Mafija - viens no modernākajiem vārdiem mūsu sadzīvē. (18)

Turklāt maģiskajam vārdam "mafija" ir pilnīgi cita nozīme, un arī katram no mums nebūtu par ļaunu to izprast. Vārds „mafija” ir zināms katram, bet tikai retais zina, kas patiesībā stāv aiz šā apzīmējuma. Pateicoties Mario Pjuzo un amerikāņu kinoindustrijai, Koza-Nostra mūsu izpratnē asociējas ar cietsirdīgām slepkavībām un noziedzīgās naudas atmazgāšanu, ierēdņu uzpirkšanu un gudrām bankas afērām. Jau 700 gadus cilvēce cīnās un nekādi nevar uzvarēt mafiju, jo tās uzplaukums un stabilitāte sabiedrībā balstās uz mūžīgajiem cilvēka netikumiem – narkotikām, prostitūciju, alkoholu, azartspēlēm utt., bet cilvēks bija, ir un būs grēcīgs. Vārdu "mafija" lieto vietā un nevietā, arī attiecībā uz jebkuru noziedzīgu grupējumu, vienalga, vai tas ir narkotiku tirdzniecības sindikāts, vai arī šaubīga komercstruktūra. Mūsu valstī totālas sabiedriskās apziņas kriminalizācijas un absolūtas korupcijas apstākļos jēdziens „mafija” ir kļuvis par tikpat novazātu un apnikušu vārdu, tas pārsteidz mūs tikpat maz kā kārtējais valdības paziņojums par kārtējo krīzi. Ļaunā mafija, tāpat kā, piemēram, nodokļu nemaksātāji, pie mums ir visur, un mēģinājums izvairīties no tās ir tikai lieks laika tēriņš. Vieglāk ir cerēt, ka parasts pilsonis neiekļūs tās interešu lokā. Speciālisti vārda „mafija” lietošanu vietā un nevietā uzskata par kaitīgu, jo kukuļos aptaukojušies ierēdņi kādā valsts institūcijas departamentā un narkotiku tranzīta organizētāji caur valsts robežu tomēr nav viens un tas pats. Protams, pirmie var sniegt kādus pakalpojumus otrajiem un otrādi, taču kriminālajā hierarhijā tās ir pilnīgi dažādas pakāpes. Tādēļ visai interesanta ir Jura Rekšņas piezīme par to, ka "ir tāda tendence, ka organizētā noziedzība cenšas paraut zem sevis narkotiku tirdzniecību”. Katram ir skaidrs, ka Latvijā tikai labi organizēti un valsts struktūru atbalstīti noziedznieki var netraucēti organizēt visu, kas saistās ar narkotiku tirdzniecību un tranzītu, un nekāda cenšanās neko „paraut zem sevis” viņiem nav vajadzīga – par visu jau sen ir samaksāts. Bet kas ir „mafija” šā vārda tiešajā nozīmē un no kurienes tā radusies? Pirmie dati par mafiju atrodami 18. gadsimtā, un tagad ir grūti noteikt, kādi cilvēki ir radījuši šo organizāciju. Bet nav šaubu par to, ka senie „kapo” (doni) ir bijuši izcili speciālisti masu psiholoģijā un manipulācijās ar pūli. 18. gadsimta otrajā pusē karaļa Kārļa rakstveži bieži fiksēja datus par veiksmīgiem masu nemieriem, kurus noteikti vadīja kāda slepena organizācija. Sākumā mafija veidojās Sicīlijā un galvenokārt darbojās kā pretspēks franču kroņa tirānijai. Tātad mērķis bija pavisam cēls – tautas cīņa pret apspiedējiem. Tomēr gadsimtu gaitā mafijas darbības kļuva arvien kriminālākas un cīņa par tautas brīvību atvirzījās otrajā plānā. Organizācija pamazām uzpirka ierēdņus visās valsts struktūrās, un tie sāka atbalstīt un aizsargāt mafiju. Un jau toreiz Sicīlijā notika tas, kas šobrīd notiek arī mūsu valstī, – jo mazāk tiek ievērots likums, jo stiprāki ir noziedznieki. 18. gadsimta beigās mafija pilnībā transformējās un kļuva par noziedzīgu organizāciju, kura galvenokārt nodarbojās ar bagāto zemes īpašnieku (sauktu „latifoondie”) apsardzi. No šejienes arī speciālajā literatūrā atrodamais tradicionālās mafijas apzīmējums „latifundijas mafija”. Paši mafiozi sev un savai organizācijai piešķīra daudz cēlāku nosaukumu – Goda organizācija. Bet lietas būtība no tā nemainās – vārdu „mafija” var lietot tikai saistībā ar jēdzienu „sicīliešu”, un nekādā gadījumā nav pareizi ar to apzīmēt jebkādu citu noziedzīgu organizāciju. Tas ir ļoti svarīgi un principiāli katram, kurš grib izprast jēdziena būtību, un it īpaši to vajadzētu ievērot profesionāļiem. Starp citu, slavenais kriminologs Gabors Gellers uzsvēra, ka vārdam „mafija” sicīliešu dialektā ir ap 20 vairāk vai mazāk analogu skaidrojumu. Katra mafiozi dzīve arī šodien, tāpat kā pirms 700 gadiem, ir pakļauta organizācijas dzelžainajiem likumiem, ko sauc par „goda likumu”. Pats galvenais un nepārkāpjamais likums nosaka, ka visi organizācijas biedri ir asinsbrāļi un tiem vienam pret otru tā arī jāizturas. „Goda likuma” pamatā ir 5 punkti, kuri ir obligāti katram organizācijas loceklim: 1. Katram ir jāpalīdz nelaimē nokļuvušajam brālim. Arī tad, ja tas prasa tavu dzīvību. 