Egils Zariņš: "Latvija un Islande ir divas nelielas valstis, tomēr Islande ir paspējusi ieņemt ļoti nozīmīgu nišu pasaules ekonomikā gan ES, gan arī ASV. Kā jūs varētu izskaidrot šādu Islandes fenomenu? " Dāvids Odsons: "Mums ir bijusi iespēja īstenot savu attīstības programmu. Mēs nekad neesam baidījušies iesaistīties starptautiskā tirdzniecībā, arī starptautiskos notikumos. Mēs uzskatām, ka ļoti svarīgi ir būt atvērtiem, piedalīties dažādās diskusijās. Mēs vienmēr esam uzmanības lokā paturējuši drošības jautājumus. Mēs esam NATO dalībvalsts kopš 1949. gada. Mēs esam noslēguši divpusējo līgumu ar ASV. ASV Islandē ir militāra bāze. Mēs iesaistāmies starptautiskā sadarbībā, lai mēs paši būtu noteicēji par savu dzīvi." Egils Zariņš: "Kā Islandes piemērs varētu būt mums kā paraugs? Kas būtu tas, kas vispirms mums būtu jāapgūst no Islandes?" Vaira Vīķe–Freiberga: "No Islandes mēs varam ļoti daudz mācīties ne tikai NATO sakarā. Kā maza valsts var iekarot savu vietu gan politiski, gan ekonomiski. Man šķiet, ka viņi to ir panākuši. Es varu pieskaitīt arī subjektīvus faktorus. Tā ir tauta, kurai ir ļoti liela patstāvība. Ļoti liela dedzība pēc savas neatkarības. Viņi ir strādīga tauta. Tā ir tauta, kas adaptējas, pielāgojas un pierāda, ka nav jābūt lielam, milzonīgam, lai varētu sekmīgi dzīvot modernā pasaulē." Egils Zariņš: "Islandi saista ar ES vairāki līgumi, bet tomēr Islande nav pilntiesīga ES dalībvalsts. Kāpēc jūs neesat ES dalībvalsts?" Dāvids Odsons: "Tādas valstis kā Norvēģija, Islande varēja kļūt par ES. Šis jautājums nav aktuāls tagad, bet tajā laikā mēs to apsvērām. Islande kļuva par iekšējā tirgus dalībvalsti. Tas mums bija ļoti svarīgi. Mēs parlamentā izlēmām, ka mums ir ļoti svarīgi kļūt par Eiropas iekšējā tirgus dalībvalsti. Mēs to realizējām izmantojot Eiropas ekonomisko zonu. Ja mēs nevarētu iekļauties šajā ekonomiskajā zonā, tad tas atstātu ļoti negatīvu iespaidu uz Islandes ekonomiku. Galvenā lieta ir tieši zivsaimniecības politika, kāpēc šaubījāmies iestāties ES. Mums tā ir atšķirīga no ES. Bet mēs esam iekšējā tirgus dalībnieki." Egils Zariņš: "Bet tomēr Islande ir atbalstījusi Latvijas iestāju ES. Vai jums neliekas, ka šeit ir sava veida pretruna?" Vaira Vīķe–Freiberga: "Ja viņiem nebūtu vēsturiski izdevīgie darījumi ar Eiropu, tad viņiem arī būtu jāstājas. Mēs nevaram dabūt ekonomiskās zonas nolīgumu, kāds ir Lihtenšteinai un Norvēģijai. Tās ir vienīgās, kas ir palikušas. Mums būtībā nav izvēles. Ja vēlamies piedalīties ekonomiskos procesos, kas notiek Eiropā, tad reālas izvēles mums nav. Ja mēs paliktu ārā, mēs sevi notiesātu uz pieaugošu ekonomisko atpalicību. Eiropa nebūs gatava mums speciālas priekšrocības dot. Vai nu nākam iekšā, vai nu paliekam ārā. Mums ir jāiet iekšā, lai mēs tajos procesos piedalītos un neatpaliktu no visiem citiem. Viņi mūs atbalsta, jo jau tagad mums ir ļoti veiksmīga kopdarbība. Šajā vizītē Islandē jau ļoti reāli nodibinātas sadarbības iespējas, kur islandiešu firmas nāktu Latvijā ar savu augsto tehnoloģiju, kas ir zivju apstrādes jomā. Latvija piedāvātu citas lietas. Apvienojoties varētu doties iekarot tādu lielu tirgu kā Krievija un NVS. Sadarbības un attīstības potenciāls te ir milzīgs." Egils Zariņš: "Draugiem neprasa, kāpēc esi draugs. Islandi varam uzskatīt par mums draudzīgu valsti. Tomēr man jums ir mazliet provokatīvs jautājums. Varbūt mēs savu ekonomisko sadarbību varētu attīstīt, Latvijai neiestājoties ES?" Dāvids Odsons: "Protams, varam draudzēties arī tāpat. Bet tad, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti, tad Latvija arī kļūs par Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalsti. Ir svarīgi attīstīt tirdznieciskos sakarus. No sava personiskā viedokļa, ja es būtu Latvijas iedzīvotājs, noteikti tiektos un atbalstītu virzību uz ES. Jums ir jākļūst par iekšējā tirgus dalībvalsti. Šī iespēja noteikti ir jāizmanto Latvijai. Islande atbalsta Latvijas virzību uz ES, kaut pati nav ES dalībvalsts. Mums ir jādomā globālāk, jādomā par kopējo drošību, par tirgu kopumā, un tas ir noteikti Latvijas interesēs." Egils Zariņš: "Latvijā pašlaik ir vienāds skaits eiroskeptiķu un eirooptimistu. Viens no argumentiem