Trīs dienās forums piedāvā desmit laikmetīgās mākslas notikumus - kāda ir izvēlētās programmas koncepcija?

- Vēlos pastāstīt, kā programma top. Tai nav kāda konkrēta tēma vai apakšvirsraksta, kam tiek pakārtota izpildītāju izvēle. Centrā ir konkrēti mākslinieki – projekti un izpildītāji, kuru piedāvājums mani ir iedvesmojis, kurus es uzskatu par vērtīgiem un interesantiem mūsu, Latvijas kontekstā. Tikai tad, kad ir apzināti mākslinieki, kurus es noteikti gribu šeit atvest, meklēju kopīgo, vienojošo, to, kādu festivāla noskaņu viņi radīs.

Būtiski ir saprast, ka Liepājas Mākslas forums ir vienīgā platforma, kur laikmetīgajai mākslai šajā reģionā izpausties visā tās daudzveidībā.

Nav pat diskusiju par to, vai šādam forumam jābūt – skaidrāks par skaidru, ka tā nozīme mūsu kultūras spektrā ir milzīga. Liepājas Mākslas forums „Lielā dzintara” koncepcijā ir starpdisciplinārs un internacionāls festivāls, kura programmā tiek kombinēts zināmais un nezināmais. Izcili vietējie mākslinieki ar četriem ārvalstu mākslas gigantiem, kas ienes pilnīgi jaunu pieredzi.

Nekādā ziņā es negribētu, lai forums paliek kā nišas produkts, tāpēc ir izvēlētas tiešām lielas zvaigznes. Galvenokārt tas ir mūzikas festivāls, tomēr forumā ir vieta dažādām mākslām. Mums ir brīnišķīga izstāžu zāle, tāpēc vienmēr programmā tiek iekļauts vizuālās mākslas projekts. Šoreiz tie ir jauno, tikko akadēmiju absolvējušo mākslinieku mazliet provokatīvie, izaicinošie laikmetīgie darbi. Izstāde tapusi sadarbībā ar fondu „Mākslai vajag telpu” un Elīnu Sproģi kā kuratori. Pieci mākslinieki izrādīs stikla objektus, filmas, foto darbus un instalācijas. Kopējais foruma uzstādījums ir tāds – lai būtu vizuālā māksla, lai būtu kamerzāles formāta priekšnesumi, arī kino, foto, teātris, deja, lai būtu piedāvājums ģimenēm ar bērniem. Tomēr tas noteikti nav teātra festivāls, tas ir mākslu festivāls.

Kas ir Liepājas Mākslas foruma mērķauditorija?

- Programma veidota tā, lai tiktu uzrunātas dažādas mērķa grupas. Tieši tāpēc ir domāts par to, lai būtu pārstāvēti dažādi žanri un dažādi formāti. Mākslinieks un viņa radītais vienmēr ir gudrs sava laika produkts, un tā interpretēšana nav viegls uzdevums. Ja vēlamies izprast mūsdienu mākslu, jāspēj nolasīt, kādi apstākļi to veidojuši. Tomēr māksla šodien nav tikai viss dīvainais un destruktīvais, visa iepriekš radītā noliegums, gluži otrādi – mākslinieki nereti ietekmējas no saviem priekšgājējiem, kuru radošajās izpausmēs sajūt ko radniecīgu. Un es redzu, ka arī mākslinieki, kuri viesosies pie mums, ir ietekmējušies no citiem dižgariem. Piemēram, centrālais notikums būs simfoniskā svīta ar nosaukumu „Solaris”. Tā radītāji – komponisti Bens Frosts un Daniels Bjarnasons – nenoliedzami ir ietekmējušies no tāda paša nosaukuma Andreja Tarkovska filmas. Bens Frosts, ekscentrisks elektroniskās, eksperimentālās mūzikas pārstāvis no Austrālijas, kurš dzīvo Islandē, kopā ar Bjarnsonu radīja šo svītu, ko sestdienas vakarā atskaņos mūsu „Sinfonietta Rīga”. Tas bija uzstādījums – mūsu pašu izcilie mūziķi kopprojektā ar ārzemju kolēģiem. Otrs notikums sestdienas vakarā būs pasaulslavenā beļģu horeogrāfe un dejotāja Lizbeta Gruveza (Lisbeth Gruwez), kura ir mācījusies provokatīvā beļģu multimākslinieka Jana Fabra (Jan Fabre) deju laboratorijā un Liepājā izdejos Boba Dilana dziesmas vinila plašu pavadījumā. Tā ir sintēze, dejotājas satikšanās ar Bobu Dilanu 60. un 70. gadu mūzikā, viņa skaistajās, smeldzīgajās dziesmās. Es jau sen zināju, ka šo mākslinieci gribu atvest uz Liepāju, jo esmu dzīvojusi Beļģijā, un viss, kas notiek Beniluksa valstīs, ir labi iepazīts. Brīnišķīgs ir arī ansamblis „Ictus” no Beļģijas, Lilles operas rezidenti, kam daudzi pazīstami komponisti ir īpaši veltījuši savus skaņdarbus. Viņi šajā programmā ar austriešu komponisti un instrumentālisti Evu Reiteri savienos renesanses mūzikas burvību ar laikmetīgo mūziku. Tā ir īpaša sintēze, kam dots nosaukums „Melnāks par melnu” un kas ir kā oda melanholijai. Īpaša būs arī Vladislava Nastavševa teātra mūzika – es redzu, ka teātris, kino, mūzika un vizuālā māksla mūsu dienās iet roku rokā un veido jaunas formas. Savdabīgs ir arī zviedru džeza trio „Cinemascope”, kas uzstāsies foruma pēdējā dienā. Nilu Bergu dēvē par zviedru Fellīni, un viņa programmā tikpat liela nozīme kā mūzikai ir videomākslai. Viņš braukā pa pasauli un meklē īpašus talantus, kurus filmē. Arī pavisam vienkāršus cilvēkus – piemēram, ir kāds dziedošs puisītis Afganistānā. Ir filmēts Indijā, Pakistānā un citur. Tas ir multimediāls priekšnesums, kur video ir mūzikas fonā. Kopumā varu foruma programmu raksturot kā liriski poētisku dažādu žanru saplūsmi.