2. Katram ir jāatriebj savs brālis, ja to ir aizskāris cilvēks, kurš nav organizācijas loceklis. 3. Katram bez ierunām ir jāizpilda jebkura sava „kapo” pavēle, jo tā ir īpaša cieņas izrādīšana. 4. Katram savas problēmas ir jārisina pašam vai ar savu brāļu palīdzību, bet nekādā gadījumā nedrīkst meklēt aizstāvību vai palīdzību tiesībsargājošajos orgānos un valsts institūcijās. 5. Katram ir jānoliedz mafijas esamība, sava vai savu brāļu darbība tajā, jo to prasa klusēšanas likums (omerta). Mafijas likumu neievērošana nozīmē nāves sprieduma parakstīšanu sev un bieži vien arī savai ģimenei, un pat attāliem radiniekiem. Atšķirībā no valsts piespriestā soda mafijas sods ir neizbēgams, nenovēršams un nav svarīgi, kur atrodas vainīgais organizācijas loceklis. 700 gadu garajā mafijas vēsturē ir zināmi tikai četri gadījumi, kad mafijas piespriestais nāves sods nav ticis izpildīts. Runa ir par četriem savus grēkus valsts priekšā nožēlojušajiem mafiozi - Tomazo Bušeti, Salvadori Kontorno, Antonio Kalderoni un Marino Manoiju. Triju valstu tiesībsargājošajām institūcijām vajadzēja veltīt visus spēkus, lai izglābtu šos cilvēkus no nāves. Tas palīdzēja viņiem pašiem palikt dzīviem, bet mafijas atriebība aiznesa viņu ģimenes locekļu un radinieku dzīvības. 1954. gads, kad nomira dons Kalodžera Viccini, kļuva par to atskaites punktu organizācijas vēsturē, no kura sākās izmaiņas arī sicīliešu mafijā – sākās organizētās noziedzības urbanizācija un mums zināmie mafijas kari. Drūmie vecie doni, kuri vadīja mafijas ģimeņu klanus provincēs un kuru galvenie ienākumi nāca no darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem laukos, lopkopības, alkohola un augļu tirdzniecības, ātri sāka zaudēt savu varu. Viņu vietā nāca jauni, izglītoti un enerģiski cilvēki, kuri bija saistīti ar tajā laikā superizdevīgo celtniecības biznesu Palermo. Jauno laucinieku iefiltrēšanos pilsētu celtniecības biznesā kriminologi nosauca par „urbanizāciju”. Vienlaicīgi tas nozīmēja to, ka faktiski ir iestājies „latifundisma” neglābjams noriets. Paralēli urbanizācijai pirmā lielā mafijas kara iemesls bija konflikts starp tradicionālajiem Sicīlijas mafiozi un sicīliešu izcelsmes gangsteriem, kuri tolaik savas noziedzīgās darbības dēļ jau bija izsūtīti no Amerikas atpakaļ uz savu etnisko dzimteni. Un vēl – apmēram šajā pašā laikā Sicīlijā parādījās nežēlīgs spēks – korleonieši. Visas 11 Sicīlijas Goda organizācijas ģimenes kopā neizlēja tik daudz asiņu kā vieni paši korleonieši – viņi neatzina nekādus likumus, visus jautājumus risināja ar šāvienu palīdzību, un viņu galvenais lozungs bija mums jau labi zināmais teiciens – nav cilvēka, nav problēmu. Tas viss kopā radīja asiņainu cīņu par ietekmes sfērām. Tik tālu par „mafiju”, jo nu jūs varat spriest, ka tam visam ar Latviju nav nekāda sakara. Organizētā noziedzība ir visā pasaulē, un it īpaši labi tā ir organizēta (tātad no valsts puses kontrolēta) tādās valstīs kā ASV, Japānā (jakudza), Ķīnā (triādes), Itālijā. Latvijā organizētās noziedzības tādā izpratnē, kā mums to pasniedz masu mediji, citējot atbildīgās amatpersonas, protams, nav. Nabaga Ivanu Haritonovu sen laiks likt mierā, jo tā bija īsta „pīle” ar pavisam citu zemtekstu. Toties mums ir totāls tiesisks bardaks un cietuma mūri slēpj to, ko sabiedrībai jau sen būtu laiks zināt. Kas tas ir - par to lasiet jau septembrī. Lasiet uzmanīgi, jo viena cilvēka uzturēšanās cietumā izmaksājot 4,1 LVL dienā. Tam pieskaitiet tiesu, policijas utt., utt. izdevumus – mēs saskaitījām 8,75 LVL dienā, un tie ir ļoti aptuveni aprēķini. Tātad gadā – gandrīz 29 miljoni latu savas naudas mēs maksājam par visiem labi zināmu cīņu ar vējdzirnavām. Sociālais ļaunums te nav aprēķināms vispār, un mēs paši maksājam par to, lai būtu vēl sliktāk.