Brīdinājums!

Šo lapu nedrīkst atvērt, ja Tev vēl nav 18 gadu.

Man jau ir 18 Man vēl nav 18

“Mēs neesam prostitūtas, mēs čakarējam stulbeņus”
Vecrīgas "konsumācijas meitenes" stāsts

FOTO: TVNET

“Stulbeņu čakarēšana”, dzirkstošā vīna saliešana ledus spainītī, iepazīšanās ar komandējumos vai brīvdienās esošiem ārzemniekiem un iepazīšanās aplikācija “Tinder” - tie būs tavi tiešie darba pienākumi gadījumā, ja piekritīsi darba piedāvājumam, kurš noteikti nepatiks tavai mammai. Piedaloties portāla TVNET krievu valodas versijas eksperimentā, es mēģināju pastrādāt par “konsumācijas meiteni” vienā no Vecrīgas bāriem un tagad esmu gatava pastāstīt par pieredzēto.

“Nepieciešamas oficiantes, var bez pieredzes. Nakts maiņas. Gaidām CV ar foto” - ja jums ir nācies lasīt šādu vai tamlīdzīgu darba sludinājumu, varat būt droša: klientu pasūtījumus pieņemt jums nevajadzēs, tāpat jums nevajadzēs arī nest viņiem ēdienus un dzērienus.

Telefona zvans ar uzaicinājumu uz darba interviju man nebija ilgi jāgaida – CV nosūtīšanu un telefona zvanu šķīra vien dažas stundas, un es jau esmu sarunājusi tikšanos ar potenciālajiem darba devējiem. Šāda veida vakances ir aktuālas vienmēr, jo kadru mainība šādās organizācijās ir augsta.

Kā izdzert pudeli šampanieša un nopelnīt 60 eiro

Vasaras vakars. Bārs kādā no Vecrīgas galvenajām ielām.

Es sarunājos ar jaunu sievieti, kura stādās priekšā kā administratore. Jau pašā sarunas sākumā tops skaidrs, ka “oficiantes” vakance ir tikai izkārtne, lai pievilinātu studentes, kuras vēlas atrast darbu, ko varētu apvienot ar mācībām.

Patiesībā attiecīgā iestāde meklē “konsumācijas meitenes” - sievietes, kuras iepazīsies ar vīriešiem, izklaidēsies viņu sabiedrībā, pasūtot pašus dārgākos dzērienus, piemēram, šampanieti, kurš maksā, sākot ar 200 eiro par pudeli. Darbinieces nopelna 30% no klientu veikto un, kas ir svarīgi, apmaksāto pasūtījumu summas.

60 eiro par klienta pasūtītu pudeli šampanieša. Ja klients ir gatavs maksāt, bet tu vēl turies kājās, pasūti vēl – kokteiļus, uzkodas. Kad tavs “sarunu biedrs” aizgriežas, dzērienu var izliet šampanieša ledus spainītī. Meitenes strādā pa pāriem – kamēr tava pāriniece ar klientu atrodas uz deju grīdas, tev ir iespēja atbrīvoties no savas glāzes satura. Kad ar pavedinošajām dejām apmierinātais ārzemnieks atkal attopas pie bāra letes, palūdz viņu atkārtot pasūtījumu. Lai pārāk nepiedzertos, sarunā ar bārmeni, lai viņš kokteiļos lej mazāk alkohola, bet vairāk grenadīna.

Bāros, kas atrodas Vecrīgas centrālajās ielās, tūristi un vecpuišu ballīšu dalībnieki mēdz iegriezties arī paši, tomēr lielāko daļu apmeklētāju šādas iestādes nodrošina, pateicoties “flaieru” dalītājiem, kuri izplata pilsētas ielās reklāmas bukletus, un velorikšu vadītājiem, kas vizina tūristus pa vecpilsētu. Gan “flaieristi”, gan “velorikšisti” saņem atlīdzību no bāriem.

FOTO: Facebook

No klofelīna līdz prezidenta dusmām

Mūsdienās ar atklātām kriminālām aktivitātēm Vecrīgās bāros vairs nenodarbojas. Klofelīna pievienošana klientu dzērieniem, nepamatota līdzekļu noņemšana no tūristu maksājumu kartēm un tamlīdzīgas darbības ir palikušas kā savdabīga šā gadsimta pirmās desmitgades parādība.

