Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sieviete un nauda, vīrietis un vara. Patriarhāts vai matriarhāts. Mums ir valsts prezidente un Saeimas priekšsēdētāja. Mums ir veiksmīgas uzņēmējas un augsti kvalificētas juristes. Vai tā ir likumsakarība vai izņēmums?
- Kāds ir jūsu iespaids – likumsakarība vai izņēmums? Baiba Rubesa: "Pilnīgi skaidra vēsturiska likumsakarība, ka sievietes ir noteicošā pozīcijā, ietekmīgā pozīcijā gan politikā, gan uzņēmējdarbībā." - Ko tas nozīmē vīriešiem? Jānis Naglis: "Vismaz Latvijā tā ir normāla līdzās sadzīvošana, bet tas nenozīmē, ka pilnīgi viss ir ideālā kārtībā. Ja es kā "Latvijas ceļa" pārstāvis saku, ir liberāla attieksme pret šīm lietām, tad citām partijām ir vēl ļoti daudz ko padomāt, kā šis lietas normāli sakārtot." - Kādas ir iespējas sievietei uzņēmējai vai politiķei panākt līdzvērtīgu attieksme vai pat augstāku pozīciju nekā vīrietim? Baiba Rubesa: "Visā pasaulē ir līdzīga situācija. Ir runa par individuālo cilvēku. Ja tu esi caursitējs, vēlies kaut kur nonākt, mērķtiecīgi strādā un spēj pārliecināt, tad ir galīgi vienalga vai tu esi vīrietis vai sieviete, lai nonāktu vienā vai otrā pozīcijā. Milzīga starpība ir, kur tev pieejami kontakti un kādā veidā tev ir pieejami resursi, parasti finansiāli resursi, un kāda ir sabiedrības attieksme pret šāda rakstura darbību. Latvija ir ļoti labvēlīgi sievietēm noskaņota. Varbūt politiskajā jomā Aspazija ir viena no izcilākām politiķēm, kas bija sieviete ar lielu varu. Kas ir daudz vājāks, ir tas, kādā veidā sabiedrība uzskata kas ir vīrišķīgs un sievišķīgs. Vīrišķīgs parasti nozīmē lemtspējīgs, kārtīgi dara, bet sievišķīgs: "ak, ko tad es", bet tā tas nemaz nav.
Jānis Naglis: "No otras puses, ir daži sīkumi, kas parāda, ka sabiedrībā šīs lietas nav līdz galam sakārtotas. Mēs varam skatīties valdības līmenī kaut vai tās pašas bēdīgi slavenās māmiņu algas, kas parāda zināmu diskrimināciju attiecībā pret vienu dzimumu. Tas pats attiecas uz reklāmām, kur rāda, ka tikai sieviete ir vienīgais darba darītājs mājās un viņas vieta ir būt mājās. Bet no otras puses, arī es kā darba devējs daudzos gadījumos skatos cilvēciskās īpašības, kādā veidā šīs cilvēks var tikt galā ar darbu. Man nav svarīgs dzimums. Man nav svarīgi vai sievietei ir bērni mājās vai nav. Man būtiski ir, lai paveic darbu. Ja mēs paskatāmies ilgākā perspektīvā, tad vīriešiem ir krietni jāsaņemas. Statistika parāda, ka krietni vairāk studentu ir sievietes. Viņas ir krietni apzinīgākas." - Ko lai vīrieši dara šādā situācijā? Jānis Naglis: "Pirmais nosacījums – nevajag izlaisties. Otrkārt, ir jābūt krietni mērķtiecīgākiem. Pašreiz ir tāda sajūta, ka sievietes viņus nēsā uz rokām, daudz ko piedod un šī izlaidība iet plašumā." Baiba Rubesa: "Es varētu apgalvot, ka sieviete pie tā ir vainīga. Bet viens no interesantākiem aspektiem, kas parādījās konferences ietvaros, ka sieviete ir elektorāts. Sievietes var iebalsot jebkuru. Nav atbildēts jautājums – kāpēc vairums sieviešu balsos par zināma rakstura vīriešiem? Kāpēc nebalso par sievieti? Kāpēc tik maz sieviešu ir gatavas doties politikā, katrā ziņā krietni mazāk, nekā doties uzņēmējdarbībā?" - Vai tas nav glancēto žurnālu radītais mīts, ka sievietes ir skaistas rotas? Baiba Rubesa: "Sieviešu žurnāli spēlē ārkārtīgi lielu lomu. Galvenais ir kas ir sievietes tēls, kuru veido kā ideālo tēlu. Sievietes uzņēmējas vai sievietes varas pozīcijās, kuras varētu būt lieliski modeļi citām sievietēm, tiek parādītas kā tādi ārkārtīgi neparasti putni. Sieviete un vara un kā sieviete ar varu apietas, vienalga vai tas