Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11362328t1hcae1.jpg)
Latvijas pilsētās veidojas atbalsta grupas narkomānu un citu atkarību plosīto ģimenēm
Mēs sēžam Baibas (vārds mainīts) kabinetā. Ir nedaudz pavēss, uz galda deg svece, un sieviete raud. Viņas 22 gadus vecais dēls ir narkomāns.
— Kādu dienu, ejot uz darbu, iedomājos, ka varu visu atrisināt, paskrienot zem mašīnas, — sieviete atceras.
Kristaps joprojām lieto narkotikas, taču Baiba par dēlu var runāt jau mierīgāk. Viņas attieksme pret dēla atkarību mainījās pēc satikšanās ar kādu kristīgo psihologu un citiem cilvēkiem ar līdzīgu likteni. Bauskā, kur dzīvo Baiba, kristīgā psiholoģe Olga Pavloviča šobrīd veido atbalsta grupu atkarīgo tuviniekiem, kas bieži arī paši cieš no smagas depresijas. Pašlaik Latvijā jau ir vairāk nekā desmit šādu atbalsta grupu.
Jelgavā atbalsta grupa darbojas jau vairākus gadus. Tās izveidotāja Aija Purmale stāsta, ka daudzi cilvēki uz savu tuvinieku atkarību no narkotikām, alkohola vai azartspēlēm reaģē situācijai neatbilstoši vai pat slimīgi, un to sauc par līdzatkarību. Tas nozīmē, ka viņiem ir nepārvarama tieksme kontrolēt citus (ne tikai pašu atkarīgo, bet arī pārējos ģimenes locekļus), iejaukties viņu dzīvēs, izlemt, kas jādara un kas nav. Šie cilvēki savā ziņā ir tikpat slimi kā alkoholiķi, narkomāni un citi atkarīgie.
Baiba vienkārši beigusies nost — nespējusi gulēt, zaudējusi vairāk nekā desmit kilogramus svara. — Visu laiku vaktēju, cikos dēls nāks mājās, kas būs viņam kabatās, slēdzu gaismu un skatījos, vai acu zīlītes būs palielinātas vai samazinātas. Un viņš trako, runā dažādas rupjības, lamājas, stāsta par pašnāvību, par to, ka viņš vairs ilgi nedzīvos, jo nekam neesot jēgas.
Visu laiku bija uztraukums, jo zināju, ka viņš satiekas ar ne tiem labākajiem cilvēkiem, ka brauc reibumā ar mašīnu. Dažkārt pat redzēju baisus sapņus par autoavārijām, asiņainus skatus, — viņa atkal izdzīvo notikušo. Puisis narkotikas sācis lietot jau 10. klasē.
Baiba stāsta, ka sākumā nav spējusi pat pieļaut domu, ka dēls, kuru viņa tik neprātīgi mīl, varētu būt narkomāns. Vīrs joprojām neatzīstot, ka viņa dēlam, viņa sapņiem un cerībām, ir problēmas ar narkotikām.
— Dēlam nerūpēja, kā jutāmies, kā pārdzīvojām viņa dēļ. Palīdzību nemeklēju, jo uzskatīju, ka varu pati ar visu tikt galā, ka esmu stipra. Tomēr situācija tikai saasinājās — meita ar dēlu nežēlīgi strīdējās, nesatika. Es to vienkārši vairs nevarēju izturēt, — stāsta Baiba.
Situācija ģimenē nemainās, kamēr līdzatkarīgais neapzinās problēmu un nesāk kaut ko mainīt savā attieksmē, skaidro A. Purmale.
Arī Baiba atzīst, ka slimīgā kontrole nepalīdzēja, jo no mājas turpināja pazust nauda, dārglietas.
— Esam daudzreiz dēlu glābuši no tādām situācijām, no kurām nevajadzēja glābt. Ja gribi palīdzēt atkarīgajam, nedrīksti maksāt viņa parādus, nedrīksti vilkt ārā no katriem mēsliem, kuros tas atkal iepinies. Viņam jānonāk zemākajā punktā, lai pats saprastu, kur īsti atrodas.
O. Pavloviča uzsver — lai palīdzētu atkarīgajam, vispirms jāpalīdz pašam sev.
— Cenšoties slimo stutēt, ārstēt un balstīt, nereti cilvēks aizmirst pats sevi un nepamana, ka ir kļuvis par drupām, ka palikušas tikai sliktās emocijas — dusmas, apvainojums un naids. Emocionālā atkarība jeb līdzatkarība izpaužas arī fiziski, paaugstinoties asinsspiedienam, destabilizējoties nervu sistēmai, rodoties kuņģa čūlai u. c. Dažkārt, kad atkarīgais sāk atgūties, līdzatkarīgais joprojām turpina kontrolēt viņa dzīvi, uztraukties, vai tikai nesāks atkal, nemitīgi ir milzīgā sasprindzinājumā.
Arī psiholoģe pati ir piedzīvojusi un joprojām piedzīvo līdzatkarību, tāpēc uzņēmusies atbalsta grupas izveidi Bauskā. — Esam jau kādi septiņi gribētāji, tāpēc jācer, ka jau pavisam drīz varēsim sākt nodarbības Bauskas ģimenes un sociālā atbalsta centrā «Ābele» (pieteikties var pa tālruni 39-34663). Tajās ieplānotas izglītojošas nodarbības, mācīšanās dalīties savās problēmās, psiholoģiskās spēles, kas palīdzētu izprast un redzēt no malas dažādas situācijas, mierīga mūzika, lai varētu vienkārši pasēdēt un padomāt.
A. Purmale uzsver, ka šādas grupas ir nepieciešamas, jo tur, nekautrējoties un apzinoties, ka neesi vienīgais, kas dzīvo kopā ar atkarīgo, vari «izsviest» ārā visu, kas uz sirds. Nav jāslēpjas aiz aizslēgtām durvīm un jāmelo darba biedriem par uztūkušās acs patieso cēloni, jo līdzatkarīgajam nav par ko kaunēties.
Līdzatkarīgo atbalsta grupas reizi mēnesī kopā aicina centrs «AL-ANON» Rīgā, regulāri rīkojot lekcijas par dažādām tēmām un dalīšanos pieredzē.