Vai mēs zinām, kas ir idiots?. (8)

Normāli socializēts cilvēks, izdarot kaut ko tādu, kas neatbilst morāles kritērijiem, izjūt kaunu vai vismaz neveiklības sajūtu. Nenormāli socializēts cilvēks sevi ar tādām pārdomām neapgrūtina. Rezultāti nav ilgi jāgaida. Diemžēl tieksme pēc uzmanības, dzīves asuma izjūtas un emocionālais pacēlums visātrāk, vispilnīgāk un visvieglāk ir sasniedzams antisociālā grupā. Šeit pilnībā ir izjaukts līdzsvars jēdzienu “došana” un “ņemšana” izpratnē un galvenais lozungs cilvēka rīcībā ir: “Man vajag!” Antisociāla grupa nebūt nav tikai ielu huligāni vai cietumu iemītnieki. Reālā dzīve rāda, ka valstīs ar tik minimālām demokrātiskām un tiesiskām tradīcijām kā Latvija visbīstamākās šādas grupas veidojas tieši smalkos kabinetos, jo visam augstāk minētajam klāt nāk divas būtikas nianses: cilvēka pilnīga pārliecība par savu nesodāmību un iespēja bez riska izmantot valsts līdzekļus tikai un vienīgi savā labā. Katram ir zināms vārds “idiots”, bet, gadsimtiem ejot, mēs to lietojam abolūti nevietā. Šis jēdziens ir radies pirms apmēram 1000 gadiem. Senajā Grieķijā cilvēkus, kuri iedzīvojās uz sabiedrības rēķina, sauca par idiotiem. Vienreiz pieķerts, cilvēks nedrīkstēja skaitīties pat opozīcijā pastāvošajai varai. Viņam netika piešķirts goda pilnais opozicionāra nosaukums, viņš skaitījās vienkārši pie idiotiem. Viena no svarīgākajām pazīmēm, kas nosaka antisociālo grupu pārprodukciju valstī, ir izglītības un izglītošanās iespēju stāvoklis. Jo mazāk uzmanības tiek pievērsts izglītībai kā normālas valsts pamatideoloģijai, jo vairāk apspriežamo problēmu loks sašaurinās tikai līdz skolotāju algām, jo sliktāk un nedrošāk mēs dzīvojam. Tajās valstīs, kur demokrātija tomēr ir, lielā cieņā ir dzīves likums, ka sabiedrības stiprumu nosaka tās vājais posms. Tur jebkāda mācīšanšās jebkādā veidā tiek atbalstīta, jo visi izprot, ka cilvēka intelekts sargā viņu pašu un viņa apkārtni. Visi saprot, ka cīnīties pret noziedzību var nevis, ceļot cietumus un palielinot policistu skaitu, bet atverot un atbalstot skolas, kursus, psiholoģisko un intelektuālo treniņu nometnes un tml. iestādes. Tādās valstīs kā, piemēram, Vācija, Francija, Šveice jau sen ir sapratuši, ka izglītība nozīmē nevis speciālistu gatavošanu, bet gan pilnvērtīgu savas valsts pilsoņu radīšanu. Aprēķini rāda, ka valstij daudz lētāk un drošāk ir finansēt vispusēju izgītību nekā maksāt bezdarbnieku pabalstus analfabētu pulkiem, kuri bez darba un jebkādām interesēm slaistās apkārt, un pēc tam viņiem algot cietumsargus. It īpaši tas attiecas uz jauniem cilvēkiem, jo, kurš neiet skolā, to pie sevis velk kriminālā pasaule, narkotikas, utt. Piemēram, Francijā praktiski visi jaunie cilvēki saņem bezmaksas izglītību, un tur mācās visi, jo mācības un mācīšanās tur ir dzīves stils. Ir skaidrs, ka Francijai nav nepieciešami, piemēram, tie pāris tūkstoši mākslas zinātnieku, kuri katru gadu saņem šādu diplomu. Gandrīz katrs no viņiem strādā kādā citā specialitātē, bet dzīves sākumā valsts ļauj ikvienam cilvēkam iegūt tādu izglītību, kādu viņš vēlas. Diplomēts mākslas zinātnieks diezin vai ies laupīt – šādu uzvedību mēs varam gaidīt tikai no naidīga “nezinīša”, kurš apvainojies uz visu pasauli. Turklāt mācīšanās process cilvēku iemāca regulāri darboties pašam ar sevi. Bet ko mēs te Latvijā? Mums joprojām ir jēdziens „nelikumīga izglītība”! Quo vadis? (Uz kurieni ejam?) – šo seno romiešu principu vēl neviens nav atcēlis.