Mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, kurš pirms četriem gadiem pārcēlās uz dzīvi Igaunijā, aizvien biežāk savā publicistikā pievēršas politikai, it īpaši Krievijas varas aprindu kritikai. Rīgas konferences ietvaros Troickis 29. septembrī uzstājās ar lekciju “Domājošs cilvēks un vara”. Lekcija norisinājās pārpildītā zālē, un pēc tās beigām Troickim vēl ilgi bija jāatbild uz jautājumiem un komentāriem. TVNET RUS žurnāliste Marina Siunova apkopojusi interesantāko no Troicka teiktā.
Atkarībā no cilvēku mijiedarbības ar varu Troickis iedala tos trijās grupās
Pirmā kategorija jeb “muļķīgi domājošie”, viņaprāt, ir nepatstāvīgi, lētticīgi cilvēki bez iniciatīvas un ar noslieci uz dogmatismu. Tieši šie cilvēki, pēc Troicka domām, “ir labākā dāvana totalitārai varai". Taču arī vara var būt “muļķīgi domājoša". To Troickis ilustrē ar diviem piemēriem.
Pirmais – Skripaļu noindēšanas mēģinājums, kas tika izpildīts “stulbs un vēl stulbāks" stilā.
“Divi Bīvisi-Bathedi staigā kameru priekšā, pat nepielīmējuši mākslīgās ūsas un neuzlikuši Salaveča cepuri. Un viens no viņiem izrādās armijas pulkvedis un Krievijas varonis.” Otrs piemērs – lidmašīna, kuras notriekšanā Krievija centās vainot Izraēlu, “vienīgo valsti, ar kuru Krievijai ir kaut nedaudz draudzīgas attiecības un kura ir tilts dialoga veidošanai ar ASV. Ja tiks notriekta Izraēlas lidmašīna, šai draudzībai pienāks beigas.”
Otrā kategorija - “praktiski domājošie cilvēki”, tie, no kuriem sastāv pati vara. Tie ir izmantotāji un oportūnisti – tie, kuri prot izmantot dotās iespējas.
“Ja muļķus valsts vara izmanto, tad praktiski domājošos tā ņem savā dienestā. Šiem cilvēkiem vara ir nepieciešama personisko mērķu sasniegšanai."
"Konflikts starp praktiskajiem cilvēkiem un varu ir maz ticams, taču iespējams tad, kad vara uzvedas muļķīgi – tā kā šobrīd Putins.” Troickis uzskata, ka ir milzīga atšķirība Krievijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksmē pret valsts varu. “Krievijā daudzi raujas pie varas, vēlas būt tai pietuvināti sava materiālā stāvokļa uzlabošanas nolūkā. Ja tu esi pietuvināts varai, tātad tev, kā likums, ir arī nauda.”
“Igaunijā ir otrādi – normāli, cienījami cilvēki nevēlas kļūt par varas sastāvdaļu. Pie maniem draugiem igauņiem pirms vēlēšanām strīpām vien nāk dažādu partiju pārstāvji un aicina pie sevis, bet viņi atsakās. Normālās demokrātiskās valstīs ļaudis dod priekšroku biznesam, mākslai un tamlīdzīgi, priekš kam viņiem vara. Iespējams, jums Latvijā ir citādāk (visaptveroši smiekli zālē)."
Pie praktiskajiem cilvēkiem Troickis pieskaita arī Krievijas oligarhus, kuriem šobrīd iestājusies panika, jo tie zaudē naudu – gan sankciju dēļ, gan tāpēc, ka palicis mazāk iespēju zagt. “Paši drosmīgākie – Frīdmans, jūsu Avens – atļaujas kritizēt varu par to, ka tai nav stratēģijas. Taču arī paši nespēj piedāvāt stratēģiju, jo viņi ir taktiķi, kuriem trūkst stratēģiskā skatījuma.”
Trešā kategorija – “kritiski domājošie cilvēki”, pie kuriem Troickis pieskaita arī sevi. Šai grupai vara nepatīk, un tā vienmēr konfliktē ar valsti. Šādiem cilvēkiem vara ikdienā ir traucēklis. Taču arī starp šiem ļaudīm ir izņēmumi – pasionāriji, revolucionāri, kas cenšas sagrābt varu un veikt reformas, taču pēc tam kļūst par diktatoriem.
“Pārējiem kritiski domājošajiem ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt ieslīdēt varā – neizdosies, vara to uzreiz sajutīs un izgrūdīs viņus ārā.”
“Skumjš piemērs ir Kirils Serebreņņikovs – ļoti talantīgs cilvēks, taču radoši ļoti viltīgs tips. Viņš ņēma naudu no Kultūras ministrijas, lai iestudētu savas varu atmaskojošās izrādes. Tā nu arī uzprasījās.
Skaidrs, ka valsts vara viņam to nespēja piedot – viņam tiek piešķirti miljoniem rubļu, bet viņš par šo naudu ap***š varu. Nebūtu koķetējis ar varu, sēdētu tagad mierīgi Berlīnē un iestudētu savas izrādes.”
Lekcijas beigās Troickis atstāsta kādu interesantu atgadījumu no Rīgas konferences iepriekšējās dienas. “Rīta sesijā es atcerējos populāro Dostojevska teoriju par to, ka krieviem patīk ciešanas, un citēju Ņekrasova rindas:
Kalpu kārtas ļaudis
Dažreiz ir kā suņi.
