Karlīnas fenomens

Baņķiera Viļņa Vītoliņa meitai Karlīnai Vītoliņai ir 20 gadu. Pati sevi viņā mēdz dēvēt par fēniksu – būtni, kas mūžīgi mirst un atdzimst no jauna. Šobrīd viņa strādā pie Jāņa Stībeļa jaunā albuma dizaina izveidošanas. Viņai patīk vērot, un viņa dara. Daudz dara. Un vēl viņa tver mirkļus.

– Ar ko tu nodarbojies? Ar observāciju – es vēroju, gūstu iedvesmu, inspirējos - caur foto formātu uzrunāju sevi un citus. Es mācos, man šogad jābeidz skola. Piedalos dažādos projektos... Nemaz nav viegli pateikt, ko es daru, – es dzīvoju un gribu, lai man un apkārtējiem cilvēkiem ir interesanti tas, ko es daru. – Kādēļ fotogrāfija? Kas tad vēl? Katram cilvēkam ir lieta, ko viņš vislabāk izjūt – vienam tā ir gleznošana, citam – kruasānu cepšana. Bet man tā ir fotografēšana. Tas ir veids, kā es iepazīstu pasauli. Man gribas notvert mirkli, ko citi varbūt redz, bet neievēro. Fotografēšana – tā esmu es, un caur to es gūstu baudu. Kāds britu kinorežisors reiz teica, ka fotogrāfija paceļ lietu pāri vienkāršam aprakstam un parāda tās dvēseli... Man vislabāk patīk fotografēt cilvēku sejas, portretus, kustību. Var jau sabildēt ļoti daudz bilžu, bet tikai vienā cilvēks var saskatīt – jā, tas esmu es. Fotogrāfam ir jāredz niansēti, visas nianses jāsavāc kopā - tikai tad var sanākt laba fotogrāfija. Tieši nianses, ja tās vispār ir, ir visnozīmīgākās. Man patīk ieskatīties katrā cilvēkā. Ja es varu viņu uzminēt, tad tas ir interesanti. Tad rodas uzticība. Tu esi sadarbojusies ar vairākiem latviešu mūziķiem – fotografējusi, veidojusi stilu un albumu dizainu. Kas tev piesaista šiem projektiem? Jo lielāks projekts, jo vairāk gribas vēstīt savējo. Albums ir tas, caur kuru es prezentēju mākslinieku, dodu savu foto redzējumu un viennozīmīgi – es fotografēju tā, kā man patīk. Tad rezultāts ir patiess un neatstāj vienaldzīgu. Tiesa gan, Latvijā nevar izpausties tā kārtīgi, jo mūzikas tirgus ir pārāk mazs. Ir daudz jādara, daudz jāstrādā. Ir cilvēki, kuri domā, – lūk, komerciāli veiksmīgs mākslinieks, nofotografēsim kaut ko, un viss būs O.K. Bet tas nemaz nav tik vienkārši, un man nepatīk darbu darīt pa roku galam. – Kāpēc piekriti strādāt ar Lauri Reiniku? Vajadzēja uztaisīt Laurim plakātu. Vienas stundas laikā bija jāsameklē drēbes. Kad parādīju Laurim, viņš teica, ka nemūžam tās nevilks. Es tomēr viņu pierunāju, un Lauris bija pārsteigts! Diena bija saulaina, mēs fotografējām pie nodrupušas sienas, viņam galvā bija platmale, mugurā mētelītis, rokā cigarete – viss sanāca super. Toreiz to darīju no sirds, nedomājot, vai man par to kaut kas būs. Ar Lauri, kad strādājam, mums ir ļoti labas attiecības. – Tavs tēvs arī nodarbojas ar fotogrāfiju. Viņš tevi ir mēģinājis ietekmēt? Šo jautājumu man uzdevuši daudzkārt. Tēvs sāka fotografēt jau ļoti sen. Kad viņš iegādājās pirmās gaismas un datoru un sāka strādāt studijā, es to visu vēroju it kā no malas. Man pat nebija domas, ka kādreiz pati ar to nodarbošos. Bet gadījās, ka paziņa man piedāvāja nofotografēt kādu man ļoti mīļu mūziķi. Es aizņēmos fotoaparātu un bildēju. Tad arī sapratu – tas ir mans. Fotogrāfijā varēju izlikt visu, ko jūtu. – Vai pieļauj iespēju, ka reiz dzīvi veltīsi tikai un vienīgi fotografēšanai? Nezinu, vai sanāks. Es esmu ļoti daudzpusīga un talantīga. Tādam cilvēkam ir grūti palikt vienādam. Bet no fotografēšanas es nekur neaiziešu. Nepazīstu nevienu citu cilvēku ar tādu skatienu uz foto, kāds ir man.

Uz augšu