Atraduma izpēte Septembra nogalē, veicot remontdarbus, strādnieki garās, divarpus stāvu augstās ēkas pagrabā atrada noslēgtu nodalījumu. Pats pagrabs sastāvēja no trim nodalījumiem un tikai vienā aiz masīvām dzelzs durvīm un skaņu slāpējošas izolācijas atklājās lokveida betona siena ar koka konstrukcijām. Iebetonētā būve ir neregulāras formas, veidota no vienlaidu monolītā betona. Pie bunkura metāla apšuvuma pieskrūvēts leņķdzelžu karkass, kurā iestiprināts neēvelētu dēļu segums. Dēļu segumā atrastas ložu pēdas, smiltīs, kas kalpojušas šāviņu amortizācijai — izšautas aviācijas lodes. Telpas garums ir 7,5 metri, platums — 5, augstums 2,2 metri. Bunkura ārsienas biezums ir 20 centimetri. Pēc visa spriežot, bunkuru centušies pamatīgi nomaskēt: ieeja tajā aizmūrēta un pat pirmā grīda namā pārklāta ar flīzēm. Pagrabā atrasti arī dažādi kauli. Acīm redzami daļa no tiem ir govs kauli. Par pārējiem ekspertīžu rezultāti vēl netiek izpausti. Atradums ļāva izteikt versiju, ka te, iespējams, nogalināti nacionālās pretošanās kustības dalībnieki vai citi padomju režīma pretinieki. Uz šo domu vedināja arhīva dokumenti un arī aculiecinieku liecības par šajā rajonā padomju laikā atrastajām mirstīgajām atliekām. Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) speciālisti izvirzīja versiju, ka Kronvalda bulvārī 3 savulaik atradās PSRS armijas Baltijas kara apgabala tribunāla soda izpildes vieta. Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Jānis Osis septembra nogalē paziņoja par atrasto materiālu uzsākto pārbaudi un paredzētajām ekspertīzēm, kā arī solīja, ka, iespējams, pēc mēneša prokuratūra varētu sniegt "kādu daudzmaz objektīvu informāciju par materiālu pārbaudes gaitu". Taču nekādu atbildi prokuratūra līdz šim nav sniegusi. Versijas un "mūžīgais klusums" Rīgas Citadeles rajonā no 2. pasaules kara beigām līdz 90. gadu sākumam atradās dažādi PSRS armijas objekti. Sākoties izmeklēšanai, TSDC balstījās uz informāciju no Krievijas Valsts kara arhīva dokumentiem, ka Rīgas Citadeles ielas rajonā 1944. — 1946. gadā bija izvietota PSRS armijas Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes "SMERŠ" ("Smertj špionam" — "Nāvi spiegiem", krievu val.) apakšnodaļa, kura izpildīja nāvessodus. Līdz šim nav zināms, kur nāvessodus no 1944. gada līdz 50. gadu sākumam izpildīja simtiem nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un tā sauktajiem dzimtenes nodevējiem, kuriem nāvessodu piesprieda Baltijas kara apgabala kara tribunāls. Tajā skaitā pēc "SMERŠ" izvirzītajām apsūdzībām. Tā stāsta TSDC darbinieks Ritvars Jansons. Vēsturnieks Heinrihs Strods teic, ka bijušas vairākas organizācijas, tajā skaitā "SMERŠ", kas pēckara laikā šāva cilvēkus. — Savulaik redzēju dokumentu, ko bija parakstījis LPSR VDK arhīva daļas priekšnieks Gailišs. Dokuments liecināja, ka pēckara gados nošauti 988 cilvēki. Daļa no viņiem aprakta Šķirotavā, daļa pie Matīsa kapu sienas. Par citiem konkrētu liecību nav. J. Strods uzskata, ka Citadeles apvidū kādā slepenā objektā varēja darboties arī "SMERŠ". Zināms, ka "SMERŠ" 5. nodaļa bija militārās "troikas", kas "tiesāja" un izpildīja "nāvessodus". H. Strods uzsver: pēckara gados bija spēkā čekas noteikums, kas lika "notiesātajiem" nāvessodu izpildīt turpat uz vietas un liedza "notiesātos" pārvietot. H. Strods piebilst, ka "troiku" lēmumus nekādā ziņā nevar saukt par sodu, bet tā ir visparastākā izrēķināšanās ar cilvēkiem. Profesors