"Mūsu cilvēks" – Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš (1)

- Tagad Valsts prezidente ir atteikusies no nodoma nomāt ekskluzīvo zemesgabalu Jūrmalā. Kā jūs vērtējat šo rezultātu? - Es varu vērtēt to tikai pozitīvi un apsveikt ar šādu lēmumu, tādējādi prezidentes un viņas vīra prestižs tikai augs. - Valsts prezidentes ģimene bez izsoles par lētu naudu gribēja iegūt ļoti ekskluzīvu zemesgabalu dabas pamatnes teritorijā Jūrmalā, un pēc divu mēnešu atrunām, kuru laikā brīžiem patiešām šķita, ka pat Valsts prezidente neuzskata par vajadzīgu ievērot likumus, tomēr ir nākusi atteikšanās no šā nodoma. Kāda būs sabiedriskā rezonanse? - Domāju, ka pozitīva, jo jau tagad pēc šā lēmuma vismaz masu medijos ir izskanējušas pozitīvas atsauksmes par šādu rīcību. Es negribētu domāt, ka prezidente un viņas dzīvesbiedrs būtu gribējuši par lētu naudu iegūt šo ekskluzīvo zemesgabalu, drīzāk ir vēlme būvēties un dzīvot pie jūras. Es drīzāk esmu pārsteigts par Jūrmalas domes rīcību, paredzot šo nomas līguma slēgšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šā gada 9.martā Satversmes tiesa izskatīja Jūrmalas domes trīs saistošos noteikumus, kuru izpildi bija apturējis ministrs, un pati Jūrmalas dome griezās pie mums ar pretenzijām Satversmes tiesā. Mēs ļoti sīki un detalizēti analizējām šo situāciju. - Tieši tā, šis prezidentes gadījums nāca pēc jūsu sprieduma, kurā atkal atkārtojās tieši tā pati shēma, kuru lietoja Jūrmalas dome. Kur ir vaina? Vai likumu neskaidrā interpretācijā? - Vaina vairāk ir pašas pašvaldības vēlmē interpretēt likumu pēc sava prāta, jo nevar likumu interpretēt, atraujot vienu vai otru normu. Likums vienmēr ir jāskata kopumā. - Pašvaldības uzrauga attiecīgā ministrija. Vai ministrijas rīcība nav bijusi pārāk bezzobaina? - Ministrija, tieši otrādi, apstrīdēja un apturēja trīs saistošos noteikumus, un tikai tāpēc Jūrmalas dome griezās Satversmes tiesā ar prasības pieteikumu. Mēs savā spriedumā konstatējošā daļā tomēr vērsām valdības uzmanību uz to, ka ministrijai nav pietiekamas kapacitātes, lai varētu ikdienā sekot ne tikai Jūrmalas domei, bet arī citām pašvaldībām, kur nereti diemžēl notiek līdzīgi. - Šis tiešām nav vienīgais gadījums. Viens no tiem ir, piemēram, bijušā Tautas partijas priekšsēdētāja Andra Šķēles māja Jūrmalas kāpās, kura arī tiek apstrīdēta un kuras likumību ir apstrīdējušas divas ministrijas. Daudz tiek diskutēts arī par to, kas notiks ar īpašumiem, kas jau ir iegūti nelikumīgā veidā. - Šeit ir darbs prokuratūrai likumības izvērtēšanai un attiecīgās pašvaldības atbildība par to, ka tiek izsaimniekots valsts vai pašvaldības īpašums. - Valsts prezidente domā un droši vien arī turpmāk domās par to, kā un kur dzīvos pēc savu pilnvaru termiņa beigām. Var saprast, ka prezidentes ģimene tiešām grib dzīvot Jūrmalā. Kā šo situāciju varētu risināt, lai neaizskartu arī citu pilsoņu intereses un netiktu pārkāpts likums? - Ir speciāls likums par prezidentes darbības nodrošināšanu, kas paredz, ka pēc pilnvaru termiņa beigām Valsts prezidentei pienākas labiekārtots dzīvoklis Rīgā, automašīna ar šoferi, sekretāri, ja nepieciešams, tad arī valsts aizsardzība. Bet Jūrmala acīmredzot, ja vēlas, tad jāskatās, kur var iegūt īpašumu, zemesgabalu vai arī pirkt kaut ko jau uzceltu, tāpat kā visi mirstīgie cilvēki. - Par