Tolaik šāda veida iestādes Vecrīgā auga kā sēnes pēc lietus. Atsevišķas iestādes specializējās tieši turīgu tūristu “čakarēšanā”, savukārt citas apvienoja vietējo klientu apkalpošanu ar dzērienu pārdošanu vietējo daiļavu pavadītiem  ārzemniekiem par astronomiskām cenām.

Gadījumi, kad Rīgu apmeklējušiem ārzemniekiem par dažām pudelēm šampanieša “Moёt”, kas iztukšotas vietējo jaunkundžu sabiedrībā, izsniegts rēķins par summām ar četriem cipariem, ir zināmi gan Latvijas policijai, gan arī ārvalstu vēstniecību pārstāvjiem un ārvalstu presei.

Bija laiks, kad vairāku valstu ārlietu ministrijas internetā bija ievietojušas paziņojumus, par krāpšanas risku brīdinot savus pilsoņus, kas gatavojas doties brīvdienās uz Latviju.

Piemēram, Kanādas vēstniecība Latvijā informēja savus pilsoņus, ka vairākos Rīgas bāros tūristus piespiež ievērojami pārmaksāt.

“Atsevišķiem tūristiem pat draud un piespiež viņus izņemt naudu no bankomāta, lai samaksātu rēķinus,” bija teikts vienā no šādiem Kanādas vēstniecības brīdinājumiem.

“Burlesque”, “Cash bar”, “Līvu krodziņš”, “Enigma”, “AmPir”, “Shot bārs”, “Vīna bārs”, “Hottabych”, “Bar Bar”, “Habibi”, “Barfly”, “Infinity”... Šīs un tamlīdzīgas vietas, kas gadiem ilgi praktizējušas konsumāciju, ir piedzīvojušas savu uzplaukumu un norietu, atstājot aiz sevis telpas, kurās parādās jaunas iestādes, kuru uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz dzērumā esošu ārzemnieku dāsnuma “izmantošanu”. Mainās tikai šo bāru nosaukumi un izkārtnes.

Par zelta periodu “konsumācijas metenēm” Rīgā uzskatāms 2006.gads – togad pirmo reisu uz Rīgu atklāja Īrijas zemo cenu lidsabiedrība “Ryanair”.

Krāpšana, zādzības un visatļautība Vecrīgas ielās noveda pie tā, ka Rīga uz vairākiem gadiem tika pie neoficiālā Eiropas “seksa galvaspilsētas” titula un izraisīja arī toreizējā Latvijas prezidenta Valda Zatlera dusmas.

“Nav pieļaujama tāda policijas bezspēcība šajā jautājumā un tas, ka šādi jautājumi vispār ir jāapspriež prezidenta rezidencē,” toreiz situāciju komentēja Zatlers.

Daudzām šodienas bāru darbiniecēm šie laiki ir nezināmi – tolaik daudzas no mūsdienās strādājošajām “konsumācijas meitenēm” bija ne vecākas par sešiem gadiem.

Nestrādāšu taču par pārdevēju

“Mēs neesam kaut kādas prostitūtas, kas pārdodas katram pretimnācējam, mēs vienkārši “čakarējam” ārzemju stulbeņus. Ideālā gadījumā, protams, vislabāk ir tikai sarunāties ar klientu, izliekoties, ka tu esi tāda pati vienkārša bāra apmeklētāja kā viņš. Ja viņš tikai ar sarunām nav mierā, vari dot viņam mājienu, ka pietiekama dāsnuma gadījumā dosies viņam līdzi uz viesnīcas numuru. Vienalga, ka to darīt nemaz netaisies, – pie mums te neviena neko tādu nepraktizē! Vienkārši piedzirdi viņu, viņš varbūt neko arī neatcerēsies. Galvenais – lai maksā,” man skaidro darbiniece vienā no konsumācijas bāriem, kurā es eksperimenta gaitā nostrādāju nepilnu maiņu.