te atsaucas uz Staļina pavēli: "Dariet ar kontrrevolucionāriem, ko gribat, galvenais, lai papīri būtu kārtībā!" Proti — tajos nebūtu ziņu par nošaušanas faktu un nošautajiem. Tātad dokumentus ar precīziem nošauto skaitļiem, pēc H. Stroda domām, velti meklēt. Viņš pieļauj, ka kopumā nogalināto režīma pretinieku skaits varētu pārsniegt dokumentā 988 minētos. Bijušie padomju militārie vēsturnieki un speciālisti par šo atradumu, visdrīzāk, klusēs, uzskata H. Strods, jo parakstījuši "mūžīgās klusēšanas solījumu". — Esmu redzējis šādu cilvēku parakstus par klusēšanu, arī to cilvēku parakstus, kas joprojām dzīvo Latvijā, — uzsver H. Strods. Šausminošās liecības Pēc laikrakstos publicētajām ziņām par atrasto bunkuru pieteicās liecinieki. Pieci aculiecinieki apgalvoja, ka netālu no ēkas Kronvalda ielā 3 padomju gados redzējuši cilvēku mirstīgās atliekas ar redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Viens no lieciniekiem ir bijušais medicīnas students. Viņš pastāstīja, ka 1959. — 1960. gada rudenī kvartālam ap ēku Kronvalda bulvārī 3 kā padomju armijas militārajam objektam visapkārt bijis dēļu žogs. Tobrīd notikuši remontdarbi, rakta tranšeja un padomju karavīri izrakuši arī cilvēku skeletus. Informācija par to ātri sasniegusi netālo anatomikumu, no kurienes Medicīnas institūta studenti slepus, ielavoties caur spraugu žogā no Kronvalda bulvāra puses, devušies vērot neparasto atradumu. Skeletus karavīri atraduši apmēram 10 — 12 metru attālumā no ēkas Kronvalda bulvārī 3 pusmetru līdz metru platā izraktā tranšejā. Skeletu bijis daudz, un reti kuram galvaskausam nebija sadragāti deniņu kauli vai nebija cauruma pakausī. Pusotru metru dziļās tranšejas vietā izraktā zeme bijusi sajaukta ar ķieģeļiem un baltām hlora un kaļķa pikām. Mīkstie audi tolaik jau bija sadalījušies. Medicīnas studenti karaspēka daļas teritorijā varējuši iekļūt tikai īsu brīdi, vēlāk šāda iespēja nepamanītiem iekļūt objektā nav pieļauta. Cits liecinieks — arī bijušais medicīnas students, TSDC darbiniekam stāstīja, ka 1960. gadā medicīnas studenti uzzinājuši par siltumtrases ierīkošanas laikā izraktiem cilvēku skeleta kauliem pie Pētera un Pāvila baznīcas. Tolaik arī tā atradusies nožogotajā militāristu teritorijā. Baznīcu un bunkuru Kronvalda bulvārī 3 šķir apmēram 200 metri. Liecinieks apgalvoja, ka Pētera un Pāvila baznīcas sētā vairāk nekā desmit skeletus ar caurumiem deniņos vai pakausī redzējis samestus grodētā akā. Medicīnas studenti teritorijā pie baznīcas iekļuvuši caur salauztu sētu. Cilvēku galvaskausus un kaulus, veicot Pētera un Pāvila baznīcas (padomju laikā un tagad — koncertzāle "Ave Sol") remontu 1982. gadā, dziļā būvbedrē pie baznīcas redzējis toreizējās Zinātniskās restaurēšanas pārvaldes krāsotājs Jānis Dreimanis. — Es šajā vietā strādāju divas dienas. Netālu no baznīcas bija ļoti dziļa būvbedre, kurā starp būvgružiem redzēju arī cilvēku kaulus un vairākus galvaskausus. Neraugoties uz to, bedrē svieda arvien jaunus gružus un dēļus un tos dedzināja. Kad par to runāju ar citiem strādniekiem, man par izbrīnu, izrādījās, ka tas nevienu nešokē! Uzzināju, ka par šo atradumu arī nevienam pat neesot ziņots, — stāstīja J. Dreimanis. Ir vēl kāda liecība, ka, velkot ūdensvadu, strādnieki apmēram 1,20 metru dziļumā atraduši vismaz sešu cilvēku mirstīgās atliekas. Pie mirstīgajām atliekām atrasts arī formas uzplecis, kurš noteikti nav bijis sarkanarmiešu. Cilvēku mirstīgās