Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
13. un 14. novembrī Ženēvā ANO Cilvēktiesību Augstākā komisariāta komitejā pret spīdzināšanu mūsu tieslietu ministrs Aivars Aksenoks Latvijas Republikas vārdā oficiāli atskaitījās par to, kā Latvijā tiek ievērotas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem cietsirdīgiem, necilvēcīgiem un cilvēka cieņu pazemojošiem sodiem un izturēšanos. Šajā referātā tika izmantota arī Latvijas Cilvēktiesību biroja sniegtā informācija.
Ar alternatīvu referātu, kas ļoti atšķīrās no oficiālās versijas, uzstājās Saeimas frakcijas PCTVL eksperte Žanna Kareļina, un viņas ziņojums bija balstīts uz astoņiem reāliem piemēriem. Četri piemēri bija saistīti ar pilsonības un imigrācijas jautājumiem, akcentējot varmācīgas ģimeņu šķiršanas faktus. Informāciju, kas šajā ziņojumā saistās ar ieslodzījuma vietām, oficiāli sniedza fonds SORECS. Alternatīvajā referātā tika minēti četri piemēri, kuri atspoguļo nehumānu apiešanos ar ieslodzītajiem un rupjus viņu tiesību pārkāpumus. Visi šie gadījumi pirms tam tika aprakstīti fonda SORECS mājas lapā, un saistībā ar tiem fonds ilgstoši ir strādājis ar valsts iestādēm (tiesa, prokuratūra, policija u. tml.), cerot panākt risinājumu uz vietas Latvijā. Kad tas izrādījās neiespējami, šī informācija tika nolasīta ANO Ženēvā. Jurijs Dimitrijevs (32 gadi) Aizturēts 1999. gadā. Izmeklēšanas laikā vairākkārt piekauts, kas padarīja viņu rīcības nespējīgu. Ilgu laiku nevarēja runāt, dzirdēt un saprast notiekošo. Šādā stāvoklī ar viņu tika veiktas izmeklēšanas darbības, un šādā stāvoklī viņš atzina sevi par vainīgu. Tika notiesāts uz astoņiem gadiem, neskatoties uz to, ka nespēja saprast notiekošo. Didzis Spuldzenieks (miris 19 gadu vecumā) Aizturēts 2001. gadā 19 gadus vecs. Bija aizturēts pirmo reizi, fiziski ne visai spēcīgs un tika apsūdzēts nenozīmīgā pārkāpumā. Neskatoties uz to, tika ievietots kamerā, kurā atradās vairākkārt sodīti cilvēki, daži no viņiem – par slepkavību. Kamerā tika piekauts un nomira cietuma slimnīcā, nesaņēmis nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Līdz šim neviens par to nav sodīts. Ansis Igars (26 gadi) Kopā ar vēl četriem cilvēkiem tika aizturēts sakarā ar aizdomām par pusaudža slepkavību. Visi viņi atteicās atzīt savu vainu. 77 dienas tika turēts Ventspils policijas iecirknī būrī bez loga, gaisa, jebkādām higiēnas iespējām. Šādas izturēšanās rezultātā un pēc atkārtotas sišanas visi savu vainu atzina un tika notiesāti, neskatoties uz to, ka nekādu citu pierādījumu nebija. Ansis Igars notiesāts uz 20 gadiem. Andrejs Lisivņenko (45 gadi) 2000. gadā tika uzaicināts uz policijas iecirkni kā liecinieks savas māsas un nepilngadīgās māsasmeitas slepkavības lietā. Tika arestēts, un izmeklētājs paziņoja, ka Lisivņenko ir vienīgais aizdomās turamais. Smagi piekauts policijas iecirknī un sišanas un draudu ietekmē atzinies. Neskatoties uz to, ka tiesa Lisivņenko piekaušanu atzina un citu pierādījumu kā viņa atzīšanās nebija, atzīts par vainīgu un notiesāts uz 20 gadiem. Attiecībā uz aizturēto, apcietināto un notiesāto tiesībām Latvijas Republikai Ženēvā tika dotas šādas rekomendācijas: 1. Obligāti ļaut ieslodzītajam nekavējoties satikties ar tuviniekiem pēc pirmā viņu pieprasījuma. 2. Obligāti nodrošināt visiem aizturētajiem un arestētajiem bezmaksas advokāta palīdzību. Stingri sekot tam, lai par sniegtajiem pakalpojumiem advokāts neprasītu papildu samaksu. 3. Samazināt cietumu pārblīvētību, steidzamā kārtā ieviešot alternatīvos soda veidus. 4. Ja aizturētais vai arestētais ir ziņojis par to, ka izmeklēšanas laikā viņš tiek fiziski iespaidots, vispirms ir jāizmeklē lieta par fiziskās iespaidošanas faktu, un tikai tad tiesa drīkst skatīt apsūdzētā lietu pēc būtības. 5. Tiesas sēdes laikā par cilvēka vainas pierādījumu nedrīkst tikt uzskatīts nekas, kurā ieslodzītais ir atzinies spīdzināšanas vai fiziskas vai psiholoģiskas iespaidošanas, vai kādas citas nehumānas izturēšanās rezultātā. 6. Attiecībā uz apstākļiem Latvijas cietumos komiteja bija ļoti kritiska un uzlika par pienākumu Latvijas valstij līdz 2005. gada maijam savest ieslodzījumā vietas tādā kārtībā, kā to prasa starptautiskās konvencijas un līgumi. Teikt, ka fonds SORECS ir gandarīts, ir nepateikt neko. Tas ir mūsu ilga, nepateicīga un bīstama darba pirmais tik "taustāmais" rezultāts.