Ja Milānā ieraugāt skaistu meiteni, kurai rokās ir pilsētas karte, padusē mape un piedevām liela soma — tajā iekšā būs kurpes, peldkostīms, un portfolio —, tad ar lielu pārliecību varat teikt, ka viņas profesija ir modele. Kā ir Latvijā? "Ja diskotēkā parunāsieties ar meitenēm," saka Ēriks Meisāns, modeļu aģentūras "Natalie" direktors, "tad noskaidrosiet, ka 80% no viņām ir modeles. Tā, protams, nebūs patiesība.
Daudzas meitenes, kuras savu izskatu neuzlūko ar skepsi, tiešām vēlas būt modeles, izlēmīgi dodas uz aģentūrām — viena grib nopelnīt, otra vēlas aizbraukt uz ārzemēm, trešā — iziet pie vīra. Kad Inta Fogele 1988. gadā rīkoja pirmo konkursu "Mis Latvija", vienas dienas laikā bijušā Rīgas modes nama telpās virs "Salona A" ieradās aptuveni 700 meitenes. Kāda tagad ir situācija? Aģentūras "Natalie" direktors par vienu no indikatoriem uzskata ekspozīcijas "Stils un mode" kopējo kastingu — tajā reģistrējās aptuveni 250 modeles. "Nerunāsim par kvalitāti — viņas sevi uzskata par modelēm," piebilst Meisāns, "domāju, ka tur nebija visas, tātad var pieņemt, ka Latvijā ir kādas 300 modeles." "Īstenībā Latvijā ir aptuveni 10 labu modeļu," secina Gints Bude, tērpu demonstrētāju studijas "Bude" vadītājs. "Tad sākas slānis, kas vēl kaut ko var parādīt. Tālāk — meitenes, kuras iedomājušās, ka viņas kaut kas ir, un pieņem, ka ir modeles. Attiecībā uz profesionālajām modelēm nav nozīmes, cik tu esi skaista vai kur esi bijusi, jo galvenais rādītājs ir — cik daudz naudas esi nopelnījusi." Vai tiešām 90-60-90? Kādi ir standarta parametri, kas ļauj cerēt uz modeles karjeru? "Ja meitenes augums ir 175 cm un viņas parametri — 90–60–90," stāsta Anastasija Hahaļeva, aģentūras "VIP Stars" menedžere, "protams, viņa ir gandrīz topmodele. Auguma garums ir būtisks tad, kad notiek skates, — jo meitene garāka, jo labāk. Fotografēšanai vai videoreklāmai šis parametrs pilnīgi nav svarīgs." Ēriks Meisāns, kura aģentūras modeles strādā 14 ārvalstīs, gatavs dalīties savā pieredzē: "Ir daudz mītu, kaut vai attiecībā uz to pašu izmēru 90–60–90. Tas ir tāpat kā apgalvot — visas blondīnes ir muļķes. Mūsu aģentūra uzmanību pievērš meitenēm, kuru gurnu apkārtmērs ir tuvs 90 cm un kuras ir 176–177 cm garas — tas ir mūsu atlases pamats. Daudz kas atkarīgs no vecuma — meitenei 14–15 gadu vecumā būs viens augums, bet 18–19 gadu vecumā — cits. Modeļu biznesā meitenes tā nedala — tu būsi tikai fotogrāfijām, bet tu — tikai modes šoviem. Populārā čehiete Karolīna Kurkova ir gara un parādās gan populāro dizaineru skatēs, gan lielās reklāmas kampaņās." "Pasaulē valda standarts nevis modelēm, bet gan lellēm, kurām šuj kleitas," saka Gints Bude, "un šīs lelles diemžēl ir tievas. Tie nav skaistumkonkursa standarti 90–60–90, bet gan krūtis 84–86, viduklis — līdz 60, un gurni — līdz 90. Šis standarts saistīts vienīgi ar lellēm, uz kurām dizaineri "sprauž" savas kleitas. Tikpat labi mēs varam ieiet leļļu