Īsais sapnis par hegemoniju un citas neveiksmes (5)

Īsu brīdi likās, ka viņi var visu un viņiem ir atļauts viss. Šāgada pavasara un vasaras sākumā pasaule pakļāvās ASV diktātam par politiku Irākas jautājumā. Pat protestētāju trijnieks – Francija, Vācija un Krievija – neatļāvās neko vairāk kā dusmīgu retoriku, neriskējot spert reālus soļus. Pārējie neapmierinātie klusēja vai izlikās, ka šis jautājums viņus neskar. Savukārt karš nodemonstrēja tik pilnīgu amerikāņu militārās tehnoloğijas pārākumu, ka visas pārējās valstis saprata – nekāda reāla pretestība ASV gribai nav iespējama. Tomēr sapnis izrādījās īss. Amerika un bumba Jau dažus mēnešus vēlāk ASV izkapts atdūrās pret akmeni. Konfliktā ar Ziemeļkoreju amerikāņi nespēja panākt savu (piespiest pārtraukt kodolieroču programmu) ar diplomātiskām metodēm un nespēja savu gribu uzspiest arī ar spēku. Šķiet, ka Korejas ietiepības cēlonis bija vēsa analīze, kas liecināja – ASV nespēj uzsākt un uzvarēt vēl vienu karu. Lai cik dīvaini tas izklausītos, militāro iespēju ASV rīcībā nemaz nav tik daudz. Kaut arī amerikāņiem pietiek precīzās munīcijas un tās jūras kara flote, gaisa spēki un jūras kājnieku korpuss ir lieliskā formā, ar sauszemes spēkiem viņiem ir problēmas. No 33 aktīvajām ASV armijas brigādēm 16 ir nodarbinātas Irākā, divas Afganistānā, divas Dienvidkorejā, viena Balkānos. Atlikušās 12 rotācijas kārtībā gatavojas nomainīt savus biedrus Irākā. Tas nozīmē, ka brīvu sauszemes spēku ASV rīcībā praktiski nav. Ekstremālā situācijā, protams, minētās 12 brigādes var nosūtīt uz Ziemeļkoreju, taču jāņem vērā, ka tas izraisītu milzīgu pārslodzi un morāles problēmas, bet tālākā nākotnē arī brīvprātīgo atplūdumu no armijas (ASV ir brīvprātīgo armija). Starp citu, šajā ziņā Krievija ir līdzīga ASV – formāli spēku ir daudz, bet reāli, kā atzīst paši krievi, pilnīgi visas kaujas spējīgās daļas ir nodarbinātas vai nu Čečenijā, vai gatavojas nomainīt kādu no tur esošajām daļām. Vēl ļaunāk par spēku trūkumu bija tas, ka pat to esamība neatrisinātu visas problēmas. Risks, ka Ziemeļkorejai izdosies sekmīgi uzspridzināt vienu no savām 8–10 kodolbumbām, izraisot milzīgus ASV spēku un eventuālo sabiedroto zaudējumus, bija pārāk liels, lai politiķi par to uzņemtos atbildību. Tā Ziemeļkorejai izdevās pierādīt tēzi par to, ka masu iznīcināšanas ieroči ir reālais suverenitātes garants mūsdienās. Šī atziņa un Sadama Huseina bēdīgais liktenis (viņš tā arī nespēja pārliecinoši pierādīt, ka viņam ir kodolbumba) nozīmē, ka visas valstis, kurām ir sarežģītas attiecības ar Rietumu civilizāciju un tās līderi ASV, tuvākajās desmitgadēs jebkuriem līdzekļiem mēģinās iegūt bumbu, bet drošības sistēma pasaulē kļūs vēl trauslāka. Eiropas sapnis vēl nerealizējas Tostarp Eiropas līderi šogad mēğināja pierādīt, ka Mārgaretai Tečerei nav bijusi taisnība, sakot, ka Eiropas Savienība tās pašreizējā veidojumā ir praktiski nereformējama. Pagaidām tas nav izdevies. Valstu un nāciju ekonomiskais un politiskais egoisms izrādījās spēcīgāks par kaut kur tālā nākotnē iespējamo spēcīgo Eiropas (kon)federāciju, kas varētu būt līdzvērtīgs