Krievija pēc Putina: pieci iespējamie scenāriji (6)

Putins 2.0

Visticamākais scenārijs. Varētu realizēties gadījumā, ja Putina izvēlētā elite spēj noturēt savu varu valsts pārvaldes atslēgas orgānos (piemēram, Ārlietu un Iekšlietu ministrijā) arī bez viņa paša klātesamības politikā. Tāpat tiek saglabāta arī Putina rūpīgi izveidotā oligarhu-valsts attiecību sistēma, kuras ietvaros atsevišķi Krievijas bagātākie un ietekmīgākie cilvēki ir apsolījuši savu uzticību prezidentam apmaiņā pret iespējām «piepelnīties» valsts finansētos projektos (Soču olimpiskās spēles ir visspilgtākais piemērs) un iegūt valsts pārvaldes struktūru labvēlību to biznesam. Līdzīgi arī pareizticīgo baznīca turpina sabiedrībā izplatīt Kremļa politikai izdevīgu attieksmi un saglabājas Kadirova-Kremļa ciešās attiecības Čečenijas jautājuma ietvaros.

Šādā gadījumā Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā varētu nebūt vērojamas lielas izmaiņas.

Iespējams, pat varētu tikt novērota līdzīga situācija kā Medvedeva-Putina «rokādes» laikā 2008. gadā, kad teorētiski pie valsts stūres nonāca cita persona, bet realitātē varas striķīši atradās paša Putina izveidotās sistēmas rokās.

Valsts starptautiski turpinātu proponēt nepieciešamību sēdēt pie viena galda ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī turpinātu iesākto Rietumu šķelšanas politiku. Ja Rietumi pārlieku pietuvotos valstīm, kuras Krievija redz kā neatsveramas savai drošībai (piemēram, Ukraina un Gruzija), tiktu arī lietots militārais spēks. Tas viss tiktu darīts ar mērķi pārliecināt Vašingtonu atzīt Maskavas varu un ietekmi pasaulē. Demokrātiskas reformas vēl arvien tiktu bremzētas, un pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī medijiem būtu jāturpina saskarties ar cenzūru. Tāpat mediju vidē turpinātu pastāvēt negodīga konkurence, kuras ietvaros neatkarīgiem medijiem atšķirībā no to atkarīgajiem konkurentiem nebūtu pieejas valsts finansējumam un svarīgai informācijai. Tomēr uz autoritārisma nostiprināšanas un iedzīvotāju acis aizmālējošas ārpolitikas pamata valsts nenoliedzami saglabātu savu iekšējo stabilitāti (vismaz īstermiņā).

Ultranacionālistiska Krievija

Samērā maz ticams scenārijs, kurš varētu realizēties gadījumā, ja varas spēļu rezultātā pie varas nāktu ārkārtīgi nacionālistiski noskaņoti politiķi (piemēram, Vladimirs Žirinovskis), kuri hipotētiski spētu nomainīt visu Putina izveidoto varas sistēmu un pie valsts stūres nosēdinātu savus atbalstītājus. Tādā gadījumā Krievija arī nenoliedzami paliktu autoritāra un iekšpolitikā lielas izmaiņas nebūtu manāmas (iespējams, tiktu izteiktāk kultivēts radikāla nacionālisma noskaņojums un palielinātos valsts iesaiste ekonomikas izaugsmes stimulēšanā (neierobežojot privātīpašuma tiesības). Tomēr mainīties varētu Maskavas īstenotā ārpolitika.

Krievija varētu palikt pat neapdomīgi agresīva un sākt žvadzināt savus ieročus vēl aktīvāk.

Varētu pazust arī īpaši proponētais uzstādījums par nepieciešamību sēsties ar amerikāņiem pie sarunu galda, tā vietā liekot uzsvaru uz nepieciešamību amerikāņus pat pārspēt.

Uz šādām spekulācijām pamudina Žirinovska iepriekš izteiktie apgalvojumi par nepieciešamību ar varu postpadomju valstis pievienot Krievijas teritorijai, atkarot no ASV Aļasku un iznīcināt Baltijas valstis NATO militārās klātbūtnes dēļ. Tiesa, nevar izslēgt, ka Žirinovska apgalvojumi varētu būt arī politiskā mārketinga triks un līdzīgi kā Donalda Trampa gadījumā nacionālisma radikālās iezīmes varētu censties iegrožot valsts vadītāja padomdevēji, kuri skaidri un gaiši apzinātos, ka tik agresīvas ārpolitikas realizācija ir drošākais ceļš gan uz Krievijas, gan arī, iespējams, uz visas pasaules iznīcību.