veikalā, paskatīties uz Bārbiju, un teikt: "Kas tas par cīsiņu?" Tas ir vēl 50. gadu standarts, kādam jābūt cilvēka jeb lelles augumam, uz kura ikviena kleita uz skatuves labi izskatītos." Šķiet, patlaban populārākā Baltijas modele ir Karmena Kāsa no Igaunijas. "Kad ar viņu kontaktējies ikdienā," secina Inta Fogele, aģentūras "Mis Latvija" direktore, "Karmena atgādina lielāko daļu modeļu — viņa ir pilnīgi nekāda. Tai jābūt baltai papīra lapai, uz kuras var uzzīmēt pilnīgi jebko." Cik modele nopelna Latvijā Anastasija Hahaļeva no aģentūras "VIP Stars", kuras reklāma jaunākajā Latvijas uzņēmumu katalogā aizņem veselu lappusi, uz jautājumu, cik mēnesī nopelna šā uzņēmuma piecas pieprasītākās modeles, atbild: "Kādreiz izdodas nopelnīt pat 100 latu — ja viņa piedalās reklāmā, videoreklāmā un vēl skatēs, un tad meitene var sākt domāt, kā iztikt bez cita darba." "Ja "VIP Star" domā šajā virzienā, tad jājautā, ko dara šīs modeles," saka Gints Bude. "Ja sāksim ar to — cik Latvijā pavisam ir modes skates, cik tajās par piedalīšanos maksā, tad, domāju, ka reāli nopelnīt nevar. Skatīsimies patiesībai acīs — arī žurnālu samaksas ir minimālas, vai arī to nav nemaz. Vai šeit ir kāds spēcīgs modes nams, kas taisa reklāmas kampaņas? Ko modele Latvijā var nopelnīt par profesionālu darbību? Modele nevar nopelnīt arī Maskavā, Prāgā, Čikāgā, Stokholmā. Pasaulē ir tikai dažas pilsētas, kur modele var nopelnīt — Parīze, Milāna, Londona, Ņujorka, Tokija un vēl Kalifornija." Pēdējo divu gadu laikā Latvijā reklāmas aģentūras aktīvāk sākušas pieprasīt Latvijas modeļus — tām vairs nepietiek tikai ar ārzemju bildēm vai savu draugu, radu, paziņu un kaimiņu tipāžiem. "Natalie" meiteņu slēgto kontraktu amplitūda ir plaša — no 10 līdz 1000 latiem, tomēr Ēriks Meisāns uzskata, ka par modeles kā daudzmaz apmaksātas profesijas pastāvēšanu Latvijas robežās būs iespējams runāt apmēram pēc pieciem gadiem. Satriecoši secinājumi, ja atceramies summas, kādas pieminēja attiecībā uz vēl nesen modes impērijā valdījušo lielo sešnieku — Naomi Kempbelu, Lindu Evandželistu, Keitu Mosu, Kristiju Terlingtoni, Klaudiju Šiferi un Sindiju Kroufordi. Evandželistai pieder par leģendu kļuvušie vārdi: "Mēs nekāpsim laukā no gultas par summu, kas mazāka nekā 10 000 dolāri dienā." 90. gadu beigās pasaule nogura no supermodelēm. No viņu nedzirdēti augstajiem honorāriem, kliedzošajām kaprīzēm, smagajiem raksturiem un zvaigžņu izlēcieniem. Kur jūsu 300 000 USD? Tomēr skaidrs, ka Latvijas modeļu biznesa galvenais aktivitāšu virziens var būt tikai ārzemes. "Natalie" direktoram vairs nepatīk runāt par kontraktu summām — kopš brīža, kad pie viņa atnāca Valsts Ieņēmumu dienesta pārstāvji, turēdami rokā žurnālu, kurā bija minēta Žannas Daškovas parakstītā kontrakta apjoms — 300 000 USD: "Kur ir nauda?" VID darbinieki paskaidroja, ka viņi aģentūras rēķinu pārbaudē šādu summu neesot atraduši. "Tā nav nauda, kuru tu saņem