Ārpus aktīvās tūrisma sezonas vai vienkārši ne pārāk veiksmīgās dienās meitenes aktīvi lieto iepazīšanās aplikāciju “Tinder”, kurās viņas ar ārzemniekiem mēģina sarunāt tikšanās “labākajā pilsētas restorānā”, “iecienītākajā ūdenspīpju kafejnīcā” vai “bārā, kurā pasniedz labākos kokteiļus”. Tālāk visu nosaka uz tikšanos atnākušā ārzemju viesa maka biezums un bāra darbinieces aktrises dotības.

Darba maiņas sākumā pie galdiņa bārā pulcējas vairākas jaunas sievietes. Viņas visas ir ģērbušās skaisti, bet piedienīgi.

Lielākā daļa šo jauno sieviešu šeit nestrādās ilgi – nemitīgā nakts dzīve, kontaktēšanās ar klientiem, kas reibumā mēdz palaist rokas, risks tapt radu vai draugu pieķertām “nozieguma vietā”, ienākumu nestabilitāte nav gluži sapņu darbam raksturīgas iezīmes.

“Vienā maiņā var nopelnīt 200 eiro, bet var nenopelnīt neko. Kopumā nauda šeit ir – kāds tūkstotis mēnesī man sanāk. Taisnību sakot, reizēm ir tā, ka pēc darba nemaz negribas iet uz mācībām. No otras puses – es varu gan par dzīvokli samaksāt, gan uz restorānu aiziet,” man stāsta kāda 21 gadu veca studente, kas uz Rīgu pārcēlusies no citas pilsētas.

Pieredzējušu konsumācijas meiteņu Rīgā nav. Tās sievietes, kurām “viegla nauda” ir dzīvesveids, parasti atrod citu, daudz ienesīgāku darbu “džentlmeņu klubos” - kā savu biznesu mūsdienās dēvē striptīza klubu īpašnieki.

“Bija striptīzbāri, kādreiz tie Vecrīgā bija gandrīz katrā ielā. Pats glaunākais bija Blaumaņa ielā. To tikai nesen aizklapēja, saimnieks sēdēs ilgi, es domāju. Ne jau par konsumāciju vai dejām, tur bija daudz kas cits - “privāti seansi”, kuros sievietes ne tikai dejoja. Nu, tu saproti... Briesmīgi, ka viņu neizpestīja, naudu viņš daudz paspēja sapelnīt, it īpaši divtūkstošajos,” man stāsta vēl viena “kolēģe”.

“Kā izpestīt?” brīnos es.

“Zini, kas tur gāja atpūsties. Nē? Nu, tad arī nerunā,” paziņo mana sarunu biedrene. No viņas smaržo pēc alkohola.

Klusējam. Garām iet nedaudz iereibušu ārzemnieku kompānija. “Hey guys! [Sveiki, puiši!]” viņiem pakaļ sauc mana sarunu biedrene. Vīrieši pagriežas, bet īpašu interesi neizrāda. Šodien tūristi vairs nav tik naivi kā pirms desmit gadiem.

FOTO: Facebook

Bāra administratore, ar kuru es runāju iepriekš, stāstīja, ka šim darbam neesot nepieciešams nedz darba līgums, nedz medicīniskā grāmatiņa. Naudu sievietēm maksā reizi nedēļā, pirmdienās – skaidrā naudā.

Tas nozīmē, ka šis bizness darbojas pelēkajā ekonomikā, bet šādos bāros strādājošās sievietes nav pasargātas no tā, ka viņu nopelnītie procenti viņām netiks izmaksāti laikā un iepriekš norunātajā apjomā.

Trešdienas vakars. Apmeklētāju bārā nav daudz. Bāra darbinieces “sēž” telefonos, sarunājas ar bārmeni vai smēķē ārā pie bāra, cerot pievilināt maksātspējīgus klientus.

Es aizbildinos ar sliktu pašsajūtu un lūdzu palaist mani mājās.

Dodoties prom, sastopu grupiņu skandināvu, kuri dodas iekšā bārā “zāles meiteņu” pavadībā. Redzu, kā jauno sieviešu acīs iedegas skaitītāji. 20 eiro, 40, 60, 100.

Portāla TVNET krievu valodas versijas eksperimenta gaitā iesaistījos vairākos darbos, par kuriem es noteikti negribētu stāstīt savai mammai. Nākamo stāstu par šo profesiju aizkulisēm lasi jau nākamajā nedēļā.

Uz augšu