Diennakts vilcienā un cilvēkam labs prāts
Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli: astotā diena

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Cik kilometru esam nobraukuši? Grūti pateikt. Kā izrādās, oficiāli nomērītajiem gandrīz 5000 kilometriem pa Transsibīrijas maģistrāli mums jāpieskaita vēl arī 700 kilometru pa taigu un bezceļiem "gazelkā" (mikroautobusā) un vēl gandrīz 40 ar apmaldījušos taksistu, kurš mēģināja mūs izsēdināt nekurienes vidū. Jau rīt mēs būsim Irkutskā un uzreiz dosimies uz Baikālu - pašu dziļāko saldūdens ezeru pasaulē.

Viktorija:

Vakar vakarā, kad mūsu kupejā visi jau saldi gulēja un daži pat krāca, es beidzot pa īstam aptvēru, ka braucu pa Transsibīrijas maģistrāli un piepildu teju vai lielāko savas dzīves sapni. Loģiski, ka pēc tam aizmigt vairs nevarēju. Uzliku austiņas, klausījos "Agata Kristi" un "Bi-2" dziesmas simfoniskā orķestra izpildījumā un skatījos uz logā mirguļojošajām gaismām.

Tā ir sava veida meditācija. Neticēsiet, bet es tā pavadīju gandrīz piecas stundas. Ritmiskā vilciena riteņu klaudzēšana, vieglā vagona šūpošanās, skaista mūzika no bērnības un domas, kas plūst, nomaina cita citu un kādā brīdī pilnībā izšķīst.

No komforta viedokļa vilciena vagons nav tā labākā vieta - šeit nav dušas, tualete nav pārāk ērta, kupejā ir šauri, bet rozetes atrodamas tikai gaitenī. Bet man šķiet, ka aizvadītā nakts un domas, kas cita pēc citas nāca prātā kaut kur starp Omsku un Irkutsku, man ietaupīja vairākus simtus eiro psihologa apmeklējumos.

Vilcienā tu jūties apmaldījies laikā. Galvenie pulksteņi rāda Maskavas laiku, kas līdz nākamajai pulksteņa pagriešanai sakritīs ar Latvijas laiku. Vilcienam ir daudz pieturu, un nekad nevar zināt, kurā no tām nomainīsies laika josla.

Ja pareizi saprotu, nonākot Irkutskā, laika atšķirība ar Latviju būs jau piecas stundas. Mūsu labā. Kad mēs beidzam ieturēt vakariņas, jūs tikai sākat pusdienot. Labu apetīti!

Mūsu kupejas biedrs, par kuru rakstījām vakar, izkāpa, kamēr es gulēju. Atvadīties nesanāca. Šodien Krasnojarskā pie mums piesēdās brīnišķīgs onkulis. Inteliģents, aizbraucis komandējumā - kā 90% šejienes pasažieru, bet vienkāršs un ļoti sirsnīgs.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Pēc dažām stundām mūsu galds sāk izskatīties kā Krievijas garo reisu vilcienos. Mājās gatavots ēdiens plastmasas kārbās, ātri pagatavojamais kartupeļu biezenis "Doširak", ko vajag tikai apliet ar karstu ūdeni, cepumi, šķīstošā kafija paciņās un konjaks no mūsu ceļabiedra blašķes, uz kuras rakstīts kas līdzīgs "Krievijas spēks ir nevis politikā, bet gan trīs spēkavīros".

Runājam par Baikāla ezeru un to, ka daudzi krievi joprojām atceras Rīgas Melno balzamu kā eksotiku ar vieglu nostalģijas piesitienu. Mūsu ceļabiedrs stāsta, ka Rīgas balzamu Krievijā mīlot, taču neviens to nedzerot tīru - vai nu iejauc tējā, vai arī sajauc - uzmanību! - ar degvīnu.

No sarunām par to, cik Rīgā lieliska arhitektūra, pārejam pie tā, ka daudziem krieviem šķiet, ka Latvijā viss ir slikti. Pēc vairākiem iebildumiem pret Krievijas mediju neobjektivitāti un raidījumu par citplanētiešiem, ko rāda "Ren-TV", saprotam - ne politika, ne jaunākās ziņas mūs šodien neinteresē.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Kā jau iepriekš esmu teikusi, mēs esam kā kapsulā. Pāri laikam un pāri visam pārējam. Sakari, īpaši mobilais internets, parādās pēkšņi un ne uz ilgu laiku. Ja gribat iepazīt īstu "dzenu" un ieskatīties sevī, lai saprastu īsto Krieviju, dodieties ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Pilnīgi nopietni!

Mārtiņš:

Esam līdz šim garākajā braucienā ar vilcienu, kāds mums šā ceļojuma laikā bijis. No iekāpšanas Omskā nobraukti jau aptuveni 2000 kilometru. Priekšā vēl nakts, bet septiņos no rīta būsim Irkutskā. Tiesa, pavisam drīz laika starpība mums no Rīgas būs jau piecas stundas. Pašsajūta lieliska, bet aizvien biežāk uzdodam viens otram un vagona pavadonei jautājumu, cik pulkstenis un kas par dienu. Ļoti ceram nedaudz izvēdināt galvu un atpūsties pie varenā Baikāla.