atliekas atrastas arī starp baznīcu un tai blakus esošo ēku. Tolaik par atradumu nav likusies zinis ne Valsts pieminekļu inspekcija, ne kāda cita valsts institūcija, jo no Rīgas deputātu padomes izpildu komitejas būvdarbu vadītājiem nācis mutisks rīkojums par atrastajām mirstīgajām atliekām neinteresēties. Tāpēc tās apbērtas vienā kopējā bedrē, kuras atrašanās vieta pie Pētera un Pāvila baznīcas ir aptuveni zināma. Visticamāk, ka tās tur atrodas vēl tagad, jo nav ziņu par to pārvešanu. Prokuratūra 1959. — 1960. gada lieciniekus nopratinājusi tikai šā gada martā, pateicoties Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa pieprasījumam, kas Ģenerālprokuratūrai tika nosūtīts 21. janvārī. Jānis Dreimanis, kas atsaucies aicinājumam sniegt papildu ziņas par bunkuru, vēlēdamies liecināt, prokuratūrai pieteicies pats. Viņš nosūtījis ierakstītu vēstuli. Pēc neilga laika saņēmis vēsti, ka prokuratūra viņa vēstuli saņēmusi. Un... viss. Liecinieks nav nopratināts. Neatbildēti jautājumi Vēl oktobrī prokuratūra atzina, ka neuzskatot, ka bunkurā būtu šauti cilvēki, un galīgo atzinumu sniegšot pēc mēneša. Taču nekāda daudzmaz noteikta atzinuma nav vēl šobrīd, pusgadu pēc bunkura atklāšanas. Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Jānis Osis kategoriski atteicās pat nedaudz pastāstīt par izmeklēšanas gaitu. Ēkas Kronvalda bulvārī 3 īpašniece ir Neatkarīgā patentu valde. Tās priekšsēdētājs Andris Grasmanis 23. martā sasauca preses konferenci, lai žurnālistus informētu par savu viedokli saistībā ar atradumu šīs ēkas pagrabā. A. Grasmanis paziņoja, ka ēkā līdz 1960. gadam atradusies Augstākā aviācijas kara inženieru skola. Tika atrasts pat kāds tās bijušais audzēknis Mihails Oņičenkovs, kurš skolā mācījies 50. gadu beigās — 60. gadu sākumā un par bunkura eksistenci tolaik neesot zinājis. Neraugoties uz to, M. Oņičenkovam ir pārliecība: bunkurā padomju laikā izmēģināti trofeju lielkalibra aviācijas ieroči. Diemžēl vai katrs šajā preses konferencē paustais atzinums vairāk izklausās pēc daļējas vai puspatiesības. Jāvaicā, vai cilvēku, kurš atzīst, ka, mācoties šajā skolā, par bunkura eksistenci nav pat nojautis, var uzskatīt par nopietnu liecinieku un ekspertu? No lielkalibra un arī mazāka kalibra ieročiem bunkurā acīmredzot tiešām bija šauts. Par to liecina ložu caurumi koka dēļu apšuvumā un atrastās lodes smiltīs aiz šaušanas sienas. Bet, ja skolā ieroči būtu izmēģināti gadiem, smiltīm vajadzēja būt pilnām ar patronu lodēm. Atsevišķās šāvienu pēdas dēļos nebūt neliecina, ka bunkurā būtu šauts gadiem. Diemžēl smiltis aiz šaušanas sienas izmeklēšanas gaitā tika izpētītas tikai izlases veidā. Kā liecina viens no aculieciniekiem, celtnieki bijuši slinki un prokurors ne visai uzstājīgs, tāpēc pārējās smiltis palika neapskatītas. Taču tur palika liela daļa lietisko pierādījumu — izšauto ložu, ko atrada vēlāk un ko žurnālistiem publiski demonstrēja M. Oņičenko. Nav ticams, ka pēc katras trofeju ieroču izmēģināšanas reizes tiktu mainītas smiltis. Arī cauršauto koka dēļu apmainīšana nav tik vienkārša: dēļi stingri iestiprināti starp metāla plāksnēm, savienojuma vietas ir skrūvētas. Vai varbūt pirms lidmašīnas ložmetēja un citu lielkalibra ieroču izmēģināšanas iepriekšējās šaušanas pierādījumi no bunkura izvākti? Un vai gan pārdesmit patronu izšaušanai būvētu tik pamatīgu bunkuru? Un vai tas kādā noteiktā laika posmā nav ticis pārbūvēts? Būvniecības ekspertīze liecina: bunkurs ir būvēts 1945.