eiroskeptiķiem ir tas, ka viņi baidās par nacionālo identitāti. Kā jūs ar šo problēmu tiekat galā? Vai jūs nebaida ziņa, ka Dānija ir izteikusi oficiālu savu satraukumu par to, ka viņi baidās pazaudēt dāņu valodu, jo arvien vairāk sadzīvē, politikā parādās angļu valoda?" Dāvids Odsons: "Tā ir problēma, bet tai nav nekāda sakara ne ar NATO, ne ES. Tam ir vistiešākais sakars ar nacionālo pašapziņu. Protams, Islandē mums ir jācīnās par nacionālā mantojuma saglabāšanu un islandiešu valodas saglabāšanu. Tas ir normāli un dabiski. Bet mēs gribam sadarbību ar citām tautām. Katra valsts, nācija grib saglabāt savu kultūru. Tas ir ļoti prioritārs jautājums, bet ir jāsadarbojas gan drošības, gan izglītības, gan tirdzniecības vārdā. Islande to arī dara." Vaira Vīķe–Freiberga: "Es piekrītu, ka īstenībā tam nav sakara ar tām oficiālām struktūrām, kādās mēs iesaistāmies. Tie ir globalizācijas procesi. Masu kultūras attīstības procesi. Tā ir modernā pasaule ar savu tehnoloģiju. Jo lielāks masu piedāvājums un reklāma, jo tas vairāk izplatās pa pasauli. Tas ir fenomens, kas ilgus gadus ir interesējis daudzas nācijas. Tik liela tauta kā francūži par to jau sen ir raizējušies un rūpējušies. Bet tas ir neatkarīgs process. Tam ir risinājumi jāmeklē tieši kultūras, audzināšanas, izglītības, nacionālās pašapziņas jomā." Egils Zariņš: "Iedzīvotāju skaita ziņā Islande ir vismazākā NATO dalībvalsts. Vai Islande jūtas komfortabli lielo valstu saimē? Vai jūsu balsi sadzird?" Dāvids Odsons: "Protams, mēs skatāmies uz lietām reālistiski. Mēs saprotam, ja kaut kas notiks, tad lielās NATO valstis uzņemsies vadošo lomu. Bet tomēr kopš 1949. gada mēs esam sajutuši to, ka mūsu balsis sadzird un mūs uzklausa. Tas ir arī labs piemērs, ko var panākt maza valsts. Drošība ir pamatu pamats. Ja mums ir jābaidās par savu drošību, tad tas pārņem mūsu prātu un domas. Ja mums ir drošības sajūta, tad mēs varam iesaistīties aktīvāk citās lietās." Egils Zariņš: "Par NATO runājam vairāk, ka tā ir drošība. Bet vai dalība NATO nevarētu kaut kādā veidā radīt arī ekonomisku drošību?" Vaira Vīķe–Freiberga: "Apstākļos, kur nepastāv Latvijai nekādu reālu militāru draudu izredzes tuvākā nākotnē, tieši šis otrais aspekts būtu tas svarīgākais. Mēs dzirdējām no Islandes premjerministra, ka piedalīšanās NATO no pirmsākumiem ir bijis viens no nozīmīgākiem faktoriem, kas radīja drošības situāciju valstī, palīdzēja piesaistīt gan investīcijas, gan veidot sadarbību ar citām valstīm. Mēs zinām no pēdējām jaunām NATO dalībvalstīm, ka viņu kļūšana par NATO valstīm ir manāmi palielinājusi ārvalstu investīcijas. Varšavā var redzēt, ka celtniecība notiek uz visiem stūriem paātrinātā tempā. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors." Egils Zariņš: "Pirms kāda laika NATO darīja zināmu, ka jaunajās dalībvalstīs, kas tiks uzņemtas, netiks izvietots NATO karaspēks. Islandē ir NATO bāzes. Mums 50 gadus bija padomju armijas karaspēks. Protams, salīdzināmi jēdzieni šie nav. Bet daļā iedzīvotāju ir bažas, ka tagad nāks NATO, atkal rīkos bāzes." Dāvids Odsons: "Militārā bāze ir izvietota ar Islandes piekrišanu. Tagad, kad aukstais karš ir beidzies, mēs uzskatām, ka klimats ir daudz miermīlīgāks, un šo bāzi vairs neattīstām. Mums nekādas problēmas nav bijušas ar šo militāro bāzi. Mēs pilnībā kontrolējam situāciju. Runājot par drošību, visām nācijām vajadzētu vilkt paralēli ar ģimeni. Ja ģimenē nav drošības, tad arī citas lietas nevar attīstīties." Egils Zariņš: "Islandes valdība 1991. gadā bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas valsts neatkarību. Kādi bija tie motīvi?" Dāvids Odsons: "Mums nemaz tik grūti nebija. Mēs lepojamies ar šo atbalstu, bet mēs arī neesam pārāk lepni par to. Tas bija pozitīvs ieguldījums. Mēs visu laiku bijām sekojuši notikumu gaitai. Mēs ieguvām zināmu autonomiju 1918. gadā un pilnīgi neatkarīgi kļuvām tikai 1944. gadā. Tā ka mēs ļoti labi izprotam valstu situāciju. Mēs sekojām arī līdzi tam, ko okupācija nodarīja Baltijas valstīm. Tad mums radās iespēja un mēs izmantojām šo iespēju. Mēs neuzskatām, ka bijām drosmīgi. Mums bija šī iespēja. Mums liktenis bija lēmis, ka esam pirmā valsts, kas izsaka šo atbalstu."