Šobrīd jūtos kā gangsteris, goda vārds. Pirmo reizi dzīvē iedevu kukuli. Laikam sistēmu esmu atkodis. Sēžu restorānā viens, Viktorija palika rakstīt kupejā. Nekaunīgi pienācu pie vakar pieminētajām nekaunīgajām restorāna meitenēm un konkrēti paprasīju, kur var uzpīpēt. Nevar! Bet kur tu pīpē? Meitene samulstot piekārtoja matus, uzsmaidīja un teica, ka viņa pīpējot personāla tualetē, bet es varot uzpīpēt starp vagoniem, visi tā dara. Palūdzu parādīt personāla tualeti, ko viņa arī izdarīja. Teicu: "Lūk, tev 500 rubļi, bet es līdz restorāna darba laikam arī te iegriezīšos un par to nesaņemšu nekādus pārmetumus." Jā, sarunājuši! Izrādās, ka tieši tik vienkārši!

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Ainava aiz loga sāk mainīties. Bērzi kļūst aizvien baltāki un kalni tikai augstāki. Ja pēdējās diennakts notikumi būtu jāatstāsta īsumā - iekāpām Omskā vilcienā, pāris pieturas, restorāns, vakardienas raksts, miegs, miegs, kafija, dažas pieturas un, kad jau labu laiku kā tumšs un sāk nākt miegs, redzu, ka Rīgā tikai četri dienā.

Derētu nedaudz pastāstīt par dzīvi vilcienā. Iepriekšējos braucienus pavadījām kopējā vagonā jeb budžeta tipa vietkaršu vagonā, šobrīd esam savā kupejā. Atšķirību nav daudz. Vilcienā viss notiek ar plānošanu. Ja vajag paņemt somu, kaut ko sameklēt, iespējams, ka jāuzrunā blakus pasažieri, jāpārkārto mantas uz citu stūri, jāizdara, kas darāms, un jākārtojas atpakaļ.

Mani vietkaršu vagonā visvairāk kaitināja situācijas, kad, ejot uz labierīcībām, ņemot vērā vilciena šūpošanos, sanāk ar degunu iebakstīt vidēji piecos guļošo svešinieku kailo pēdu pāros. Bet tas pāriet. Apmēram pie divdesmitā esi jau apradis, īpaši pārvietojoties naktī, pa tumsu. Pēc Baikāla mums priekšā trīs diennaktis "plackartē", domājams, ka tur būs interesanti.

Pirms ceļojuma man daudzi draugi un paziņas stāstīja, ka katrā pieturā mūs sagaidīs tantiņas ar pīrāgiem, zivīm, vistiņām un dažnedažādiem ēdieniem. Esmu mazliet vīlies, ka tā nav, bet te tantiņas vainot nevar - rādās, ka likumi pamainījušies.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Vēl kāds mazs stāsts, ar ko vēlos dalīties.

Apmēram stundu vai pusotru pēc izbraukšanas no Maskavas bija pēkšņa tehniskā pietura, kurā mūs ārā nebija plānots laist, bet izlaida tik un tā. Ārā bija pilns ar tantēm, kuras tirgoja spīdīgu bižutēriju un stikla sīkumus, kuriem vispār nebija nekādas lietderības; tantes bija uzbāzīgas un viena pat ielaidās mutiskā konfliktā ar pīpmani no blakus vagona. Vērojot visu šo balagānu, toreiz nodomāju: "Jomajo! Ja šī ir pirmā un pat neoficiālā pietura, kas būs tālāk?" Bet tālāk nebija nekā. Vakar bija pirmā pietura, kurā tikai divas tantiņas kaut ko piedāvāja. Un abas teju ar kūpinātām zivīm un pīrāgiem zem mēteļa, it kā tirgotu pašu nelabo, čukst: "Psssst, panāc šu... Ir pīrāgi un zivs, 25 rubļi, paņemsi uz 100?" Čukstēšana un uzmanīšanās radīja priekšstatu, ka man mēģina pārdot kādu ieroci, bet nē, pīrāgus. Un tikai ar kartupeļiem un kāpostiem. Tāda, lūk, neliela vilšanās tantiņās. Bet vēl lielāka pīrāgos, absolūti nekādi.

Iebraucot Krasnojarskas stacijā, pavērās iespaidīgs skats. Milzīga stacija, kalni fonā, visur kaut ko būvē un ir dzīvība; atšķirība no depresīvās Omskas - kā diena pret nakti. Tomēr šī nav mūsu pietura - Krasnojarskā varējām pavadīt vien 22 minūtes. Vakar visu dienu un nakti pamatīgi sniga, bet Krasnojarskā mūs pavadīja lieliska saulīte.

GALERIJA: Pastaiga Krasnojarskā

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit. 

Uz augšu