spēlētājs Amerikas Savienotajām Valstīm. Katra atsevišķā politiķa un valsts nozīmei šādā federācijā būtu jāsamazinās un ar to ir ļoti grūti samierināties. Bet, kamēr lielās valstis strīdas, arī mums ir laiks padomāt par to, ko Latvija ir un ko nav gatava ziedot spēcīgas un varenas Eiropas sapnim un ciktāl mūs interesē tikai pašu vēders. Uz šo jautājumu Latvijai agri vai vēlu būs jāatbild. Perestroikas beigas Austrumos no mums, šķiet, svarīgākais pagājušā gada notikums bija oficiālās perestroikas ēras beigas. Krievijas domes vēlēšanas ne tikai aizslaucīja no politiskās skatuves pēdējos perestroikas gados liberālo reformu izvirzītos politiskos līderus. Vēl svarīgāk ir tas, ka šīs vēlēšanas Krievijai atdeva un politiski nostiprināja tai raksturīgās, gadsimtiem tradicionālās iezīmes – stipro valsti, izpildvaras dominēšanu pār likumdevēju varu un pār tautas suverenitāti un, ņemot vērā spēku izvietojumu jaunajā Domē, arī pilnīgu parlamentārās kontroles trūkumu. Nu tālākais Krievijas ceļš ir pilnībā atkarīgs no Vladimira Putina – viņš var mēģināt būt Pēteris I vai Aleksandrs II un virzīt savu valsti modernizācijas un rietumnieciskuma virzienā, bet var būt arī Nikolajs I vai Aleksandrs III un turpināt meklēt savu īpašo Krievijas ceļu. Tautai tur tagad maza teikšana, taču šķiet, ka vismaz lielākā tās daļa ar šādu stāvokli ir itin apmierināta. Kioto protokola beigas Ar Krievijas aktivitātēm saistītas arī cita, savulaik lielu ievērību pelnījuša procesa beigas: Kioto ekoloğiskā protokola nāve. Jāatgādina, ka šis 1997. gadā pieņemtais protokols paredzēja, ka valstis samazinās “siltumnīcas efektu” veidojošo gāzu izmešanu atmosfērā par 5% gadā. Lai tas stātos spēkā, protokols bija jāratificē noteiktam skaitam valstu un, pēc ASV atteikšanās, Krievijas balss kļuva par izšķirošo. Tā kā decembra sākumā – pēc tam, kad vairākus gadus no vietas bija solījusi to parakstīt – Krievija oficiāli atteicās no šī nodoma, pašlaik Kioto protokols uzskatāms par mirušu. Kāpēc Krievija tā izdarīja? Ticamākā versija, šķiet, ir tā, ka, lai gan protokols solīja teorētiskus ienākumus Krievijai nākotnē, tas apdraudēja tās pašreizējo ekonomisko stabilitāti, jo viens no protokola efektiem būtu pakāpeniska naftas patēriņa samazināšana pasaulē. Jebkurā gadījumā – pasaules valstis var no jauna sākt diskusiju par to, kādi efekti izraisa pakāpenisko Zemes atmosfēras sasilšanu un kā pret tiem cīnīties. Ekonomikas muklājs Notikumi pasaules ekonomikā 2003. gadā ļoti atgādina mīcīšanos pa staigniem dubļiem – kamēr vienu kāju izvelk, otra iestieg vēl dziļāk. Jā, protams, visas pazīmes liecina, ka vairākus gadus ilgusī ekonomiskā krīze tiek pamazām pārvarēta, un ir daudzi pozitīvi signāli, taču elementāra piesardzība liedz tam noticēt, kamēr tas nav reāli jūtams. Tieši tāds pats optimisms valdīja 2002. gada beigās un arī 2001. gada beigās, taču krīze turpinājās. Tādēļ gribas aicināt nākotnē skatīties ar piesardzīgu optimismu un mēģināt atšķirt reāla uzlabojuma pazīmes no vēlmes šīs pazīmes saskatīt. Bet varbūt tieši nākamgad izdosies, jo ar trešo mēģinājumu daudz kas izdodas. Uz to arī cerēsim.