Šis Artuss Kaimiņš kā diena no nakts atšķiras no tā smējīgā puiša, kas pirms pāris gadiem smīdināja tautu TV3 ekrānā. Uz tikšanos Rīgas centrā viņš atlāčo milzu soļiem, stalti nesot savu «stangu un skrūvju būri», ar ko fiksēti avārijā traumētie spranda skriemeļi un kas viņu padara līdzīgu marsieša un romiešu centuriona krustojumam. Ieklīstam klusā kafejnīcā, un Artuss nepiespiesti palūdz melnu kafiju un salmiņu.
«Gribu cilvēkos!» «Nu, bija, bija man sākumā kompleksiņš - ragi, skrūves, īsts matrikss! Kad pirmoreiz ieraudzīju sevi spogulī - vestē un ar ragiem, likās - šausmas, kam es tāds būšu vajadzīgs, ja nu vienīgi mammai… Tomēr sapratu - nē, mājās nesēdēšu, gribu cilvēkos, un ir taču vasara.» Gultas režīmā apzinīgi pavadītas trīs nedēļas (katru dienu - 5-6 filmas, lasīt aizliegts), ar «ragiem» - 40 dienas. Artuss smejas - esot iemācījies nejust, kā viņu uz ielas «skenē» ar acīm, reizēm pat speciāli izbolot acis. «Zini, kāpēc uz ielām neredz invalīdus, kuru mums Latvijā ir tiešām daudz? Jā, nav uzbrauktuvju, bet galvenais - attieksme! Viņi ir tā «sagruzījušies» par savām problēmām, ka vienkārši neiet laukā no mājas.» Artusam palīdz viņa nemainīgais optimisms, mīļā draudzene (vienīgi «ragi» traucē buču no sirds iedot!), un apziņa, ka notikušais zināmā mērā satuvinājis arī tuviniekus. «Mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija 18, ar tēvu kontakts zuda, nu atjaunojies. Nezinu, vai vajadzēja avāriju, lai tā notiktu. Bet tagad ar ģimeni viss ir kārtībā. Tā kā mīļums lielāks, tā kā saudzīgāki viens pret otru. Es tagad dzīvoju viņiem, īpaši jau brālim un babonim (tā Artuss sauc vecmāmiņu).» Aktieris ar papīriem 21. jūnijā Kultūras akadēmijas Valmieras kursam būs izlaidums, un Artuss beidzot kļūs par aktieri ar papīriem. Bet tikmēr viņš (saudzīgi un uzmanīgi, tomēr režisora bailīgā skatiena pavadīts) paguvis piedalīties gan JRT izrādē «Dostoevsky-trip», gan ieskaņot lomu filmā «Daudz laimes!», gan atsākt reklāmu ierunāšanu. «Tikko varēju celties, tā zvanīju aģentūrām un teicu - dodiet darbu!» Un kā ar darbu Valmierā? Artuss uz brīdi saskumst - esot dzirdējis, ka «Pazudušo dēlu» taisās atjaunot repertuārā. «Tā vēlas tie, kuri paši nespēlē. Mēs, pārējie, esam pret. Negribu, lai Ojāra vai Bigī vietā būtu kāds cits!» Viņu un Valmieras teātri saista darba līgums; 20. maijā paredzētā izrāde «Arābijas naktis», kur Artusam un Līvai Krūmiņai jāspēlē galvenās lomas, pārcelta uz rudeni. «Ar Līvu viss ir OK, staigāt var, gulēt var, vienīgi sēdēt ne, grasos iet ciemos, neesmu viņu redzējis divas nedēļas.» Par nākotni Artuss pārāk neraizējas - laiks rādīs. Sapņo darīt kaut ko, kur nav «atkārtošanās principa», piemēram, filmēties, un pamazām lūkojas «pāri okeānam», kur Staņislavska skolas aktieri ir augstā vērtē. «Jādomā par iztiku. Ja nebūtu reklāmu, ar aktiera algu pietiktu desmit dienām. Gaidu septembri - redzēs, kā būs. Cilvēkam, kuram ir divas dzimšanas dienas, nevar neveikties…» «Es piedzimu no jauna» «Jā, 23. aprīlī es piedzimu vēlreiz. Tagad ir tā, ka novērtēju visu, kas man dots. Agrāk likās pašsaprotami - ir vecāki, ir ģimene, ir veselība, viss ir. Bet Ojāram vecāki pirms divpadsmit gadiem aizgāja bojā autoavārijā, likās - vismaz dzīvē veiksies, bet nekā. Vispār nekā. Biju dusmīgs uz Dievu.» Artuss atceras, kā tajā liktenīgajā dienā, mašīnā kāpjot, abi ar Ojāru tā kā sastrīdējušies, kurš sēdēs priekšā. «No Valmieras braucot, vienmēr esmu sēdējis priekšā - tā kā dīdžejs. Bet šoreiz nekas nebija kā parasti. Laikam jau man bija sargeņģelis, jo tie, kuri sēdēja priekšā, bija beigti uzreiz.» Avāriju Artuss atceras skaidri un kategoriski noliedz agrāk izskanējušās versijas par pārāk ātro braukšanu, nelaimē vainojot ceļa segumu un asfalta «pampakus». «Vienā brīdī mūs vienkārši uzmeta gaisā, redzēju, kā Bigī izmisīgi mēģina savaldīt mašīnu, un sapratu - jāsagrupējas. Man arī agrāk nācies