uzreiz pēc ierašanās bankā," saka Ēriks Meisāns. "Kontrakts garantē, ka to parakstījusī aģentūra apņemas meitenei sagādāt noteikta apjoma darbu. Un, ja nesagādā, tad kontraktā atrodami punkti, kas paredz kompensēt nenostrādāto skaidrā naudā. Teiksim, piedalīšanās skatē — 2 000 USD, fotografēšanās — 10 000 USD. Ja kopējo summu — 300 000 USD — izstiepj četru gadu garumā, tad tas nemaz nav tik daudz." Mūs vienkārši apmāna Aģentūras "Mis Latvija" direktore Inta Fogele ir pārliecināta, ka vismaz puse no modeļu publicitātes ir viņu pašu apmaksāta PR kampaņa. Naomi Kempbelas draugu sarakstā vēl pirms Breatores bija arī bokseris Maiks Taisons, kinozvaigzne Roberts de Niro un grupas U2 dalībnieks Adams Kleitons. Modeļu mēģinājumi sev pievērst uzmanību arī citās jomās lielākoties beidzas bez īpašiem panākumiem — tā pati Naomi izgāzās gan ar romānu "Gulbis", gan ar mūzikas albumu "Babywoman". Mūsu pašu Inese Misāne ir slavena ar saviem mīlas romāniem — starp citu, viņai uzmanību pievērš arī ārzemju plašsaziņas līdzekļi. Un, tā kā viņa tiek pozicionēta kā modele, tad nekāds brīnums nav tas, ko mēs domājam par šo biznesu kopumā. Šeit drīzāk jārunā par plašsaziņas līdzekļu tendenciozitāti. Jā, par Misāni esam dzirdējuši daudz, bet — ko mēs zinām, teiksim, par Latvijas modelēm, kuras jau vairākus gadus slēdz labus kontraktus ārzemēs, — Žannu Daškovu, Līgu Melni, Svetu Prudņikovu, Annu Romanovu un Agnesi Žoglu? Viņas netiecas pēc publicitātes Latvijā, un arī viņu darbs — ja to kāds vērotu mēnešiem — rutīnas ziņā līdzinātos mūsu pašu fermeru darbam. Darbs un mācības To pašu var teikt par mūsu modelēm, kas vēl tikai cenšas ielauzties pasaules modeļu biznesā — šeit panākumi jāgaida gadiem. Konkursa "Baltic Beauty ''03" uzvarētājas Jevgeņijas Meležikas braucieni uz ārzemēm neatgādina tūrismu. Viņa bieži vien mostas sešos no rīta, lai darbam atvēlētu 14 stundas dienā. Brauciens līdz vietai, kur notiek kastings, var aizņemt divas stundas, bet dienā jāpaspēj uz vairākiem kastingiem. Tikai sagatavošanās fotosesijai var prasīt 4 stundas, arī fotosesija baseinā vairs neatgādina peldi. "Tas patiesi ir smags darbs," apgalvo Gints Bude. "Jārēķinās ar pārkaršanu un pārsalšanu. Meitenei 10 stundas jāstāv, kamēr notiek kleitas pielaikošana, vai arī 12 stundas jākustas kameras priekšā." Meležika jau demonstrējusi slavenu dizaineru tērpus un uzsver, ka šeit lieti noderējusi Latvijā gūtā aktiermākslas pieredze. Vislielākais pieprasījums pēc viņas ir Tokijā — tie, kuri tur bijuši, labi zina, cik grūti šajos hieroglifu uzrakstu džungļos sameklēt vajadzīgo adresi vai arī nepārkāpt kādus pilnīgi atšķirīgas kultūras tabu. Meležika uzsver, ka konkursā "Baltic Beauty" piedalījusies nevis slavas, bet gan iespējamo kontraktu dēļ, taču viņas prioritāte drīzāk ir vidusskolas pabeigšana un ģimenes veidošana, nevis modeles darbs. Arī cita perspektīvā modele Svetlana Gorbača, kuru varam ieraudzīt