"Mūsu cilvēks" – Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš.

- Kādas bija jūsu personīgās pilsoņa izjūtas, iepazīstoties ar visu šo situāciju un uzklausot Saeimas pārstāvjus tiesā, rakstot spriedumu? Vai šī lieta kaut kā atšķīrās no citām? - Neapšaubāmi. Pirmām kārtām, ļoti liela interese no sabiedrības puses. Tā kā mums bija iespēja iepazīties ar pārbaudes materiālu, kāds bija prokuratūras rīcībā, tad tiešām rodas izbrīns, ka tautas kalpi – deputāti var tā rīkoties. Pati ideja, ar ko nāca klajā Silārs, praktiski jau velkas divu gadu garumā. Kaut arī nekāda reakcija nav bijusi. Un arī tad, kad Satversmes tiesā lietas tika ierosinātas, arī visu laiku tika gaidīts, ko tad Satversmes tiesa nolems. - Līdz pēdējam stāvēja savās pozīcijās. - Tā izskatās. - Pēc tam, kad mēs "Panorāmā" parādījām Dobeļa kunga tiesas sēdē teikto par to, ka viņi paši nosaka savu budžetu, un pieminēja, ka starp citu, arī Satversmes tiesas budžetu, skatītāju zvani mūsu redakcijā atskanēja vairāk par citām reizēm. Pārsvarā cilvēki runāja par nekaunību un draudiem. Atceroties, ka savulaik šīs pašas koalīcijas pārstāvji jau ierunājās par to, ka Satversmes tiesu varētu arī likvidēt, vai šo izteikumu jūs uztvērāt kā tādu brīdinājumu vai draudus? - Es to šajā gadījumā neuztvēru kā draudus vai brīdinājumu. Arī toreiz, kad Satversmes tiesu gribēja likvidēt, tad būtībā šeit bija atsevišķi cilvēki un faktiski tā laika valdošās koalīcijas pārstāvji publiski norobežojās no šo dažu amatpersonu viedokļa par nepieciešamību likvidēt Satversmes tiesu. Es domāju, ka ne jau Dobelis ir viens deputāts. Tā ir Saeima. Man liekas, ka demokrātija attīstās arvien tālāk un tālāk. Sabiedrība parāda arvien lielāku interesi par to, ko tad mūsu tautas priekšstāvji dara, kā rīkojas. Es domāju, ka šobrīd tas vairāk nebūtu iespējams tādā veidā izrēķināties ar Satversmes tiesu. - Neskatoties uz to, cik skarbus un būtībā rupjus pārkāpumus jūs konstatējāt, jūs tomēr pasludināt, ka Saeimas prezidija lēmums un attiecīgie noteikumi ir atzīstami par spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas dienas un nevis no šo lēmumu pieņemšanas brīža, kā tas bija gadījumā VNĪA nolikumu. Kāpēc tā? - Lieta ir tāda, ka mēs analizējām reālo situāciju. Ne velti mēs lēmām, ka tikai no publicēšanas brīža, jo ne jau visi deputāti ir negodīgi. Ne jau visi deputāti ir ļaunprātīgi izmantojuši šo iespēju un saņēmuši šīs kompensācijas. Nevar būt tāda situācija, ka deputāts, kurš ir ievēlēts no Daugavpils vai no Rēzeknes, vai Liepājas un kuram ir jāīrē šis dzīvoklis un arī nepieciešama transporta izdevumu kompensācija, ka līdz ar to arī viņam būtu jāatmaksā atpakaļ. Tā ir viena lieta. Bet tas nebūt nenozīmē, ka nebūs jāatmaksā atpakaļ. Jo tajā pašā prezidija pieņemtajos noteikumos jeb nolikumā 10. punktā ir paredzēts, ja deputāts ir iesniedzis maldinošas ziņas, tātad, ja viņam nav šādi izdevumi bijuši, tad no viņa ir jāpiedzen atpakaļ. Es domāju, ka šinī gadījumā pašai Saeimai, gan Revīzijas komisijai, gan Saimnieciskai komisijai būtu jāizvērtē un jārīkojas. Satversmes tiesa nav vispārējās jurisdikcijas tiesa un nevar mums prasīt, un mēs neesam