Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Skolotājs bija, ir un būs jebkuras sabiedrības centālā figūra, jo bez skolotāja nav iespējama saikne sarp paaudzēm un nekādas modernas tehnoloģijas nevar aizstāt skolotāju. Bez ilgstoša kontakta ar erudītu, gudru, godīgu un principiālu cilvēku sabiedrība nevar sagaidīt inteliģentu un izglītotu jauno paaudzi.
Inženieris var norādīt uz izveidotu projektu, celtnieks – uz uzbūvētu māju, banķieris - uz sastrādātu naudas summu... Skolotāja darba rezultāti praktiski nav redzami un viņš nevar teikt: „To izdarīju es.” Bet viņš droši var teikt: „Bez manis visa tā nebūtu.” Lai kļūtu par skolotāju šā vārda klasiskajā izpratnē, ir ilgi un nepārtraukti jāmācās, smagi jāstrādā garus gadus, nepārtraukti jāslīpē savs prāts un prasme pārliecināt cilvēkus un ietekmēt viņu domu gājienu. Skolotājs nav profesija, tas ir aicinājums. Cilvēks, kurš brīvprātīgi izvēlas kļūt par skolotāju, labprātīgi atsakās no perspektīvas kļūt par bagātnieku vai tikt pie varas. Tas, kurš sapņo par villām, jahtām un mersedesiem, nekad negribēs kļūt par skolotāju, jo skolotāja zvaigžņu stunda ir redzēt savu skolēnu panākumus. Tā dēļ viņš labprātīgi atsakās no daudziem ikdienišķiem dzīves priekiem, tā dēļ neguļ naktis, samierinās ar neizbēgamo nervu pārslodzi un faktisko brīvā un personīgā laika neesamību. Tāpēc jebkurā sevi cienošā sabiedrībā, kur domā par rītdienu, skolotāja darbs ir novērtēts. Un, kaut arī normālā sabiedrībā skolotāji nekur un nekad nav bagāti, viņi nekur un nekad nav pakļauti pazemojošai dzīvei tālu aiz nabadzības robežas un nav spiesti cīnīties par izdzīvošanu. Skolotājs pieder vidējai šķirai, kas arī ir skolotāja sociālā niša – viņš var normāli uzturēt pats sevi, savu ģimeni un strādāt tik intensīvi, lai paliktu laiks arī nepārtrauktai pašizglītībai. Latvijā skolotāji kā sociālā grupa mērķtiecīgi tiek pakļauta iznīcībai un tos sāk aizstāt gadījuma rakstura lekciju lasītāji, kuri ne var, ne grib un kuriem arī neviens neprasa un nevar prasīt pildīt tās funkcijas, ko ietver sevī vārds SKOLOTĀJS. Mums jāsaprot, ka ir pēdējais laiks beigt skatīties uz valsts izglītības sistēmu kā uz melnu caurumu, kurā bezjēdzīgi aizplūst budžeta nauda. Izglītības sistēma faktiski ir valsts uzbūves un stabilitātes galvenā joma, kurā tiek vairota galvenā sabiedrības bagātība un likts nākotnes pamats. Izglītības sistēma ir visas nācijas vērtība, un tikai un vienīgi valsts ir pilnībā atbildīga par notiekošo tajā. Jo attīstītāka valsts, jo izglītībai tiek piešķirta lielāka nauda. Visā pasaulē izglītības sistēma ir vienkārša un vienāda: valsts zinātnes attīstības pamats ir augstākā izglītība; augstākā izglītība balstās uz vidusskolu, bet vidusskola – uz pirmskolas mācību iestādēm. Un visa pamatu pamats ir SKOLOTĀJS. Patiesība ir tāda, ka Latvijā vienotas izglītības programmas un sistēmas nav vispār ne šodienai, ne arī nākotnei. Nekas šajā jomā oficiāli nav ne pētīts, ne prognozēts, un Latvijas valdība ES mūs ieveda nespējīgus konkurēt inteliģenta darba tirgū. Cilvēki mācās valsts akreditētās skolās kaut kā, kaut ko, kaut kur, pie kaut kā, un brīdī, kad jau aiz katra atsevišķi aizveras skolas vai augstskolas durvis, atestāts vai diploms rokā jau kļūst par viņa personīgo traģēdiju – ar reālo dzīvi un tās prasībām te nesaskan nekas. Ar iestāšanos Eiropas Savienībā visiem, kuri akli uzticējās Latvijas IZM informācijai