Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bija 2. jūlija vakars, kad 21 gadu vecā cēsniece Oksana Guščina, ejot pa Vienības laukumu, pašā pilsētas centrā izdzirdēja klusinātus pīkstienus. Piegājusi pie mirgojošā Unibankas bankomāta, viņa nesteidzīgi nospieda kartes izņemšanas pogu, izņēma karti un izlasīja uz tās uzrakstīto īpašnieka vārdu - Aivars Zvirbulis. Uzmanīgi paraudzījusies apkārt, jaunā sieviete laukuma tuvumā neredzēja nevienu vīrieti, tādēļ, iebāzusi karti azotē, viņa steidzīgi pameta atraduma vietu.
Lai kur arī tovakar gāja nekur nestrādājošā O. Guščina, atrastā Unibankas maksājumu karte Visa Classic burtiski dedzināja kabatu un vilināja iepirkties. Veselais saprāts gan brīdināja – neņem svešu, būs nepatikšanas! Lai izlemtu, kā īsti rīkoties, Oksanai vajadzēja tikai divas stundas. Kas zina, cik daudz naudas ir uz atrastās kartes. Kā izmantot šādu karti, Oksana zināja. Citas bankas karte bija arī viņas vīram, kurš strādāja gaterī par lentzāģa operatoru un tovakar atradās darbā. Aizgājusi pie savas mātes, nekur nestrādājošās Gaļinas Doroņinas, Oksana aizgūtnēm izstāstīja par atradumu un ieminējās, ka abas varētu doties iepirkties. Tovakar māte ar meitu laimi izmēģināja sešos Cēsu veikalos, vispirms ar svešo kredītkarti "Drogās" iegādājoties dažādas higiēnas preces – autiņbiksītes gaidāmajam Oksanas bērnam, tualetes papīru un virtuves dvieļus. Pēc samaksāšanas tajā pašā veikalā papildus tika nopirktas vēl arī saulesbrilles un košļājamā gumija. Tā abas sievietes pa īstam sāka izjust iepirkšanās garšu. Jau nākamajā lielveikalā "Mego" ar svešo karti samaksāja par daudz dārgākām lietām – gultasveļas komplektu, fēnu, palagiem u. tml. Pārējos veikalos iegādājās pārtiku kopsummā par 57 latiem. Dīvaini, bet nevienā veikalā pārdevējas, salīdzinot kartes īpašnieka parakstu ar Oksanas viltoto parakstu, nekonstatēja, ka kartes īpašnieks ir vīrietis, bet kartes lietotāja un maksātāja – sieviete. Lūk, ko par notikušo vēlāk pastāstīja Cēsu veikala pārdevēja Anita: – Parasti ik dienas ar banku maksājumu kartēm lielveikalos iepērkas daudz cilvēku, tādēļ mēs nepievēršam īpašu vērību, kam pieder karte. Salīdzinām tikai parakstus un gaidām apstiprinājumu no bankas termināla, ka pirkums ir apmaksāts. Dokumentus pircējam lūdzam uzrādīt tikai tad, ja rodas kādas domstarpības par parakstu. Šajā gadījumā, protams, kādā veikalā pārdevējam vajadzēja pamanīt, ka kartes īpašnieka vīrieša vietā ar to iepērkas sieviete, un karti aizturēt. Tirgotāju nolaidība bija labs stimuls, lai iepirkšanās ar jaunu sparu turpinātos nākamajā dienā, kad no darba nakts maiņā atgriezās Oksanas vīrs Rolands. Oksana Guščina: – Kad vīram parādīju pirkumus un izstāstīju, kā tos iegādājos, viņš neko neteica, un mēs nolēmām iepirkšanos turpināt. Aptuveni plkst. 8 no rīta abi devāmies uz veikaliem, kur līdz pusdienlaikam iegādājāmies dažādas mantas. Visos veikalos tagad ar kredītkarti rīkojās un čekus parakstīja Rolands. Kā liecina Unibankas izdrukas, abi jaunieši piecās stundās ar svešo karti pamanījās iepirkties divdesmit reizes, iztērējot vairāk nekā 800 latus. Līdzās vairākiem sīkumiem pārdesmit santīmu vērtībā, ar kredītkarti iegādājoties cigaretes un šķiltavas, laulātais pāris pamanījās nopirkt arī ļoti dārgas preces, kuras droši vien neiegādātos, ja rīkotos ar savu naudu. Tā, piemēram, divos veikalos tika iegādāti dārgi mobilie tālruņi, kas maksāja no 80 līdz 150 latiem. Par svešo naudu tika nopirkta arī mājas kinozāle, bērnu apģērbs un mazuļa ratiņi gandrīz 200 latu vērtībā. Iespējams, ka pieredzējušāki noziedznieki pēc vairākiem lieliem pirkumiem no bankas skatuves ar svešo kredītkarti būtu vienkārši pazuduši, taču jauno ģimeni bija pārņēmis īsts mantkārības un iepirkšanās drudzis. Viņi vairs nespēja apstāties, tādēļ, satikuši savu paziņu, agrāk septiņas reizes tiesāto Anatoliju Antonovu, laulātie piedāvāja aizbraukt ar viņa sievas mašīnu uz Valmieru, kur jau turpināja iepirkšanos četratā. Lai arī A. Antonovs izmeklēšanā un tiesā apgalvoja, ka nav nojautis neko pretlikumīgu – Rolands viņam stāstījis, ka naudu laimējis spēļu automātos, taču vairāki pirkumi, ko Rolands iegādājās arī