Ikviens no mums reizēm grib būt īpašs. Visiem no mums ir raksturīga zināma ievainojamība attiecībā uz to, kas mēs esam un cik vērtīgi mēs jūtamies. Mēs cenšamies veidot savu dzīvi tā, lai būtu apmierināti ar savu personību. Mīlestība pret sevi – būtisks priekšnosacījums, lai spētu mīlēt citus. Tomēr joprojām labākajā gadījumā tā rada aizdomas, sliktākajā – tiek saukta par egoismu.
Kas ir narcisms? (13)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad esam pārņemti tikai ar sevi
Daļai no mums pašvērtējuma uzturēšana tik lielā mērā aizsedz citus dzīves uzdevumus, ka šajā gadījumā mūs var uzlūkot kā pārņemtus tikai ar sevi.
Termini “patoloģiskais narcisms”, “narcistiska personība” attiecināmi tieši uz šādu pārmērīgu norūpēšanos par sevi, nevis uz parastu jūtīgumu attiecībā uz uzslavu vai kritiku.
Narcisma piemēri mītos, literatūrā, mākslā
Psihoanalītiskais domāšanas veids lielā mērā ir saistīts ar mītiem. Z. Freida klasiskajā psihoanalīzē galvenais bija mīts par ķēniņu Edipu, par konkurences attiecībām trijstūrī, ar to saistīto vainas izjūtu. Mūsdienu psihoanalīzē aktuāls kļuvis cits mīts – mīts par Narcisu. Daudzus mūsdienu konceptus attiecībā uz narcisismu var atrast klasiskajā Ovīdija mītā par Narcisu. Narciss (gr. Narkissos) grieķu mitoloģijā bija beontiešu upes dieva Kefessa un nimfas Liriopes dēls. Izplatītākajā versijā slavenajam pareģim Terēsijam māte jautāja par dēla nākotni. Zēns jau no dzimšanas bija pasakaini skaists, un daudzas viņā iemīlējās. Arī nimfa Eho iemīlējās šajā jauneklī un aiz mīlestības pret viņu izžuva, palika tikai viņas balss. Sievietes pieprasīja Narcisam sodu. Taisnās tiesas dieviete Nemezida radīja situāciju, ka, atgriežoties no medībām, Narciss ieraudzīja sevi avotā, iemīlējās sevī un, vēloties saplūst ar sevi, noslīka avotā.
Savā rakstā es vēlētos uzsvērt dažus šā mīta aspektus, kuri ir mazāk zināmi. Šis stāsts sākas nevis ar Narcisu, bet ar Terēsiju, kurš vienīgais savienoja sevī vīrišķo un sievišķo sākumu. Jupiters un Junona uzaicināja viņu atrisināt strīdu: kurš gūst vairāk baudas no seksuālām attiecībām – vīrietis vai sieviete. Terēsijs uzskatīja, ka sieviete izjūt 10 reizes intensīvāku apmierinājumu, bet vīrietis izjūt to 10 reizes biežāk. Junona, sadusmojoties par šādu atbildi, padarīja viņu aklu, bet Jupiters atvēra Terēsijam iekšējo aci, sniedzot viņam pareģa spējas. Tā Ovīdijs atklāj narcistiskas tēmas, kas saistītas ar ķermenisko baudu, skaudību, spēju vai nespēju saprast to, ko izjūt otrs. Vēl vēlos uzsvērt to, ka Narciss radās seksuālās vardarbības rezultātā, ko upes dievs Kefess veica pret nimfu Liriopi. Rodas jautājums – vai māte spēj pa īstam iemīlēt savu bērnu, kurš ir radies vardarbības rezultātā pret viņu?
Narcisma tēma ir atspoguļošanas tēma
Bērns atspoguļojas mātes acīs, un, ja viņa smaida, ja viņa rāda sajūsmu, savu mīlestību pret bērnu, bērns var saprast, ka viņš ir gaidīts un tiek mīlēts. Turpretī mātes acis, kas novēršas vai nolūkojas uz bērnu ar naidu, jau agri bērnam māca, ka viņš nav bijis gaidīts, ka viņš nevienam nav vajadzīgs. Tas viss var beigties, skatoties aukstā, nedzīvā spogulī vannas istabā, apsverot domas par pašnāvību. Vai arī lūkojoties gludajā ūdensspogulī, kurā lūkojās Narciss, lai ieraudzītu savu atspulgu, bet nespējot saredzēt savu aizmuguri, savu ēnu. Tas viss kopā ir stāsts par traģisko cilvēku. Tas ir stāsts par pāra attiecībām, par māti un dēlu, un to kā tā nespēj sniegt savam dēlam mīlestību, kuru savukārt viņš nespēj nodot tālāk. Narcisa traģēdija ir viņa nespēja mīlēt, nespēja veidot veselīgas starppersonu attiecības, kas balstās uz tādām īpašībām kā empātija, rūpes par cita cilvēka jūtām, spēja panest šo jūtu ambivalenci ilgstošās attiecībās, neatsakoties no tām, spēja atzīt savu vainu starppersonu konfliktos un patiesa interese par citu domām. Narcistiskas personības pārsvarā izmanto citus, lai apmierinātu savas vajadzības.
Taču mūsdienu straujajā ekonomisko pārmaiņu laikā ir svarīgi prast radīt pozitīvu pirmo iespaidu, un līdz ar to šī spēja var palīdzēt gūt panākumus tādās profesijās kā bizness, politika, izklaides industrija. Narcisma tēma ir piesaistījusi daudzus izcilus māksliniekus. Polikteta 420.g. p.m.ē. radītā statuja joprojām priecē Minhenes Antīkā muzeja apmeklētājus. Karavadžo 1609. gadā radītā glezna ir viena no Romas nacionālā muzeja pērlēm. Narciss ir atspoguļots Tintoretto, Pussena un citu slavenu mākslinieku gleznās, Kalderona, Ruso lugās, Skarlati un Gļinkas operās. Galu galā par narcisismu ir runa gan Šekspīra sonetos, gan slavenajā Oskara Vailda romānā “Doriāna Greja ģīmetne” (1891), kurā tiek risināta viena no narcistisko personību problēmām - kā uzvarēt novecošanos, kā mūžīgi būt skaistam un jaunam?