arī žurnāla "Marie Claire" lappusēs, uzskata, ka ārzemju kontrakti nedrīkst traucēt mācībām. Viens no lielajiem mītiem attiecībā uz modeļu biznesu — sievietei pēc 20 tur nav ko darīt. Tomēr tā paša lielā modeļu sešnieka vecumi nav izņēmums. Konkursa "Baltic Beauty ''98" uzvarētājas Žannas Daškovas četru gadu kontrakta termiņš jau sen beidzies, taču viņa joprojām dzīvo Parīzē kā pieprasīta modele. "Kā lai saka," modeļu aģentūras "Natalie" direktors Ēriks Meisāns kļūst mazliet domīgs, "cilvēkiem, kas pārzina modeļu biznesu, četrus gadus ilga karjera nav nekas tāds, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība. No tām meitenēm, kuras pirmās atnāca uz "Natalie" 1995. gadā, daudzas joprojām strādā modeļu biznesā. Aktiera mūžs var būt garš, ar modelēm nav tik vienkārši. Ja meitene sevi nekops, ja viņai parādīsies krunciņas, viņa nevienam nebūs vajadzīga." Kas traucē modeles karjerai Daudzi Latvijas modeļu aģentūru darbinieki akcentē ne mazāk svarīgu aspektu, ko vidusmēra cilvēks nekādi negrib piemērot it kā gaisīgajai modeļu pasaulei. "Ja modeles šeit nesaista mācības un ģimene," saka Ēriks Meisāns, "viņas strādā un dzīvo ārzemēs, bet uz Latviju atbrauc tikai apciemot mammu, tēti un draugus. Lielākā daļa modeļu mācās skolās un augstskolās, un ārzemēs var uzturēties neilgu laiku. Ja modele iziet laukā no biznesa aprites uz 1—2 gadiem, nereti viņas augums "apveļas" un zaudē formu — līdz ar to viņas karjera ir cauri." Acīmredzami — studēt, katru otro mēnesi dzīvojot ārzemēs, nav iespējams. Kas attiecas uz ģimenes stāvokli, daiļrunīgu piemēru var atrast kaut vai Latvijas modeļu biznesa pirmsākumos. Pirmā lielā Rietumu aģentūra, kas izlūkoja situāciju Latvijā — "Elite" — uz savu konkursu Savienotajās Valstīs visdrīzāk gribēja vest Natāliju Meisāni, tomēr viņai bija bērns. Beigās modeļu biznesa virpulī tika ierauta Una Kārkliņa. "Būsim reāli," saka Inta Fogele, kura konkursus "Mis Latvija" organizē jau kopš 1988. gada. "Kamēr meitenei ir aktīvais modeļa darba periods, normāla ģimenes dzīve nav iespējama." Pats sev tiesnesis Ja modeļu darbs no malas atgādina bezgalīgus svētkus, cik liels mīts ir modeļu naktsdzīve? Kad Svetlana Gorbača, teic, ka viņai viskrāšņākās atmiņas par Atēnām saistās ar pastaigām parkos un antīku celtņu aplūkošanu, daudzi tam pat negrib ticēt. No otras puses, vīriešu žurnālos ik brīdi paņirb raksti par modeļu naktsdzīves ekstremālām formām. Inta Fogele rezumē: "Tev vienmēr izteiks piedāvājumus, un tikai no tevis pašas būs atkarīgs, vai tu piekritīsi konkrētām darbībām vai ne. Tikai tu pati vari izvērtēt, cik daudz vari lietot šampanieti, vīnu vai kaut kādas citas lietas. Es daudzu gadu garumā neatceros nevienu precedentu uz ārzemēm aizbraukušo modeļu vai skaistumkonkursu dalībnieku dzīvē, kad kaut kas būtu noticis pret pašu modeļu gribu. Tas nevienam nav vajadzīgs, jo ir pietiekami daudz citu jauniešu, kas labprātīgi "parakstīsies" uz