Foruma programmā ir arī kino. Ko tieši piedāvājat?

- Tās ir piecpadsmit Eiropas labākās gada īsfilmas, kam piešķirtas kinoakadēmijas balvas un kas tiešām atspoguļo Eiropas kino aktuālos procesus. Tur ir ļoti dažādu valstu darbi, kurus vieno devīze „Short Matters” jeb „Īsajam ir nozīme”. Visa foruma programma atspoguļo gan jebkādu robežu nojaukšanu, gan inspirāciju cauri laikiem. Mēs vairs pat īsti nevaram pateikt, kuram žanram kas pieder – ir gan vizuālā dimensija, gan skaņa, gan kustība. No dažādiem skatpunktiem, dažādos veidos mākslinieki mums piedāvā domāt par pasauli, kurā dzīvojam. Tas var būt ar humoru, ārkārtīgi skaisti, tam nav jābūt pārāk nopietnam vai drūmam, bet tam noteikti jāstāsta par laiku, kurā dzīvojam.

Vai nebūs grūti izvēlēties – ko tad no plašā piedāvājuma apmeklēt?

- Ir saplānots tā, lai varētu iegādāties Liepājas Mākslas foruma kopbiļeti, un nekas no programmas nepārklātos. Forumā būs trīs intensīvas dienas, kurās aicināsim izbaudīt dzīvi, dzirdēt savu iekšējo balsi, ko ikdienā grūti saklausīt, jo pasaulē ir tik daudz trokšņu. Mūzika ir tā, kas ļauj sadzirdēt. Mākslinieki savā valodā bieži runā par tēmām, par kurām ir grūti sabiedrībā runāt, atklāj mums kaut ko jaunu, paplašina mūsu apziņu, aicina apšaubīt pašsaprotamo, uzdot jautājumus, paraudzīties no citas perspektīvas. Un tas nav ne nomācoši, ne sarežģīti. Jā, laikmetīgā māksla savā ziņā ir domāšanas vingrinājums, taču mēs vienalga to uztveram galvenokārt emocionāli, intelekts pieslēdzas nemanot. Māksla pastāv tāpēc, lai palīdzētu mums izprast sevi un pasauli. Virsuzdevums ir panākt atvērtu, domājošu, empātisku, iekļaujošu sabiedrību, kam svarīgas ir garīgās un demokrātiskās vērtības.

Tāda ir arī mana vīzija, veidojot „Lielā dzintara” programmu, – parādīt dažādību, ļaut mazajam un nedzirdētajam skanēt līdzās lielajam un pazīstamajam, veidot iekļaujošu programmu.

Jāuzsver, ka es nekad neiešu uz kompromisu, ja runa ir par kvalitāti. Varbūt, ka manis veidotā programma var šķist pārāk elitāra, taču uzskatu, ka kvalitāte ir domāta visiem. Zinu, ka klausītājiem patīk skaļi, jau labi zināmi vārdi, ka tieši tos visvairāk gaida, taču jādod vārds arī jaunajam, nezināmajam. Kā tad lai jaunais kļūst pazīstams, ja neviens nepiedāvās platformu, kur izpausties?

Tātad Liepājas Mākslas forums ir solis šajā virzienā – pieradināt publiku pie jaunā?

- Tas ir kā piedāvājums doties ceļojumā. Tu nezini, kas tur būs, bet tu uzticies, esi atvērts un ļauj piedzīvojumam notikt. Uz to arī es gribu aicināt!

Vai ir jau vīzija, kā Liepājas Mākslas forums attīstīsies nākotnē?

- Jā. Ir daudz interesantu projektu, kas varētu notikt ārpus „Lielā dzintara”, pilsētvidē. Tas varētu būt kinoteātris Viktorija, varbūt pat „Liepājas metalurga” tukšajos cehos. Man ir padomā lielisks projekts, opera, ko redzēju Amsterdamā, kas iederētos pilsētvidē. Man ir jādomā, kā uzrunāt krieviski runājošo auditoriju, jo puse pilsētas iedzīvotāju ir nelatvieši. Vēlos, lai arī viņi ar prieku apmeklētu “Lielo dzintaru”, lai viņi justos gaidīti un iekļauti mākslas, mūzikas apritē, jo tā ir dzīves kvalitāte. Vēl man ir doma veicināt šeit radītus jaundarbus. Ir vēl daudz darba, bet šis festivāls noteikti izies ārpus telpām, tuvāk iedzīvotājiem, reizē saglabājot savu augsto kvalitātes latiņu.

Ar Baibu Bartkeviču sarunājās Vēsma Lēvalde.