un propagandai, vilšanās būs liela. Mēģināsim kaut dažos aspektos mūsu tuvās nākotnes situāciju nedaudz paanalizēt. Akreditācija Šis maģiskais vārds pēdējā gada laikā ir bijis bieži dzirdēts un mulsinājis ne viena vien studenta prātu. Ieskatoties www.detc.org , katrs, kuram ir interese, var pārbaudīt akreditācijas prasības, piemēram Amerikā, jo šīs prasības ir identiskas tām, kuras savām dalībvalstīm izvirza Eiropas Savienība. Sakiet, kura no mūsu pašmāju akreditētajām augstskolām ir spējīga izpildīt šīs prasības?! Pareizi – neviena. Un šeit runa ir par distance learning sistēmu, bet akadēmiskā augstskola... Jau no 2004. gada maija esot Eiropas Savienībā, pret kandidātu uz noteiktu amatu būs tieši tādas pašas prasības – ES akreditētas augstskolas diploms!!! Diezin vai mēs tur kādu varēsim pārliecināt, ka pašmāju institūts, kurā ir 8000 studentu un 2000,00 Ls statūtkapitāls, var vispār atbilst akadēmiskai klātienes mācību iestādei, kur nu vēl valsts piešķirtai beztermiņa (!?) akreditācijai. Patiesība ir tāda, ka katru mūsu Alma Mater gaida pārakreditācija atbilstoši vismaz www.detc.org norādītajām prasībām un Jāņa zvans Pēterim te nelīdzēs. Bet studentam tas nozīmē lielu vilšanos – Latvijā saņemtajam diplomam gaidītā un, galvenais, no valsts puses tik pārliecinoši solītā spēka nebūs. Vakardienas studentam atkal būs tikai viens tradicionālais latvieša ceļš ejams – sev par kaunu sūdzēties par savu valsti Strasbūrā. Atbilstība amatam Gan stipri par vēlu, bet beidzot tomēr pareizi ir norādījis Tieslietu ministrs A. Aksenoks – Latvijas juristiem ar Latvijā akreditēto augstskolu diplomiem rokās problēmas būs lielas, jo tik ilgus gadus viņi ir radījuši problēmas gan valstij kopumā, gan tās pilsoņiem atsevišķi. Interesanti, ka to nekad līdz šim nebija pamanījusi Latvijas Tiesnešu biedrība, Latvijas Advokātu biedrība, Ģenerālprokuratūra, Iekšlietu ministrija, arī ne Valsts kase. Latvijas juristu karjeras perspektīva ir drūma - jau no 2004. gada maija ārzemju akreditēto augstskolu beidzēji ar jurista diplomu kabatā šeit bez problēmām sekmīgi strādās, bet mūsējie ES teritorijā vispirms liks eksāmenu pēc eksāmena, pierādot, ka viņi patiešām ir juristi, un varbūt tikai tad iestāsies rindā pēc tiesībām iegūt iespēju nopirkt, piemēram, advokāta licenci. Bet tas, protams, gaida ne tikai juristus. Kas tu esi? Izglītības un zinātnes ministrija no valsts iedzīvotājiem slēpj vēl vienu ļoti būtisku lietu: daudzas profesijas, kurās grādus vēl joprojām turpina piešķirt Latvijas valsts akreditētas augstskolas, vispār nav atrodamas Eiropas Savienības profesiju standartos un klasifikatoros. Tas nozīmē, ka, sekojot ES prasībām, algu šiem cilvēkiem no valsts budžeta gluži vienkārši nevarēs noteikt. Traģiski, bet tas atkal skars skolotājus, jo vārdi „pedagoģija” un „pedagogs” nekur pasaulē nav atrodami, tā tas bija definēts tikai bijušajā Padomju Savienībā – patiesībā viņu specialitāte saucas „izglītības zinātne”. Nesen internetā gan bija atrodamas ziņas, ka Pasaules Banka ir novērtējusi Latvijas iedzīvotāju izglītības līmeni kā pietiekamu. Nav gan zināms, kādi bija šie vērtēšanas kritēriji, taču ir pilnīgi ticams, ka tas ir tieši tāds, lai Eiropas Savienības ierēdņiem šeit nebūtu nekādas konkurences. (Pārdomas par interneta publikācijām „Augstskolas ignorē Eiropas Savienības normas” un „Aksenoks: sabiedrībai zudusi uzticība juristiem”)