—1955. gadā. Man visticamākā šķiet versija, ka bunkurs ir pārbūvēts un tā funkcijas dažādos laika posmos ir bijušas dažādas. Tāpat jābrīnās, kāpēc lielkalibra ieroču izmēģināšanas bunkurs ievietots pagrabtelpā pašā Rīgas centrā. Arī brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš brīnījās, pirmkārt, kāpēc bunkurs, kurā it kā izmēģināti ieroči, bijis tik mazs, un otrkārt, pēc viņa teiktā, šādas ieroču piešaudes laboratorijas parasti nav atradušās militāro skolu ēkās vai teritorijā. Kāpēc telpa, kurā atradās bunkurs, tik rūpīgi nomaskēta un aizmūrēta? Pagrabtelpa, kur atradās bunkurs, varētu būt atvērta 90. gadu vidū, kad tur notika kanalizācijas darbi. A. Grasmanis, uzsverot, ka bunkurā cilvēki neesot šauti, apgalvoja: asinis iesūcas betonā un paliek tur mūžīgi, bet asins traipi tur neesot konstatēti. Taču, ja tiešām bunkurā savulaik būtu šauti cilvēki, visticamāk, ar aci redzamu pēdu arī nebūtu. Turklāt tas neizslēdz visai lielu iespējamību, ka bunkurs pārbūvēts. Turklāt sienu aiz smiltīm prokuratūra neapskatīja. TSDC vadītājs Indulis Zālīte, kurš, starp citu, ir arī ķīmiķis, stāsta: — Kad Lietuvā pētīja "čekas māju", meklēja asiņu un ložu pēdas. Taču, kā tikai vēlāk konstatēja, uz šautuves grīdas, kur bija paredzētas notekas asinīm, bija uzlieta jauna betona kārta. Atsegtajā slānī atrada asins paliekas: olbaltumvielas, hemoglobīnu. Tiesa, bunkurs vairāk līdzinās inženiertehniskai būvei, bet tas nenozīmē, ka tur savulaik nevarētu būt šauti cilvēki. Nedrīkstētu pieļaut, ka šādu objektu bez pamatīgākas izpētes un ekspertīzēm nojauktu. Prokurors: "Piezvaniet pēc divām nedēļām!" Bruņoto spēku komandiera Gaida Zeibota uzdevumā par atrasto bunkuru interesējās arī Kara muzeja speciālisti. Pirmkārt, muzejniekus būtu interesējuši ekspertīžu rezultāti par prokuratūras paņemtajiem augsnes un cementa paraugiem. Otrkārt, atbildes uz jautājumiem, tieši kura iestāde vai karaspēka daļa ēku apsaimniekojusi padomju laikā. Dīvaini gan, bet bunkuru apskatīt ļāva žurnālistiem, taču ne Kara muzeja vēsturniekiem. Juris Ciganovs, Kara muzeja direktora vietnieks: — Prokuratūra, maigi sakot, neizrāda interesi ar mums sadarboties. Oktobrī, kad vērsāmies prokuratūrā, nekā nebija iespējams sazvanīt virsprokuroru Osi. Tad sekretāre paziņo, ka aizņemts, tad komandējumā, tad — zvaniet vēlāk. Vienreiz man paveicās. Bet Osis teica, lai viņam piezvanot pēc divām nedēļām. Taču tad atkal viņš nebija "sazvanāms". Ko viņam padarīsi, ja negrib ar mums runāt? Sazvanījos ar citu prokuratūras darbinieci, vārdā Aperāni. Viņa mūs solīja informēt par izpētīto. Tikai nekādas informācijas nav. Arī man, kad pēc ilgām grūtībām izdevās sazvanīt virsprokuroru Osi, vienīgā konkrētā atbilde, ko no viņa izdevās izdabūt, bija: — Kamēr šajā lietā nav pieņemts procesuāls lēmums, ne uz kādiem jūsu jautājumiem atbildēt nevaru! Piezvaniet pēc divām trim nedēļām! Kam izdevīgas puspatiesības? Lai gan šajā lietā joprojām nav saņemts prokuratūras slēdziens, A. Grasmanis, balstoties uz virsprokurora J. Oša viņam stāstīto par lietas izmeklēšanas gaitu un rezultātiem, uzskata: — Viss ir atrisinājies! Visi lietas apstākļi ir noskaidroti: bunkurā izmēģināti lidmašīnu ieroči. Mūsuprāt, viss ir skaidrs, bet prokuratūra izmeklēšanu vēl turpina. Jo lietas formālā puse ir pavisam kas cits: lieta nevar tā "izplēnēt", ja par to ieinteresējušās augstas amatpersonas, tajā skaitā prezidente. Oša