nokļūt avārijās. Sarāvos kamoliņā. Pēc tam - cilvēki, ugunsdzēsēji, mani griež laukā no mašīnas (Līvu un fotogrāfu Stīpnieku trieciens izsvieda caur aizmugurējo stiklu), bet es vienlaikus kaut ko runāju savā un Bigī mobilajā telefonā.» Artuss stāsta - cietušie nolēmuši sūdzēt tiesā Latvijas valsti un Ceļu pārvaldi, jo notikuma vietas apskates protokols, fotogrāfijas un liecības skaidri norāda uz slikto ceļa segumu. Starp citu, liktenīgās bedres jau nākamajā dienā aizbērtas un asfalts salabots. «Mums teica - Latvijā visi ceļi tādi. Bet vai tas ir attaisnojums? Kādu naudu mēs maksājam par benzīnu, ceļu nodokļos, apdrošināšanā - bet kur ir asfalts? Viņi ir jāsoda, to nedrīkst nedarīt! Jo būs nākamie, kuri sitīsies tajā pašā vietā. Pirms gada tajā vietā nositās kāda meitene… Saka - nolādēta vieta, kilometru tālāk sākas Ragana. Bet, ja to vietu sauktu, piemēram, Mākonis, vai ceļš būtu savādāks?» Dzīve bez «gruzīšanās» Tomēr Artuss cenšas uz lietām raudzīties no pozitīvās puses, bet, ja tādas nav, pārāk «nesagruzīties». Viņš ironizē - pēdējā laikā esot sapratis, ka presei zēni ar stangām uz galvas esot mīļākais saldais ēdiens, tomēr žurnālistu un sabiedrības interesi uztver labdabīgi. «Pieradu, kad pirms trim gadiem TV3 vadīju joku raidījumu. Esmu galējs optimists, tāpēc vienmēr smaidu, tomēr varu šo smaidiņu arī noņemt. Vajag?» Saku - nevajag. Artuss atklāj noslēpumu - nopietns esot vienīgi tad, kad runājot ar meitenēm. Ha, tā nu es tev ticēšu, nodomāju… Saruna rit tālāk - par naudu, kas nepieciešama, lai aktieris labi izskatītos uz viņu pirktu, par mašīnām un fobijām, katram savām. «Man vajag mašīnu, un man ir.» Artusam braukšana ir izklaide. «Pēc avārijas aizgāju pie astrologa, un mani brīdināja - nebrauc ar sievietēm pie stūres. Pirms gada ziemā kopā ar vienu meiteni braucu no Lietuvas, viņa laikam nebija izvēlējusies pareizo ātrumu uz «bāņa», jo pēkšņi mašīna sāka mētāties, panesās kūleņi, un mani izmeta ārā.» Tagad viņam ir fobija. «Strjoms» - bailes no sievietēm pie stūres. «Bet es nekādā gadījumā neko nepārmetu Brigitai. Notika tas, kam bija jānotiek. Taču dziļi sevī taču drīkstu pateikt «nē»? Ar mammu gan braucu - viņa ir mierīga braucēja. Varbūt tāpēc, ka māte…» Vistas, kas smaržo pēc nāves Tomēr ir kāda lieta, kas Artusu tracina, - Ķekavas vistu videoreklāma, kurā uz īsu brīdi pavīd avārijā bojā gājušais Ojārs. «Varbūt tas man tikai tā galvā, tomēr, viņu redzot, neatstāj dīvaina sajūta. Kad es viņu ieraugu, nu, tās divas īsās sekundes, man pārskrien drebuļi - viņš tur tik sensitīvs, jūtīgs. Tāda sejas izteiksme! Lūpu kontūras - tādas viņam savu mūžu nav bijušas, bet tur ir. Ojārs… Viņš tur ir divas sekundes, bet liekas - visu laiku. Es esmu pret to, ka viņu tā izmanto. Nesaprotu, vai tad reklāmas veidotāji nevarēja tās divas sekundes pārmontēt? Tajā visā ir kaut kas tik nepareizs, ka žulti uzsit!» Artuss atzīst - ikreiz pēc šīs reklāmas, kas tiek rādīta šausmīgi bieži, viņš televizoram piespiežot «mute» un aizkūpinot cigareti. «Mūsu mīļotās vistas!» viņš ironizē. «Johaidī, neviens, kurš kaut ko zina par to notikumu, nedomā par vistām. Tās vistas taču pēc nāves smaržo!» Viedokļi Pēteris Krilovs, Valmieras kursa audzinātājs: «Artuss ir izteikti pozitīvs tips, impulsīvs sirds cilvēks. Emocionāls aktieris ar latviešu aktierim ne pārāk izplatītu temperamentu. Skaidrs un tiešs. No otras puses - sava straujuma dēļ Artuss ir diezgan nesavākts, viņam trūkst stabilu vērtību kritēriju, tālab viņš bieži paklūp pār kaut ko nesvarīgu un sāk darīt kaut ko «garām». Viņam līdzās ir vajadzīgs saprotošs režisors - bīdītājs. Pēteris Sūcis, Valmieras teātra direktors: - Ļoti savdabīgs cilvēks, kas izpaužas arī aktieriski. Nākotnē varētu būt konkrētu raksturlomu atveidotājs. Viss atkarīgs no veiksmes - kā viņu redzēs tie režisori, kuri nav pedagogi. Ļoti aizrautīgs un ideju pilns, ne tikai aktieriski.