visu. Es arī savām meitenēm un puišiem saku: "Piedāvājumus jums izteiks vienmēr." Piemēram, kad mani "misteri" aizbrauc uz vīriešu konkursu, vietējās skaistules kāpj iekšā viņu numuriņā pa otrā stāva logu — karas kaklā un vēl teic, ka grib precēt un lai paliekot uz dzīvi." Skaidrs, ka izredzētie, kuru izskats noder kā caurlaide modeļu biznesā, tomēr ļoti bieži saprot, ka panākumi šajā jomā nozīmē pieklājīgus kontraktus. Taču kam gan vajadzīgs modelis ar naktsdzīves atblāzmu sejā? Lielākā problēma — intravertums Tomēr — vai šī ir lielākā problēma, ar ko saskaras Latvijas meitenes un puiši? Ēriks Meisāns, kura vadītās aģentūras modeles strādā 14 ārzemju valstīs, uzsver ko pilnīgi citu: "Meitenes neprot būt sabiedriskas — tas attiecas uz prasmi pasmaidīt un uzturēt vieglu sarunu. Esmu ievērojis, ka pēc konkursa "Baltic Beauty" notiekošajā banketā, kurā piedalās arī viesi, meitenes nostājas pulciņā un ar mugurām it kā norobežojas no visiem — nedod Dievs, kāds pienāks klāt un sāks kaut ko runāt. Ja es būtu klients, dotu priekšroku meitenei, kuru nenomāc problēmas, kura ir gaiša un atraisīta, ar kuru viegli kontaktēties. Tieši šo meiteni es izvēlētos par modeli un fotografētu, bet nevis to otru, kas ar mani nerunā kautrīguma vai valodas problēmu dēļ. Es uzskatu, ka patlaban mūsu meiteņu lielākā problēma ir māksla sevi pasniegt. Modelei jāapzinās, ka viņa ir kapitāls, un jāprot to realizēt. No ārzemju aģentūrām man daudzkārt nācies dzirdēt pārmetumus: "Kopš meitene atbrauca, daudzas reizes esam viņai teikuši, ka jābūt smaidīgākai, atklātākai, brīvākai." Es lasītājus šeit aicinu nepārprast. Man pa telefonu saka: "Meitene uzmetusi lūpu, skatiens tik drūms, it kā viņa būtu gatava kādu nogalināt. Piezvani viņai un paskaidro, viņa ne ar vienu negrib runāt." No otras puses, es jau nevaru izdibināt iemeslu — varbūt meitenei bērnībā bijis kāds smags atgadījums." Coca-Cola seja un čemodāni Inta Fogele, kas strādā ar jauniešiem, kuru vecums pārsniedz 18 gadus, akcentē, ka ārzemēs strādājošam modelim bez izskata nepieciešams vēl daudz kas cits: "Vajag smadzenes, rakstura stingrību, psiholoģisko un fizisko izturību, obligāti jāpārvalda angļu valoda. Jābūt arī labai veselībai, jo tās klibošana var sagādāt lielus finansiālus pārdzīvojumus. Turklāt jāpieņem lēmums — vai esi gatavs braukāt turp un atpakaļ." Misters Latvija ''96 Gatis Didrihsons aizbrauca uz attiecīgo pasaules konkursu, sāka sadarbību ar modeļu aģentūru "Success". Šajā biznesā nekas nenotiek ātri — viņš atgriezās Latvijā, neko nenopelnījis. "Gatim bija ļoti labas perspektīvas," atceras Inta Fogele. "Taču tur ir jādzīvo, jākuļas pa šo ceļu uz priekšu." 