kungs šai lietai pieiet ļoti uzmanīgi. Tik uzmanīgi, ka A. Grasmani regulāri informējis par nozieguma izmeklēšanas gaitā iegūto informāciju un ekspertīžu rezultātiem. Taču parasti gan izmeklēšanas iestādes izmeklēšanas laikā nemēdz dalīties izmeklēšanas noslēpumos ar procesā neiesaistītām personām. A. Grasmanis: — Mēs ar Oša kungu laiku pa laikam sazvanāmies, un viņš man stāstīja par lietas gaitu un ekspertīžu rezultātiem. Te A. Grasmanis atklāj pārsteidzošu faktu: 9. janvārī "NPA", pēc viņa teiktā, saņēmusi prokuratūras vēstuli. Vēstulē bijis teikts: lai tālāk pētītu šo lietu, bunkurs vairs neesot vajadzīgs. Jo viss nepieciešamais — paraugi, fotouzņēmumi — jau esot prokuratūras rīcībā, prokuratūra visu vajadzīgo esot pierakstījusi, fiksējusi... — Kā to saprast? Vai grasāties bunkuru likvidēt? — Kad tas sāks traucēt, mēs par to domāsim. Jūnijā pagraba remontam ir jābūt pabeigtam... Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks Jānis Asaris gan todien man stāstīja pavisam ko citu: — Inspekcija no Ģenerālprokuratūras gaida galīgo slēdzienu par šo objektu. Ja tā oficiāli paziņos, ka šī vieta nav saistīta ar cilvēku nogalināšanu, tad mēs nevaram pieprasīt, lai objektu saglabātu. Bet šobrīd inspekcija noliegusi pārveidot bunkura telpu. Nojauc bez atļaujas Par šo objektu ieinteresējās Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš (Zaļo un zemnieku savienība) un izteica šaubas, vai prokuratūras izmeklēšana veikta pilnīgi. Deputāts vēlējās, lai bunkuru atzītu par okupācijas sākumposma militāru pieminekli. L. Ozoliņš 2. aprīlī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai nosūtījis vēstuli ar lūgumu "neatkarīgi no turpmākajiem ekspertīžu rezultātiem un Ģenerālprokuratūras slēdziena iekļaut šo vēsturiski nozīmīgo būvi valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā militāri tehnisko vēstures pieminekli". Taču nesen uzzināju: bunkurs jau patvarīgi nojaukts. Vai par to informēta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija? Jānis Asaris: — Jā, es to zinu... Mēs turp bijām aizgājuši kopā ar vienu inspekcijas speciālistu un Saeimas deputātu Pēteri Simsonu. Sākumā mūs tur nevēlējās laist iekšā. Kā sapratām, bunkurs nojaukts jau sen: ap 24. vai 25. martu. Inspekcijas izsniegtajā būvatļaujā bija piezīme: līdz Ģenerālprokuratūras galīgajam slēdzienam darbus bunkura telpā neveikt. Juristei uzdevu pārdomāt, ko inspekcija šajā lietā tālāk varētu darīt. — Cik lielu administratīvo sodu šajā gadījumā varētu piemērot? — Maksimāli 250 latus. Vai ēkas īpašnieki tiešām nevarēja kultūras inspekciju informēt, ka ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ gatavojas šo objektu nojaukt? Ar tik klaju inspekcijas prasību ignorēšanu līdz šim vēl neesmu sastapies. Latvija jau 1990. gada 4. maijā pievienojās visām starptautiskajām konvencijām par genocīda, kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci nepieļaušanu un sodīšanu bez noilguma par šādiem noziegumiem. Taču visās valstīs, kuras parakstījušas šīs konvencijas, galaslēdzienu, vai šādi noziegumi ir notikuši, rakstiski dod vienīgi izmeklēšanas iestādes, nevis "pieņem" ēku īpašnieki. Bet, kā redzams, Latvijā būvniecības jomā iespējams ne tas vien. Atklāts paliek arī jautājums, vai prokuratūra kaut ko darīs, lai noskaidrotu Citadeles rajonā aprakto cilvēku personības un iespējamo saistību ar bunkuru. Arī elementāra kultūra prasītu, lai mirušos pārapbedītu kapsētā.