kādu citu būvniecības lietu Brīvības ielā. Iedzīvotāja Saburova vērsās tiesā par to, ka viņas logu priekšā būvē sešu stāvu namu. Tagad iznāk, ka viņa pati ir upuris, jo visa viņas manta ir apķīlāta, tādēļ ka viņa esot aizkavējusi šo celtniecību. Sašutumu par to ir izteikusi arī jūsu kolēģe Ilma Čepāne. Kā jūs vērtējat šo gadījumu? - Es varu apsveikt Čepānes kundzes aktivitātes šajā aspektā, jo arī mani kā juristu izbrīna šāds tiesas lēmums par mantas aprakstīšanu, jo tādā gadījumā tiek norakstīts vispār Administratīvā procesa likums, kas paredz, ka jebkurai personai ir tiesības apstrīdēt administratīvā tiesā vienu vai otru administratīvo aktu, šajā gadījumā pašvaldības izdoto aktu. Tas nozīmē, ja cilvēks mēģinās aktīvi cīnīties par savām tiesībām, tad viņš riskē ar savu mantu. Tas ir absurds. - Šobrīd 1. septembra priekšvakarā daudz uzmanības sev ir pievērsusi Aglona, kad ar reliģiskām konfesijām cieši saistītā Pirmā partija un tās ministrs ir piedraudējis atņemt naudu pašvaldības skolai un atdot naudu katoļu ģimnāzijai. Vai tas nerosina uz domām par valsts un baznīcas attiecībām? - Mani arī izbrīna šāda ministra rīcība. Es klausījos mazliet plenārsēdi, kad tika apstiprināti budžeta grozījumi, ka Aglonas katoļu ģimnāzijai tika piešķirti no papildu līdzekļiem 200 tūkstoši. Šajā gadījumā tiek apturēts finansējums Aglonas internātskolai. Manuprāt, tā ir diezgan absurda situācija, vēl jo vairāk, ja ministrs turpina skaidrot vispār tādas internātskolas pastāvēšanu par kaut kādām sociālisma paliekām. Man liekas, ka tas ir tāds mēģinājums, ko nereti politiķi mēģina izdarīt, kacinot citus politiķus vai sabiedrību ar sociālisma rēgiem. - Satversmes 99. pants nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts, bet tai pašā laikā Pirmās partijas paspārnē ir tapusi vesela virkne līgumu ar konfesijām, kas sniedz baznīcām gan garantētu pieeju Latvijas radio un televīzijai, gan dod baznīcām tiesības neievērot valsts noteiktos kritērijus skolu dibināšanai, gan vienkāršo baznīcu uzņēmējdarbības iespējas. Kā tas saskan ar konstitūciju? - Jāsaka, ka diemžēl es nevaru sīkāk komentēt šo situāciju. Satversmē ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Mēs esam saņēmuši vairākus pieteikumus un tikko saņēmām jaunu pieteikumu, kur tiek apstrīdēts, tāpēc būšu spiests atturēties no komentāriem. Pēdējā pieteikumā netiek šie līguma projekti, kurus Saeima skatīs, bet nav izslēgta varbūtība, ka pēc viņu pieņemšanas tiks apstrīdēts, jo citās valstīs ir līdzīgas lietas bijušas. - Vēl īsumā par izglītības reformu. Tiesā ir iesniegta prasība no kreisajām partijām, un tiesas spriedums vēl ir tikai gaidāms. Bet kā jūs vērtējat to, kas šobrīd ir noticis ar šo reformu? - Šī reforma nav iecerēta šodien vai vakar, bet ir sākta jau sen līdz ar Izglītības likuma pieņemšanu. Šeit politiķi ir darījuši visu iespējamo un neiespējamo, lai šīs kaislības ap Izglītības likumu uzkurinātu. Es nevarētu nosaukt šobrīd nevienu no ES dalībvalstīm, kur būtu no valsts budžeta finansēta izglītība ne valsts valodā. Šajā aspektā mēs esam pat tālāk gājuši, jo ir iespējas apgūt savā dzimtajā valodā līdz 9. klasei. Šīs reforma skar tikai 10. un 12. klases. Sīkāk arī nevaru komentēt, jo lieta ir ierosināta un gaidām Saeimas atbildes rakstu, un būs jāsāk strādāt pie lietas sagatavošanas.