2002. gada Misteram Latvija — Agrim Blaubukam — bija tikpat grūta izvēle. Inta Fogele: "Rupji runājot, Agra dzīve aizrit izsaukumos, un viņa čemodāni vienmēr ir sakrāmēti — šodien tu esi vienā valstī, rīt — jau citā." Artis Blaubuks zina, ko nozīmē sevi uzturēt formā un ko nozīmē pieklājīgi kontraktu cipari. Ne velti Blaubukam Dubajā pieder apartamenti — viņš izvēlēts gan par lielākās Apvienoto Arābu Emirātu lidkompānijas seju, gan arī par Coca-Cola seju Turcijā. Ja uz modeļu karjeras finišu palūkojamies no šādām slavas virsotnēm, tad varam pamanīt arī citus iemeslus. Ēriks Meisāns: "Topmodeles pēkšņi var uzsākt kādu citu biznesu — piemēram, gribas sevi izmēģināt kino, radīt kādu jaunu smaržu līniju, pilnveidot sevi, aizrauties ar mākslu. Kad tev ir nauda, tā tev sniedz rīcības brīvību. Tā nenozīmē tikai luksusa preču iegādi, bet arī iespēju nodarboties ar to, kas tev patīk." Modele kā valsts tēls? Mēs protam priecāties par četru olimpisko sudraba medaļu guvējiem un Latvijas futbola izlasi, taču mūsu informācijas telpā ārzemēs panākumus guvušas modeles izraisa mazāku interesi nekā paralimpisko spēļu dalībnieki. Kāda situācija ir Igaunijā? "Skaidrs, ka jebkura slavenība," teic Ēriks Meisāns, "tiešām nes Igaunijas vārdu pasaulē — vai tas būtu rallists Marko Mārtins vai desmitcīņnieki, vai arī modele Karmena Kāsa. Pie mums, ja uzmanības centrā nokļūs sportists, tad viss kārtībā, bet ja modele — tad tas ir kaut kas slikts." Jāatzīst, ka vispopulārākā Baltijas modele pasaulē ir tieši Karmena Kāsa. Vai megazvaigzne var parādīties arī no Latvijas? "Agrāk vai vēlāk — bet viņa būs," šeit vienisprātis laikam visas modeļu aģentūras. "Vai pasaulē daudzi zina, ka Karmena Kāsa ir no Igaunijas?" retoriski vaicā Inta Fogele. "Labākajā gadījumā publika zina modeļa vārdu, bet ne valsti. Manā gadījumā jaunietis pārstāv savu valsti. Mis Latvija ''03 Agnese Eiduka viena gada laikā piedalījusies pasaules līmeņa konkursos Ķīnā, Turcijā, Ukrainā, Somijā, tagad vēlreiz gatavojas doties uz Ķīnu. Manas aģentūras gadījumā jārunā par valsts tēla pārstāvēšanu, bet ne modeļa darbu." Meiteni uz viesnīcu! Kas attiecas uz modeļu biznesa galvassāpēm, tās gatavi sagādāt pat ārzemnieki. "Mēs strādājam ar tiem, kurus mēs zinām," uzsver Egils Reinis, aģentūras "Natalie" menedžeris, "bet nesāksim uzreiz sadarboties ar tiem, kas tikko ienākuši pa durvīm. Visas normālās pasaules aģentūras atrodamas katalogā, šīs aprindas patiesībā ir ļoti šauras. Iebrauc daudz vāciešu, ļoti daudz itāliešu un apgalvo, ka viņi ir modeļu menedžeri. Parāda vizītkarti, mazus bukletus — bet tos ikviens var paņemt jebkurā aģentūrā: "Es esmu no tādas un tādas aģentūras." Taču meitene jau to nevar pārbaudīt. Modelei jābūt gudrai." Reinis rāda savas darba istabas plauktus, kas burtiski piemētāti ar šādiem bukletiem. Pat Inta Fogele ir sadusmota attiecībā uz aizdomīgu ārzemju aģentūru piedāvājumiem: "Man sistemātiski sūta e-pastus, kas sākas ar aptuveni šādu tekstu: "Es pārstāvu tādu un tādu aģentūru, lūdzu, noorganizē man kastingu Rīgā." Tālāk seko: "Es gribu apskatīties meitenes un visu pārējo." Un ne vienā vien piedāvājumā var izlasīt arī kaut ko tādu: "Būšu trīs dienas