Mašīnas – šūšanai un adīšanai (1)

Dārgi, bet atmaksājas

Jāatzīst, ka adāmmašīnas ir dārga tehnika, taču tās ātri atmaksājas. Proti, ar adāmmašīnu var nopelnīt naudu. Turklāt adāmmašīnas ir labas mākslinieciskajai izaugsmei. Sudraba adatu centra konsultante Mārīte Berķe norāda, ka adītājs ar iemaņām džemperi var noadīt turpat divu stundu laikā. Savukārt mēnesī, kā norāda Ina Henri direktore Ina Tihomirova, labs ražotājs noadīs aptuveni 60 apģērba gabalu.

Lai gan adāmmašīnas pirmajā brīdī liekas sarežģīta tehnika, patiesībā tās ir diezgan viegli un ātri apgūstamas. Strādāšana ar šo tehniku tiek mācīta gan veikalos, kas pārdod adāmmašīnas, gan arī, protams, tām līdzi tiek dotas pamācības. Nopērkot adāmmašīnu, vislabāk vispirms iziet kursus, pēc kuriem iespējams arī iegūt licenci un kļūt par ražotāju mājas apstākļos. Turklāt ir veikali, kur pieņem izstrādājumus, kā arī ir gadatirgi, kur var tirgoties. "Bez naudas nekad nepaliks," piebilst M. Berķe.

I. Tihomirova norāda – lai cilvēks jau kaut nedaudz mācētu apieties ar adāmmašīnu un varētu ko noadīt, pietiek ar kādām trim stundām. "Pirmo pāris stundu laikā cilvēkam viss tiek izstāstīts, un galvenais ir, lai viņš saprot un atceras. Dažkārt viņi pat vairs nenāk uz mācībām, jo jau patstāvīgi ada gan sev, gan ģimenei, gan draugiem."

Ilgāku apmācību laikā cilvēkam māca adīt arī ar rokām, kā arī to, kā pareizi skaitīt valdziņus, kā veidot dizainu. I. Tihomirova stāsta, ka ar adāmmašīnu var adīt pamatu, bet, piemēram, apdari veikt ar rokām.

Apgūt adāmmašīnu nozīmē, ka jāpārzina visas ierīcei paredzētās podziņas, kā arī – kā izbīdīt adatas, kā uzsākt adīšanu. Ar katru reizi, protams, tiek apgūtas arvien sarežģītākas pakāpes. Simtprocentīgi adāmmašīnu iespējams apgūt viena līdz divu gadu laikā.

Ar adāmmašīnu var noadīt jebkuru apģērba gabalu – sākot ar zeķēm un beidzot ar mēteli. Var noadīt gultu pārvalkus, aizkarus, spilvenu pārvalkus, kāzu kleitas. Visu, ko sirds vēlas.

Ir iespējams izadīt arī daudzus un dažādus rakstus – raibus, vienkrāsainus, pārklātus, ar mežģīnēm. "Adāmmašīnā ir ielikts ļoti daudz kas. Un principā var izadīt jebko. Tai skaitā arī dažāda veida valnīšus, strīpas, raibos rakstus, kur kreisajā pusē nav pārstaipes – tā ir gluda," stāsta M. Berķe. Tāpat jāpiemin, ka adījumu modeļus var izdomāt pilnībā bez ierobežojuma.

Jebkurām dzijām

Kā jau jebkura tehnika, arī adāmmašīnas mēdz būt dažādas – gan mehāniskas, gan datorizētas.

Pēdējo priekšrocība ir arī tā, ka uz monitora iespējams redzēt, cik labi sakrīt izvēlētās krāsas. "Tas ir ļoti svarīgi, jo paskatīties uz dzijām ir viena lieta, bet pavisam cita ir saadīt krāsainas dzijas kopā. Taču uz ekrāna to var ļoti labi redzēt," stāsta I. Tihomirova. Ir arī tādas adāmmašīnas, kurās var ieprogrammēt visu dizainu, un tā pati izadīs nepieciešamo apģērba gabalu. "Protams, vajag pavērot, kā viss notiek. Šīs mašīnas galvenokārt ir piemērotas invalīdiem, taču tas nenozīmē, ka arī citi nedrīkst ar tām darboties," piebilst Ina Henri direktore.

Mašīnas ir ar perfokartēm, kas ir speciālas adāmmašīnā ievietojamas programmas dažādu rakstu veidošanai, vai ar datorprogrammām. Tās tiek dalītas arī pēc adījuma rupjuma – tehnika var būt smalkai, vidēji rupjai un rupjai dzijai. Pašas vienkāršākās mašīnas arī ir ar programmām, taču ar tām nevar adīt valnīšus un dubultos adījumus. Neraugoties uz to, uzbūves ziņā mašīnas ir gandrīz identiskas – ir pamata mašīna, un ir pamata mašīna ar papildierīci dubultiem adījumiem.

M. Berķe norāda, ka universāla ir piektās klases mehāniskā adāmmašīna. Tā ada gan valnīšus, gan parastos gludos adījumus, gan dubultos adījumus. "Iesācējiem es ieteiktu iegādāties tieši mehānisko adāmmašīnu, ko jebkurā gadījumā var izmantot ne tikai kā mājas mašīnu, bet arī pelnīšanai. Tā ir ļoti produktīva," piebilst konsultante.