tiesīgi izdalīt, kurš deputāts ir saņēmis pamatoti un kurš ne. - Pareizi. Ar to nodarbojas attiecīgas iestādes. Mēs zinām, ka jūsu lēmums VNĪA lietā ļāva prokuratūrai veikt daudz dažādu darbību, kas joprojām turpinās. Tiek atgūti dzīvokļi, tiek ierosinātas krimināllietas pret valdes locekļiem. Mēs zinām, ka Silāra kungs griezās arī prokuratūrā ar savu iesniegumu, bet sākotnēji prokuratūra bija spiesta atteikt ierosināt krimināllietu, jo deputāti atteicās sniegt pietiekoši daudz informācijas. Silāra kungs šo lēmumu pārsūdzēja, ģenerālprokurors Maizītis gaidīja šodienas spriedumu, lai lemtu, kā rīkoties tālāk. Vai ir tā, ka līdz šim nelikumīgi izmaksātā nauda šobrīd ir tikai Saeimas kompetencē, vai prokuratūra kaut ko tomēr var darīt? - Ja prokuratūras rīcībā ir konkrēti materiāli, ka tik tiešām deputāts ir izmantojis šo iespēju ļaunprātīgi, bet šinī gadījumā prokuratūrai ir jāgriežas pie Saeimas. Plenārsēdē lems, vai izdot kriminālvajāšanai vienu vai otru no sava vidus. - Prokuratūra var joprojām turpināt darboties? - Neapšaubāmi. Galu galā visi cilvēki ir vienādi likuma priekšā un nav svarīgi, vai esi deputāts vai vienkāršs ierindas cilvēks. Visiem ir jāievēro likums. - Vai tiesnešu lēmums par sprieduma spēkā stāšanās brīdi bija vienprātīgs? - Jā. Mēs neapšaubāmi domājām, kā labāk rīkoties, bet pašā spriedumā mēs arī devām motivāciju, ka nevar sodīt tos deputātus, kuri tik tiešām ir pieprasījuši attaisnotus izdevumus. - No otras puses, spriedums liek mūsu simtgalvjiem šo to mainīt savā uzvedībā. Kas būs tās lietas, kam turpmāk Saeimā ir jānotiek citādāk? Vai mēs varam prognozēt, ka kompensācijas turpmāk prasīs mazāk? Vai mēs varam prognozēt, ka sabiedrība kaut ko vairāk zinās? - Būtībā viss spriedums ir tādā veidā būvēts. Mēs esam mēģinājuši parādīt, ka demokrātiskās valstīs pamatā visas lietas, kas ir saistītas ar deputāta atalgojumu, deputāta kompensācijām, tiek reglamentētas nevis ar prezidiju, kurš faktiski nav tiesīgs pieņemt ārējus normatīvus aktus, bet kur ir jānosaka ar likumu. Vai nu tas ir jānosaka Kārtības rullī, vai Saeimai ir jāpieņem īpašs likums. Ir daudzu valstu ne tikai likumos, bet pamatlikumā – konstitūcijā tiek risināts. Līdz ar to, ja tas būs likumā, tad tas ir arī vairāk caurspīdīgs un ir iespēja sekot. Pašreiz neviens nezina, jo prezidijam šādi nolikumi nav jāpublicē. Tātad viņš nav pieejams. Līdz ar to rodas neskaidrības, cik galu galā deputāti saņem. Faktiski ir absurda situācija, ka prezidijs nosaka arī algu. Pašreiz ir noteikts, ka deputāts saņem ar koeficientu, ja es nemaldos, 3,2 saistībā pret vidējo algu republikā. It kā būtu ļoti labi, ka tas ir saistīts vidējo algu radītāju, bet tam jābūt visam pieejamam. Man liekas, ka jūs jau rādījāt iepriekšējos sižetos, ka, piemēram, Zviedrijā parlamenta mājaslapā var jebkura persona pārbaudīt un uzzināt, cik kurš konkrēti deputāts ir saņēmis arī kompensācijas. Tātad ir šis caurspīdīgums. - Dobeļa kungs visa šī procesa laikā ne vienu reizi vien izteicās, ka viņa kā Revīzijas komisijas priekšsēdētāja, zem viņa goda ir pārbaudīt to, cik pamatoti deputāti kompensācijas prasa un vai viņi tiešām izlieto tā, kā