Izteikti sociālistiska/komunistiska Krievija

Vēl viens maz ticams scenārijs. Varētu realizēties gadījumā, ja šo pašu varas spēļu iznākumā Putina politisko sistēmu nomainītu nevis nacionāļi, bet gan politiķi, kuri nāk no sociālistu un komunistisko partiju aprindām (piemēram, Genādijs Zjuganovs) un to atbalstītāji. Šādā gadījumā Krievijas iekšpolitikā būtu novērojamas būtiskas izmaiņas. Valsts daudz vairāk nekā nacionāļu varas gadījumā sāktu iesaistīties Krievijas ekonomikas stimulēšanā un sāktu samazināt privātā sektora ietekmi (kolektīvi pieejams īpašums komunistiskās partijas programmā ir iekļauts kā sociālistiskās sabiedrības neatņemama sastāvdaļa). Piemēram, aplūkojot Krievijas komunistiskās partijas programmu, ir skaidri paredzēts valstij finansēt jaunu skolu un dzīvojamo ēku būvniecību. Komunisti paredz arī valsts dabas resursu un ekonomikas atslēgas sektoru nacionalizāciju. Paredzams, ka Krievija nebūtu arī tik atvērta kopš PSRS sabrukuma valdošajam neoliberālās ekonomikas kursam. Jau pašlaik komunisti saka, ka ir nepieciešams atgriezt ārvalstu bankās noguldītās Krievijas finanšu rezerves un tās izmantot valsts ekonomikas attīstības veicināšanai. Šādu kursu, iespējams, varētu bremzēt sociālistu aprindās ietvertie mērenie spēki. Piemēram, sociālistiskā partija «Taisnīgā Krievija» uzskata, ka valsts rokai ekonomikā būtu jābūt, taču tai nekādā gadījumā nebūtu jāiegrožo privātīpašuma tiesības. Tomēr demokrātiskas atvērtības laukā lielu izmaiņu nebūtu.

Runājot par šādas Krievijas ārpolitiku, tā līdzīgi kā Putina laikā būtu gatava aizstāvēt savus tautiešus ārvalstīs, un iespējams, ka arī izmantot militāru spēku (punkti par tautiešu aizstāvību ārvalstīs un armijas modernizāciju ir iekļauti komunistiskās partijas programmā). Tomēr ir jautājums, cik tieši agresīva šāda Krievija varētu būt? Vai to vairāk varētu salīdzināt ar Vladimira Putina pašreizējo līmeni, vai arī Vladimira Žirinovska izteikti agresīvo nostāju?

Ņemot vērā, ka šīs pašas komunistiskās partijas programmā ir noteikta nepieciešamība atgūt bijušās PSRS teritorijas uz brīvprātības pamata, varētu pieņemt, ka dialoga iezīmes Krievijas ārpolitikā drīzāk būtu novērojamas.

Demokrātiska un liberāla Krievija

Šāds, arī salīdzinoši maz iespējams scenārijs, realizētos, ja Putina un viņa sabiedroto vietā nāktu liberāli noskaņotie spēki (piemēram, Mihails Kasjanovs, Vladimirs Rižkovs, Vladimirs Karamurza un citi). Tādā gadījumā būtu vērojamas kardinālas izmaiņas gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Pirmkārt, droši vien Krievijas valdība kļūtu atvērtāka pret kritiku, ļautu brīvāk darboties pilsoniskajai savienībai un neatkarīgiem medijiem. Tāpat varētu uzlaboties vēlēšanu caurskatāmība un tikt pārtraukta opozicionāru vajāšana. Principā baiļu un draudu plīvurs nokristu. Krievija ārpolitikā turpinātu ekonomiskas atvērtības kursu, kurā būtu vērojama vēl mazāka valsts iesaiste, taču varbūt arī izvērstu dialogu ar Eiropas Savienību (ES) un NATO. Šis dialogs, iespējams, nebūtu balstīts uz pašreizējo prasību bāzes (atzīt Krievijas ietekmi pasaulē), jo liela daļa no valsts pašreizējās skaļās ārpolitikas ir saistītas ar Putina centieniem uzturēt valsts iedzīvotājos vīziju par Krievijas starptautisko varenību. Iespējams, ka, pazūdot spiedienam Putinam demonstrēt muskuļus, NATO pazustu arī kā Krievijas galvenais starptautiskais drauds. Līdz ar to mainītos arī tās darbības visā pasaulē – sākot ar Eiropu un beidzot pat ar Latīņameriku (Maskavas ārlietas visā pasaulē ir stingri saistītas ar nepieciešamību pretoties transatlantiskajai sabiedrībai). Nenoliedzami, ka šāda Krievija būtu vislabākā arī Baltijas valstīm.