Antonoviem – sporta kurpes, par puscenu piedāvājot nopirkt mājas kinozāli, liecina ko citu. Lai nu kā, bet arī Valmieras tirgotāji nebija modri. Vienīgi Priekuļos "Madara 89" veikalā pārdevēja, Rolandam Guščinam iegādājoties veļas pulveri un citus sīkumus par 13 latiem, palūdza uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Krāpnieks neapjuka un aizbildinājās, ka visi dokumenti palikuši mašīnā. Diemžēl ar to arī pārdevējai pietika un pirkumu kārtējo reizi reģistrēja. Valmierā viltus pircējiem izdevās apmānīt vēl sešu veikalu pārdevējus, ar kredītkarti apmaksājot preces par vairāk nekā 200 latiem. Pirka visu, kas gadījās pa rokai – sporta tērpu un apavus, divas sudraba ķēdītes, vairākus pārus zelta auskaru, izejamās kurpes un halātu… – Mēs ar sievu zinājām, ka kredītkarte ir sveša, taču doma kaut ko vēl nopirkt atkārtojās katru reizi, kad kaut ko atkal bija izdevies iegādāties. Mēs, protams, sapratām, ka tas neturpināsies mūžīgi. Doma bija iepirkties tik ilgi, kamēr uz kartes būs nauda vai arī to nobloķēs, – tā vēlāk izmeklētājiem pēc aizturēšanas stāstīja Rolands. Laikam jau noziedznieki vareno iepirkšanos būtu turpinājuši bezgalīgi, ja vien Unibankas kredītkaršu uzraudzības dienesta darbinieki nepievērstu uzmanību savas bankas klientam tik neraksturīgiem pirkumiem. Proti – vai nu paliela uzņēmuma vadītājs izdarītu pirkumus ar karti ik pēc 15 minūtēm, pērkot sīkumus par nepilnu latu? Protams, nē. A. Zvirbulis: – Kad man piezvanīja no Unibankas un taujāja, vai pie manis ir kredītkarte, konstatēju, ka to vakar esmu atstājis bankas automātā. Tad arī bankas darbiniece Anita Bērziņa man paziņoja, ka ar manu karti regulāri dažādos Cēsu un Valmieras veikalos tiek noņemta nauda. Es lūdzu karti bloķēt un uzrakstīju policijai iesniegumu, lai tā atrastu vainīgos. Aivara Zvirbuļa kredītkarte tika aizturēta Valmieras veikalā "Kameja", kur noziedznieki ieradās atkārtoti, lai iegādātos aizkarus. Šoreiz bankas termināls uzrādīja izdruku, ka karte jāatņem. Lai arī O. Guščina vēlējās karti atgūt, tā palika veikalā, bet paši noziedznieki netraucēti pameta iepirkšanās vietu. Cēsu rajona policijas pārvaldes darbinieki veltīja ne mazums pūļu, lai atrastu noziedzniekus. Lai gan veikala darbinieki visai labi atcerējās noziedzniekus, neviens viņus nepazina. Otrkārt, noziedznieki ne visai bieži bija apmeklējuši veikalus Cēsīs un Valmierā, kur viņi nozieguma brīdī iegādājās dārgas mantas. Taču kā vienmēr atradās arī tādi, kuri skaidri varēja nosaukt noziedznieku pazīmes un vecumu. Vairākos veikalos bija uzstādītas novērošanas kameras. Kad svešās naudas tērētāji tika aizturēti, viņi iesākumā savu vainu noziegumos kategoriski noliedza, apgalvojot, ka visi pirkumi, ko policija atrada mājās, izdarīti par skaidru naudu. Taču, kad krāpniekus atpazina pārdevēji, viņi saprata, ka liegties nav vērts, un atzina savu vainu izdarītajā noziegumā – 1095 latu iztērēšanā no A. Zvirbuļa kredītkartes nepilnas diennakts laikā. Savu daļu vainas notikušajā uzņēmās arī daudzi veikali, kuri pēc A. Zvirbuļa pretenzijas nekavējoties pārskaitīja atpakaļ viņa kontā pirms tam noņemto naudu. Ņemot vērā, ka līdz tiesas dienai Oksanai ar Rolandu piedzima meita, bet vecāmāte Gaļina Doroņina pati vēl rūpējas par vienu mazgadīgu bērnu, Cēsu rajona tiesa visu alkatīgo ģimeni sodīja ar nosacītiem sodiem – bez mantas konfiskācijas. Tā Oksana Guščina saņēma nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem ar pusotru gadu ilgu pārbaudes laiku. Rolands Guščins tika sodīts ar divu gadu nosacītu cietumsodu un tikpat ilgu pārbaudes laiku. Gaļinai Doroņinai tiesa piesprieda viena gada nosacītu cietumsodu ar tikpat ilgu pārbaudes laiku. Kas īsti pamudināja jaunos Guščinus un gandrīz piecdesmit gadus veco Gaļinu mēģināt iedzīvoties, izmantojot svešu kredītkarti? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Ir tikai kādas kaimiņienes teiktais, kas labi raksturo tiesājamos. – Gan Oksanai, gan Rolandam ir tikai astoņu klašu izglītība, lielas ambīcijas par savu vērtību un gudrību bez jelkāda pamata. Šie cilvēki arī šeit mājās domā, nevis kā dzīvot, lai labi būtu visai sabiedrībai, bet gan – ko no tās varētu paņemt?