Jo bargāks ir sods,
Jo mīļāki tiem šķiet kungi.
Stundu vēlāk pie manis pienāca kāds pazīstams žurnālists un parādīja, kā šī mana frāze interpretēta vietnē pressa.lv Tur bija virsraksts: “Troickis par krieviem: viņi ir kā suņi – jo vairāk tos sit, jo vairāk tie mīl savu saimnieku.”
Lakoniskāku piemēru tam, kas ir proputiniskā žurnālistika, man grūti iedomāties. Te ir apvienots viss – meli, faktu sagrozījums, stulbums un elementāra aprobežotība.”
Trockis arī saskata daudz kopīga Staļinā un Putinā. Gan viens, gan otrs pirms nonākšanas augstajā postenī bija pelēkas kompromisa figūras, kas nobālēja uz pārējo daudz spilgtāko personību fona.
“Ar Putinu notika aptuveni tas pats, kas ar Staļinu, tikai mazāk dramatiskā veidā. Galu galā – Putins ir Berezovska figūra un par to ar viņu attiecīgi arī norēķinājās… Iespējams, ja nebūtu Putina, viss būtu bijis normāli. Taču viņš aizgāja galējībās.”
Un noslēgumā vēl daži Troicka citāti.
Par Putinu:
“Par Putinu man viss bija skaidrs no pirmā acu uzmetiena viņa fotogrāfijai avīzē. Viņš ir no tiem, kurus es jaunībā situ, – sīks huligāns.
Es mācījos elitārā skolā, kurā bija daudz ebreju skolēnu. Kad mēs iznācām pa skolas vārtiem, apkārt sāka pulcēties vietējie huligāni, lai sistu inteliģentus. Un tur bija vieni vienīgi “putini”. Es, kā Krievijas inteliģences tradīcijās izglītots cilvēks, vienmēr esmu mīlējis krievu tautu, uzskatot, ka tai vienkārši nav paveicies ar valdniekiem. Taču tagad es skatos uz cilvēkiem un šausminos. Negribu nevienu aizvainot, bet šis ceļš ir izrādījies daudz līkumaināks, nekā šķita deviņdesmitajos.”
Par avantūristiem:
“Braukt uz Krieviju es ieteiktu tikai vienai cilvēku kategorijai. Man ir tādi paziņas, es mīlu viņus un sajūsminos par viņiem. Es arī pats kādreiz tāds biju. Tie ir avantūristi. Petja Verzilovs – "Pussy Riot" dibinātājs, kurš kopā ar meitenēm izskrēja futbola laukumā Pasaules čempionāta spēles laikā. Saindēts, tagad atgūstas slimnīcā Berlīnē. Viņš ir īsts mākslinieciskais avantūrists. Tādi ir arī politikā. Navaļnijs ir malacis, es viņu atbalstu. Un viņa labā roka Nikolajs Ļaskins, kurš uzspļāva savam veiksmīgajam biznesam un kļuva par politisko disidentu. Regulāri nonāk aiz restēm un jūtas lieliski.
Es viņus apskaužu, viņi dzīvo aizraujošu kazaku-laupītāju, pagrīdnieku dzīvi. Tas ir interesanti, romantiski un lieliski. Tādiem cilvēkiem es ieteiktu braukt uz Krieviju. Pirms viņus noindēs vai nošaus, viņi paspēs izbaudīt jautrību. Pārējiem es kategoriski neiesaku turp braukt.”
Par aizbraukšanu no Krievijas:
"Krievija ir dzīvošanai absolūti neērta valsts. Mēs 2014. gadā no turienes aizbraucām galvenokārt bērnu dēļ.
Mana trīsgadīgā meita atnāca no bērnudārza un sāka stāstīt par fašistiem, kas grib uzbrukt mūsu valstij.
Dēls savukārt atnāk no savas piektās klases licejā (viņš mācījās Hodorkovska licejā, vienā no visliberālākajām Krievijas skolām) un saka: “Šodien literatūras vietā mums bija patriotisma mācība.”
Vai arī: “Mums ar klasi bija jāiet skatīties Fjodora Bondarčuka filma “Staļingrada”.” Bet tur taču katrs otrais vārds ir rupjības. Tad mēs ar sievu sapratām, ka zaudējam kontroli pār bērniem. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc aizbraucām no Krievijas, kaut gan es ļoti mīlu to valsti, tur palika mani vecākie bērni, draugi, mīļotās bērzu birzis..”
Par tautas atmodu:
“Krievijas tautai vajadzētu atcerēties, ka viņi ir cilvēki, un pārtraukt bez ierunām paciest visus tos pazemojumus, ko nodara vara. Kamēr tauta neatmodīsies no komas, tā nav pelnījusi nekādu citu varu.”
Par Igauniju un Latviju:
“Igaunijai ir paveicies ar prezidentiem – visi valsts vadītāji tai ir bijuši tādi profesionāli tehnokrātiski. Arī krīzi tā pārcieta visai veiksmīgi. Igaunija izdarīja savu izrāvienu, tieši pateicoties gudrai pārvaldībai. Problēma ar krievvalodīgajiem gan tur ir tikpat asa kā Latvijā. Kas attiecas uz dzīvesstilu – Tallinā un Tartu nav palicis nekas no padomju mantojuma.
Rīgā un Jūrmalā man ir citāda sajūta – it kā pēdējo divdesmit gadu nemaz nebūtu bijis.”