būtu ģimenē, skolā, politikā vai kaut kur citur, ir citādāk nekā vīrietis ar to apietas, bet tas nenozīmē, ka tas ir sliktāk. Tas ir citādāk. Bet es personiski uzskatu, ka labāk, jo ir atbildīgāka. Bet tā ir cita debate." - Vai žurnālos nav diskriminācija pret vīriešiem, kas reti tiek atspoguļoti kā gādīgi ģimenes tēvi? Jānis Naglis: "Ir zināma kautrība parādīt, ka ir gatavs veļu izmazgāt vai istabu iztīrīt. Tas ir stereotips, kas spēlē šo lomu, bet no otras puses, masu mediji ļoti spilgti šīs lietas parāda un kaut kādā mērā sabiedrību virza." Baiba Rubesa: "Sabiedrībā lietas ir mainījušās. Ja skatos uz savu darbinieku loku, un viņš ir itin plašs, tad tieksme pēc līdzās runāšanas un līdzās strādāšanas ir izteikta. Tēvi bieži ved savus bērnus uz biroju, kad nav citur kur likt, tāpat kā mātes ved savas bērnus un tas ir pozitīvs rādītājs. Bet jautājums joprojām – kāpēc joprojām, ja sievietei ir patiesa vara rokās, viņai vienmēr ir jāpierāda vairāk? Kāpēc viņai vienmēr brūk asāk virsū nekā vīrietim tādā pašā pozīcijā? Labā ziņa – sievietei ir stiprāks mugurkauls un viņa ir izturīgāka, jo daba viņai to ir devusi. Tomēr ir jāiet uz līdztiesību un sabalansētību." - Ir pretējs viedoklis, ka varbūt mēs nemaz negribam, lai liberalizācija un līdztiesība pie mums ienāk kā Skandināvijas valstīs. Ir dzirdēts, ka vīrieši saka, ka labāk gribētu, lai sievietes paliek kā rotas, kā skaistums. Baiba Rubesa: "Kaut kur pa vidu ir taisnība. Es vēl aizvien domāju, ka liels vairums vīriešu, kuriem ir patiesa vara Latvijā, parasti ar savām sievietēm apietas vairāk kā ar bižutēriju. Katra ziņā tas bija pirms pieciem gadiem. Šī tendence ir ļoti mainījusies. Skandināvi apbrīno sievietes no Baltijas. Kā var būt tik gudras, sasniegt tādus rezultātus un būt arī skaistas. Abām pusēm ir ko mācīties. Protams, gribētos, lai arī vīrieši par savi tāpat rūpētos. Ēnas puse tam visam – uz ko tad mēs tiecamies? Visā pasaulē sievietes ir nabadzīgākas. Sieviete ir tā, kas rūpējas par bērniem. Sieviete mēdz būt mazā un vidējā uzņēmuma vadītāja, un tur ir jāatrod atbalsts valdībai un valstij. Arī vīrietim ir jādod brīvību būt tādam, kāds viņš var būt." Jānis Naglis: "Tik labi pateikts, ka nav ko piebilst. Mēs šeit atrodam saskaņu, bet sabiedrībā ir ļoti daudz nepilnību, nebūšanas, ar kurām ir jācīnās. Pieļauju, ka ir mākslīgie kritēriji, kas ir izvirzīti, ka zināmas proporcijas jāpārstāv abām pusēm. No vienas puses tas nav tas sliktākais moments. Tas nenozīmē, ka ideāli tiks realizēts visās jomās. Sieviete nebūs krāvējs." Baiba Rubesa: "Neesi tik drošs. Bet cik ir redzēti vīrieši sekretāri?" - Vai sievietes grib pieņemt darbā vīriešus sekretārus? Baiba Rubesa: "Jā. Šeit mēs runājam par stereotipiem. Ja mēs aizejam vienu soli tālāk, un to nevar vienā diskusijā izdebatēt, tad jautājums – par ko atbild indivīds un par ko atbild valsts? Attieksmei ir jābūt vairāk tādai, kas atbalsta to, ka sievietes var strādāt, ja viņas vēlas, vai lai paliek mājās un audzina bērnus, ja viņas vēlas." - Ja mēs skatāmies uz iespēju vienlīdzību, kas ir galvenais šķērslis? Jānis Naglis: "Par šķēršļiem es nevarētu teikt, jo mans princips ir tāds, ka jābūt attiecīgai kvalifikācijai un tad nav svarīgi, kas ir kas." Baiba Rubesa: "Mēs esam nepareizie, kam šo jautājumu uzstādīt. Mēs abi esam ļoti demokrātiski. Lielākais šķērslis ir cilvēku prātos un cilvēku priekšstatos, kurus ir ļoti grūti atņemt, jo visu pārējo var izlīdzināt. Citādi mums nebūtu tāda rakstura prezidente, mums ir viena no labākajām baņķierēm un mums ir lielu uzņēmumu vadītājas. Latvija var ar to lepoties."