jums jācenšas gūt pēc iespējas lielāku labumu no tā.