Koferis. Stacija. Krievija.

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

TVNET žurnālisti Mārtiņš Otto un Viktorija Puškele

FOTO: Harry Grundmann, speciāli TVNET

9288 kilometri no Maskavas līdz Vladivostokai. Mēs - TVNET žurnālisti Mārtiņš Otto un Viktorija Puškele - šķērsosim Krieviju pa Transsibīrijas maģistrāli, garāko dzelzceļu pasaulē. 18 dienas ceļā, nejauši sastapti ceļabiedri, pilsētas un ciemi, par kuriem vēl pirms dažiem mēnešiem neko nezinājām, pasaulē dziļākais ezers Baikāls un mazs ciemats Sibīrijā, kura iedzīvotāji savā starpā sarunājas latviski...

Mārtiņš:

Kāds tad īsti ir tas mūsu lielais kaimiņš Krievija? Jau sen vēlējos apciemot, bet tā arī nekad nopietni nav sanācis. Likumsakarīgi, kad kolēģe Viktorija piedāvāja doties šādā avantūrā, piekritu nedomājot. Desmit tūkstoši kilometru, 400 stundu garš ceļojums - cipari diezgan iespaidīgi! Domāju, šis ir tas "vienreiz dzīvē jāizbauda" pasākums, par kuru varēs stāstīt arī mazbērniem. Svarīgi laikam piebilst, ka savā dzīvē vilcienā uzturējies ilgāk par trim stundām nekad neesmu.

Politiku es atstāšu mājās.

Mārtiņš Otto

FOTO: TVNET

Šajā ceļojumā mani interesē daba, īpaši Baikāla ezers un varenie skujkoku meži. Un kā lielu ēdienu fanu mani interesē īstais un kārtīgais Krievijas "kvizīns" jeb virtuve. Vēlos vārtīties borščā, mētāties ar pīrāgiem un pagaršot dažādos šašlikus, uzdzerot tiem vēsu šņabīša šotu.

Teju divdesmit dienas pavadīšu kopā ar lielisko kolēģi Viktoriju, ar kuru nekad nav bijis garlaicīgi. Mēs jau esam paspējuši kopā pabūt vairākos komandējumos, un ir skaidrs, ka jautrība sitīs augstu vilni. Kā saka, protam labi strādāt un protam arī labi nestrādāt.

Apsolām katru dienu dalīties ar pārdomām un kādu interesantāku bildi no mūsu piedzīvojumiem!

Viktorija:

Ceļojums ar Transsibīrijas vilcienu man ir sens sapnis. Pirmkārt jau tāpēc, ka tā ir liela avantūra un man patīk nestandarta ceļojumi. Otrkārt, Krievija ir ne vien valsts, kurā dzimuši rakstnieki, kas man iemācīja mīlēt literatūru, un mani senči no mātes puses, bet tā ir arī valsts, ko manā dzimtenē Latvijā uzskata te par agresoru, te par stratēģisku partneri.

Es jau no bērnības mīlu vilcienus. Mazuta smarža stacijā, ko īpaši spēcīgi var just aukstos rītos. Vilciena riteņu skaņa... Vienīgo lielo braucienu vilcienā Krievijā pieredzēju, kad biju astoņus vai deviņus gadus veca. Ar vecmāmiņu braucām no Pleskavas uz Slavjansku pie Kubaņas. Trīs dienas vilciena sēdeklī ar ilgāku apstāšanos Maskavā. 

Viktorija Puškele

FOTO: TVNET

Es atceros milzīgo lustru Kazaņas stacijas uzgaidāmajā zālē. Man šķita - atliek tikai pievērt acis un tā uzkritīs man virsū. Vecmāmiņa uztraucās par nopietnākām lietām, piemēram, kā paslēpt naudu, lai to nenozog, un kam atstāt pieskatīt koferus, kad mazmeitiņa kārtējo reizi grib kaut ko uzkost vai aiziet uz tualeti. Mani tas pārāk neuztrauca; es centos nemirkšķināt un pēc iespējas retāk aizvērt acis, jo tobrīd manā pasaulē vienīgais drauds bija tas, ka man virsū uzkritīs milzīgā lustra.

Pēc trim dienām - gandrīz 20 gadus vēlāk - es atkal sēdēšu Kazaņas stacijā un gaidīšu savu vilcienu. Šoreiz tas mani vedīs no Maskavas uz Vladivostoku.

Kopā ar kolēģi Mārtiņu mērosim ceļu pa Transsibīrijas maģistrāli - visus 9288 kilometrus. Mēs piestāsim dažādās pilsētās - apgabalu centros un nelielās apdzīvotās vietās ar pāris desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, kur nav bankomātu un nav iespējams portālā "Booking" rezervēt viesnīcu. Mēs dosimies uz Bobrovkas ciematu Sibīrijā: tur atrodas mājas, kuru iedzīvotāji viens ar otru sarunājas latviešu valodā. Mēs pastaigāsimies ar mūsu pieturvietu vietējiem iedzīvotājiem un tiem, kas kļūs par mūsu nejaušajiem ceļabiedriem. Plānojot ceļojumu, mēs daudz pārspriedām, pat pastrīdējāmies, kas mums ļauj labāk iepazīt pašiem sevi.

Mārtiņš: Mēs Krievijā viens ar otru runāsim latviski, vai ne?

Viktorija: Nuja. Tā daudzi Latvijas krievvalodīgie dara, kad aizbrauc uz Krieviju un negrib, lai citi saprot, par ko viņi runā.

Mārtiņš: Tev tas nešķiet dīvaini - lai sāktu runāt latviski, krieviem jāaizbrauc uz Krieviju?

Patiešām esam pārliecināti, ka būs interesanti. Līdz mūsu ceļojuma bloga sākumam - vien dažas dienas.

Uz augšu