Vakara pasaciņa: Mājas pele un lauku pele

Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles.

«Nu, labdien! Vai pazīsti arī vēl savu radinieci?»

«Labdien, labdien! Kā tad nu māsas nepazīšu? Ak tavus prie­kus, ka pie manis atnāci! Bet vai ceļu labi zināji, vai neapmal-dījies?»

«Kur nu maldīsies? Bet saki, māsiņ, kas tā tur par tādu spurguļainu gubu?»

«Tie jau sadīguši graudi, mana vienīgā barība, mana vienīgā maizīte!» lauku pele bēdīgi atbild.

«Ak dievs, tāda maize!» mājas pele lepni brīnās.

«Man pie tādas maizes būtu jānomirst badā. Māsiņ, cik man pavisam ci­tāda pārtika: no rīta gaļa, pusdienā tauki, vakariņās krējums. Un to visu es, tik no alas iziedama, kukņā atrodu. Mana dzīve zelts pret tavu. Nāc tādēļ uz manu māju un dzīvosim kopā.»

«Labi, iešu!»

Nakti abas māsas, radinieces, izlien no pagrīdes un jautā cir­cenim: «Ķirķi, ķirķi! Vai kaķis mājā?»

«Nē, aizbrauca ar peļu ādām uz Rīgu!» circenis atbild. «Nu tad laiks!» mājas pele priecājās.

«Paliec tu, māsiņ, tepat pie cau­ruma, es nesīšu tev klāt, un tu nesīsi alā.»

Bet, līdzko mājas pele soļus divus parikšoja, te kaķis — brac! -virsū. Par laimi šoreiz vēl izdevās alā iesprukt, citādi būtu zelta dzīve pagalam.

«Nu nekas!» mājas pele mierina radinieci, «kad nu te ne­izdevās, neizdevās — iesim pa pamata caurumu uz klēti speķi ēst.»

Noiet uz klēti, bet te atkal klizma: saimnieks atver durvis, un viņa āpšelis radiniecēm kā sadedzis virsū.

To redzēdama, lauku pele tūliņ griežas uz savu māju, sacīdama: «Man labāk sadīgušie graudi drošumā nekā tavi gardumi mūžīgās bailēs. Es savus graudus pati sakrāju, bet tu gribi tik no otra labuma vien pārtikt. Ardievu!»

Uz augšu