Rīgā, man vajag meiteni uz tādu un tādu viesnīcu, maksāšu tik un tik." Visai tipisks variants. Domāju, ka modeļu aģentūras ar to saskaras vēl biežāk." Modeļu aģentūra, kuru nezināja Joprojām pār Latvijas modeļu biznesu klājas "Logos" skandāla ēna. "Kas sabiedrības acīs bija vainīgais? Vainīga palika modeļu aģentūra, jo informācijā par skandālu bezmaz katra teikuma sākumā "Logos" figurēja kā modeļu aģentūra. Pirms skandāla modeļu biznesā par tādu "Logos" vispār neviens nezināja." Ēriks Meisāns kopš tā brīža piedzīvojis pat to, ka viņa vizītkarti atstūmis arī Saeimas deputāts. Vai līdzīgs skandāls var atkārtoties? Egils Reinis uzskata, ka Latvijā par daudzmaz nopietnām uzskatāmas 6—7 modeļu aģentūras, lai arī to skaits mērāms desmitos. "Kad man pajautātu, vai zinu kādu no šīm pārējām daudzajām aģentūrām, es atbildētu: "Nē, es nezinu, ko tās modeļu aģentūras dara." Bet tāds "Logos" jau vienreiz sadarīja." "Tiešām, aģentūru ir ļoti daudz," "Mis Latvija" direktore ir vienisprātis. "Liela daļa no tām nodarbojas ar modeļu pārvilināšanu jeb zagšanu." "Daudzu aģentūru darbību grūti izprast," teic "Natalie" menedžeris Egils Reinis. "Piemēram, "VIP Stars" problēma ir neprofesionālisms. Jo darbībā jābūt kādai sistēmai, ko labi zina un pēc kuras strādā modeļu aģentūras visā pasaulē. Rīgā bieži vien vērojams sistēmas trūkums — tāpēc jau presē modeļu aģentūras nereti pielīdzina eskortservisam vai prostitūcijai. Un patiesi — ir dzirdēts arī par fizisku izmantošanu." "Jautājums ir par to, ko mēs saucam par modeļu aģentūru — vai tas ir eskortserviss, kas piedāvā skaistas meitenes bagātiem klientiem," Gints Bude ir tiešāks, "vai arī tā ir modeļu aģentūra, kas strādā ar modes izdevumiem un modes dizaineriem? 40 mani modeļi strādājuši ar izdevumu "Pastaiga" — kāpēc pret mani būtu jābūt sliktai attieksmei? Man ļoti patīk, ka Rīgas elitārā publika man uztic savas meitas. Jautājums jāfokusē uz struktūras klientūru. Ir Latvijā tādas aģentūras, kas nodarbojas ar miesas tirgošanu. Tām nav nekāda sakara ar modi vai apģērbu, un šī firma saucas modeļu aģentūra. Man savukārt ir tērpu demonstrētāju studija." Epiloga vietā Ilustrācijai, kas lasītājam radīs pārdomas, no vienas puses, izvēlēsimies 13 gadus vecu skaistu meiteni, kurai nav tēva un māte ir nabadzīga. Viņa vēlas kļūt par modeli — diemžēl šo profesiju nevar apgūt bez maksas. Taču šī meitene pat uz skolu dodas ar kājām, jo nepietiek naudas tramvaja biļetei. No otras puses, dažu modeļu aģentūru īpašnieki un vadītāji labi saprot — ja viņi savu struktūru atklāti nodēvēs par eskortservisu vai erotiskās masāžas salonu, tad lielākā daļa meiteņu tai uzreiz apkārt ies ar līkumu. Ko darīt? "Attiecībā uz modeļu skolu vai aģentūru apmeklēšanu es tiešām gribu pateikt," saka Inta Fogele, "vecākiem jāpainteresējas, kādi pasniedzēji un speciālisti — ar kādu izglītību un kādā jomā — strādās ar jauniešiem, par kuru nodarbībām tiks maksāts.