Mūsdienās veikalos var nopirkt ļoti dažādu dziju un ar adāmmašīnām var adīt jebkādu dziju: "Nav vairs spēkā vecie pieņēmumi, ka var izmantot tikai Ogres dziju. Var adīt gan ar mohēru, gan modernām faktūru dzijām ar spalviņām, pūciņām." Protams, lai to visu darītu, jābūt iemaņām. Nevar jau pirmajā dienā gribēt nez ko.

Protams, pēc apģērba uzadīšanas vēl paliek sašūšana. Atkarībā no tā, kādu vēlas kvalitāti, adījumu var sašūt vai nu ar rokām, vai ar šujmašīnu. Protams, ar rokām šūtais būs daudz kvalitatīvāks, jo ir iespējams uzņemt katru valdziņu pret valdziņu un vīles ir praktiski neredzamas.

Adāmmašīnām piemērotos rakstus var iegūt, nopērkot pašu mašīnu, jo tai līdzi tiek dotas 30 programmas, kura katra izpilda līdz četrām funkcijām. Vēl rakstus var iegādāties veikalos, kā arī izgatavot pats.

Kopšana ilgai kalpošanai

Adāmmašīnas kalpošanas mūžs ir vismaz 30 gadu. Taču arī šis laiks ir atkarīgs no tā, kā katrs ar to apietas un kopj. Kopšana nozīmē mašīnas iztīrīšanu un eļļošanu, kā arī akurātu strādāšanu. Protams, ideāli ir mašīnu tīrīt pēc katra darba, bet tā nav obligāta prasība.

Ierīces tehniskā apkope būtu jāveic aptuveni reizi piecos gados. Lai gan arī tas ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēks strādā. Jāpiemin, ka adāmmašīnas īpašniekam nav jāsatraucas par elektrības patēriņu šīs mašīnas dēļ, jo tā ir mehāniska un līdz ar to arī ir ekonomiska. Vēl kāds mašīnas pluss ir tas, ka tā nav vienmēr jātur vienā vietā, to var arī pārvietot.

"Adāmmašīnai mājās jābūt tāpat kā šujmašīnai, veļas mašīnai un gaļas mašīnai. Vienkārši mūsu cilvēki ir pieraduši, ka šujmašīna ir gandrīz katram, bet adāmmašīna vēl joprojām tiek uztverta kā kaut kas stipri tāls. Es gan domāju, ka paies laiks un katram mājās būs adāmmašīna, jo iegādāties gatavu izstrādājumu tomēr nav tas pats, kas noadīt ko individuālu un savu, zinot, ka otrs tāds pats pa ielu tev pretī nenāks," stāsta M. Berķe. Viņa arī norāda, ka Latvijā problēmas vairāk ir kundzēm gados un korpulentām dāmām, jo "veikali ir pilni ar adījumiem jauniem cilvēkiem. Tāpēc ir aktuāli pašam sev noadīt."

No adījumiem uz šuvumiem

Otrs tehniskais izstrādājums ir šujmašīnas – tās var būt vienkāršas, piemērotas sadzīves vajadzībām, pusprofesionālas, ar kurām jau var uzsākt individuālo biznesu, un datorizētas. Pēdējās darbojas kā parasta šujmašīna, vienīgi ar to vēl ir iespējami dažādi dekoratīvie dūrieni un tai ir daudzi un dažādi pogcaurumu veidi, kas tiek izpildīti automātiskā režīmā. Tas nozīmē, ka nav jāgroza audums. Modernajās šujmašīnās var ieskenēt pat savu fotogrāfiju, kuru mašīna pati uzšūs uz auduma. Cilvēkam vien atliek pasēdēt blakus un pamainīt diegus – mašīna izšuj savu krāsu un apstājas, tās lodziņā parādās prasība pēc citas krāsas.

Kaut kas līdzīgs šujmašīnām ir overloki. Tā ir specializēta tehnika audumu maliņu apstrādei, ar to var izšūt arī dekoratīvās vīles. Overloki parasti ir ar četriem un pieciem diegiem, kas nozīmē, ka vienlaikus ir iespējams strādāt ar vairākiem diegiem, tātad arī ar vairākām adatām. Šī ierīce ir piemērota trikotāžas, staipīgo materiālu, tilla, šifona, džinsa un daudzu citu materiālu šūšanai.

Arī šī tehnika mēdz būt gan datorizēta, gan mehāniska, gan ar piecām programmām, gan pat līdz 18 programmām ar dažādiem vīļu platumiem un dūrienu veidiem. Tāpat ar šo ierīci var piešūt arī gumijas, lentītes, pērlītes.

"Daudzus gadus pastāvēja pieņēmums, ka overloks ir rūpnieciskā produkcija, kas lietderīga tikai kādās darbnīcās un lielās rūpnīcās, bet mājas apstākļos pietiek ar šujmašīnu. Jāsaka, ka tas laiks ir pagājis un cilvēki iegādājas ļoti daudz šīs tehnikas tieši mājas apstākļiem. Jo katrs taču grib, lai izstrādājums būtu skaists ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses, lai vīles būtu skaistas," stāsta M. Berķe.