Tomēr tai varētu būt arī ēnas puses.

Kā jau pierādīja Borisa Jeļcina prezidentūra, ir ļoti grūti valstij likt funkcionēt pēc demokrātijas noteikumiem, ja ir pavadīti gadsimti autoritārisma un gadu desmiti totalitārisma valgos.

Ne velti Jeļcina laikus Krievijā atceras, pieminot nestabilitāti Kaukāzā, pieaugošo korupciju un lielo oligarhijas slāni – problēmas, kuras valdībai bija ļoti grūti risināt. Nav izslēgts, ka demokrātiskas Krievijas gadījumā daudzi jau atkal gribētu paņemt visu brīvības roku, nevis tikai no tās pasniegto pirkstiņu. Lai gan Vladimira Putina režīms nenoliedzami ir nosacīti nežēlīgs, tomēr tas ir spējis noturēt Krieviju relatīvi stabilu un ir sniedzis valdībai vismaz noteikta līmeņa kontroli pār notiekošo valstī gan ekonomiskā, gan politiskā dimensijā. Kā norāda politikas analītiķis, youtube kanāla «Caspian Report» autors Širvans Nefči, Krievijas bagātā etniskā uzbūve un lielais izmērs ir veicinājis autoritārisma izplatīšanos. Gluži vienkārši tāpēc, ka citādi būtu ļoti grūti apturēt valsts sadalīšanos.

Sabrukusi Krievija

Pēdējais scenārijs varētu realizēties gadījumā, ja neviens no Putinam pietuvinātajiem cilvēkiem nespēs vienoties par varas pāreju un alternatīvie spēki paliks tikpat vāji kā pašlaik (tas attiecas gan uz ultranacionāļiem, gan uz sociālistiem/komunistiem, gan arī uz demokrātiskajiem spēkiem). Tāpat tas varētu realizēties arī gadījumā, ja demokrātiskā Krievija nespēs izveidot stabilu valsts pārvaldes režīmu.

Ja realizētos šādi varas vakuuma priekšnoteikumi, pastāv risks, ka valsts varētu sākt etniski sadalīties.

Separātisms primāri atdzimtu Kaukāza reģionā, kur jau pašlaik Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs ir izveidojis no Putina praktiski neatkarīgu islāma karalisti. Viņa uzticību valdošajam režīmam galvenokārt notur tikai Maskavas sniegtās dotācijas. Ja tās apsīks, tad Kadirovs varētu nolemt, ka ir laiks sākt veidot no Kremļa neatkarīgu likteni. Nav izslēgts, ka Kadirova neatkarības piemērs varētu iedrošināt lielāku pretestību Maskavai arī citās Ziemeļkaukāza republikas (piemēram, Dagestānā, kurā jau pašlaik valda liela nestabilitāte). Savukārt notikumi Kaukāzā hipotētiski varētu iedrošināt arī citas etniskās grupas – piemēram, tatārus un baškīrus. Neapšaubāmi, ka separātisms izraisītu asu pretreakciju no Maskavas, kura varētu atkārtot divu Čečenijas karu scenāriju.

Jāsaprot, ka nestabila Krievija var būt pat bīstamāka nekā autoritāra un agresīva, bet stabila. Ja valstī valda politiskā nestabilitāte un hipotētiski pat bruņots konflikts, tad tās tāpat ir sliktas ziņas visiem kaimiņiem. Galvenokārt tāpēc, ka šāda iekšēja rīvēšanās var izraisīt bēgļu plūsmas un neskaidrību par to, kas varētu sagrābt Krievijas arsenālā esošos kodolieročus. Sliktākā scenārija gadījumā Latvijai un citām Austrumeiropas valstīm var nākties atvēlēt naudu Krievijas bēgļu uzņemšanai un būtu jādrebinās no iespējamības, ka kuru katru brīdi kāds radikālāk noskaņots grupējums varētu nospiest sarkano podziņu.

Jebkurā gadījumā paredzēt nākotni ir ļoti sarežģīti un augstāk esošie varianti būtu vairāk jāskata kā spēlēšanās ar pašreizējo Krievijas politisko mozaīku un tās ietvaros esošajiem lielākajiem strāvojumiem. Uz to pamata ir iespējams ieskicēt interesantus modeļus, kuri ir noderīgi diskusiju raisīšanai. Tomēr patieso Krievijas attīstības ceļu pēc Putina rādīs tikai laiks.