viņi izlieto. Šajā ziņā situācija nekā nemainās. Tas joprojām paliek pašas Revīzijas komisijas ziņā, cik rūpīgi viņi prasīs atskaites, kā pārbaudīs? - Ja tas būtu publiski pieejams, tad par vienu otru deputātu uzreiz kaimiņam būtu jautājums. Presei, sabiedrībai taptu zināms, ka es maksāju savam dēlam, es maksāju savai sievai kādu kompensāciju par dzīvokli, ka es kopā dzīvoju ar dēlu vai ar sievu. Un tā ir absurda situācija. - Bet vai tas mainīsies? - Es domāju, ka Saeima tomēr grozīs un noteiks šo vienoto mehānismu un tas būs pieejams. Cik es vismaz sapratu, arī šodien no Dobeļa teiktā, kas jau televīzijā parādījās, ka domā par šo caurspīdīgumu. - Ir jau gandrīz 8 mēneši pagājuši, kopš Satversmes tiesā var vērsties katrs, kas uzskata, ka kādi normatīvie akti ir pretrunā ar citiem vai konstitucionālām tiesībām. Vai šobrīd varat spriest par tendencēm, nozarēm vai līmeņiem, kuros ir visvairāk šādu pretrunu? - Grūti teikt par pretrunām. Kopš pagājušā gada 1. jūlija, kad indivīdi varēja sākt griezties Satversmes tiesā, mēs esam saņēmuši turpat pie 400. Es gan teiktu, tā saucamās konstitucionālās sūdzības. Lielākā daļa nav mūsu kompetencē. Bet tai pašā laikā ir pašreiz ierosinātas divas lietas, kur tiek apstrīdētas atsevišķas Administratīvā pārkāpuma kodeksa normas. Bija jau spriedums, kur bija pārsūdzētas Civilprocesa normas. Nesen mēs izskatījām un 5. martā ir jāpasludina spriedums, kur tiek apstrīdētas dažas Kriminālprocesa normas. Ļoti aktīvi sāk izmantot šo iespēju personas, kas atrodas ieslodzījuma vietās. Spriedums jau bija. Divas lietas vēl ir ierosinātas. Pirms dažām dienām mēs saņēmām 13 pieteikumus uzreiz, kurus esmu atdevis kolēģei izvērtēt, par vienu un to pašu jautājumu kā tādu. Pensionāru lieta, kura tika izskatīta, un spriedums būs 19. martā. Acīmredzot jaunnedēļ tiks pasludināts spriedums, kuru mēs skatījām rakstveida procesā. Tas ir saistīts ar bezdarbnieku pabalstiem. - No jūsu stāstītā varētu domāt, ka daudz attiecas uz cilvēkiem, kam ir bijis grūtāk – pensionāri, cietumnieki. - Iepriecina tas, ka cilvēki beidzot sāk apzināties, ka ir jācīnās un ir jāaizstāv savas tiesības. Tas ir tas, kas demokrātiskā valstī ir pirmām kārtām nepieciešams. - Jautājums jums kā konstitucionālo tiesību ekspertam. Valdošā koalīcija šobrīd ir draudzīgi vienojusies par valsts valodas stiprināšanu, papildinot Satversmi. Vai jūsu padoms vai viedoklis tika lūgts? Kā jūs šo plānu vērtējat? - Es neesmu iepazinies. Es tikai zinu, ka ir vienprātīgi pieņemts lēmums. Šodien saņēmu to tekstu, bet pašreiz nevarētu un negribētu vērtēt. Katrā gadījumā ir grūti pateikt. Manuprāt, jau tas apstāklis, ka Satversmes 4. pantā ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka latviešu valoda ir valsts valoda un tas ir pants, kuru var grozīt tikai referenduma ceļā, tas jau dod šo pamatu. Vajadzētu būt izslēgtām šaubām, ka latviešu valoda varētu tikt ignorēta Saeimas darbā vai pašvaldību darbā. Manuprāt, vienkārši nepieciešams konkrēts mehānisms, lai tas realizētos. Vai ir šāda nepieciešamība vēl papildus ierakstīt Satversmē, es vēl pagaidām stipri šaubos. - Paldies jums par sarunu. Veiksmi darbā.