Savādi rituāli Lejaslīgatnes apkaimē
No TVNET arhīva

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Garajām krūtīm kūļājoties pa ūdens virsmu, viņa izspūrušiem matiem purva ezerā mazgā veļu jeb velējas. Šādi "nakts raganu" jeb mirušu sieviešu garu (veļu) aprakstīti atrodami Eiropas mitoloģijā. Priekšstati par raganām latviešu folklorā ietverti Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevotajā pētnieka, filoloģijas doktora Sanda Laimes monogrāfijā „Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas”. 

Baltā naktskreklā rīta agrumā, kad migla veļas kamolos, kailām kājām viņa nāk pār pļavu ar piena kannu rokās. Burve, spīgana, sātana padauza! Tautas priekšstatos ragana eksistē gan kā dzīva, reāla sieviete, gan gars - pārdabiska būtne, norāda pētnieks.

Raganu sabata nakts ir no 31.oktobra uz 1. novembri, kas populārajā kultūrā zināma kā Helovīns. Zīmīgi, ka sabats ir mūsu veļu laika (no 29. septembra līdz 10. novembrim) vidū.

Oktobra beigas, Lejaslīgatne. Piķa melnajā vakarā spokainas ēnas met dažas blāvas laternas, izbārstītas gar meža ceļa malu. No koka namiņu skursteņiem stāvus gaisā ceļas blāvi dūmu stabi. Klusums, ko pāršķeļ suņa gaudas, un necaurredzama tumsa saplok blīvā substancē. Vienlaikus biedējoši un vilinoši. Negaidīti no meža iznirst automašīnu karavāna. Pie stūres sieviešu silueti un tikai – neviena vīrieša. Automašīnas nogriežas Zvārtas ieža virzienā. Kas tur notika, uzzināšu vēlāk.

31.oktobra naktī, kā katru gadu šajā laikā, uz kārtējo sabatu salidoja raganas - sievietes, kurām tuvas Vikas (Wicca) jeb neopagānisma tradīcijas.

Vietējie stāsta, ka oktobra beigās (ap Helovīna laiku) Zvārtas ieža apkaimi apmeklē vairākas savādas kompānijas.

Ko tieši raganas un ragaņi tur dara, neviens precīzi nezina, bet pēc rituāla pļaviņā redzamas visai nevainīgas veltes – ķirbis, konfektes, āboli, izdzisuša ugunskura un izbārstītu ziedlapiņu pēdas.

Mūsdienu Latvijā darbojas vairāki “neformālo raganu” pulciņi, kuru dāmas vieno interese par rituāliem, kas it kā aktualizē sievišķo spēku. Juriste, mājsaimniece, uzņēmēja, māksliniece, žurnāliste, pasniedzēja, bankas darbiniece – tās ir tikai dažas no man zināmajām “brīvdienu raganām”. Raganībai Latvijā ir dziļas saknes.

Ragaņo gadsimtiem ilgi

Vēsturnieks Kārlis Straubergs (1890—1962) uzskatīja, ka ka priekšstati par raganām Latvijas teritorijā pilnībā noformējās 16. gadsimta beigās. Pirms tam raganas jēdzienā ne vienmēr tika ielikta negatīva nozīme. Vārda “ragana” senā izcelsme saistīta ar atvasinājumu no vārda “redzēt” un arī “rags”.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai gan raganu vajāšana un sodīšana plaši izplatīta bija tieši protestantu zemēs, Mārtiņš Luters apšaubīja raganu spēju lidot un tikties sabatos. Tomēr 1522. gadā viņš rakstīja, ka raganas zog pienu, šūpuļos moka bērnus, atņem kājām spēku, mudina uz “ķermeņu saskarsmi”. Baznīca raganas dēvēja par velna padauzām un prāvās lietoja spīdzināšanu. Raganas dēvēja par spīganām, zintniecēm, laumām. Parasti ar raganošanu nodarbojās sievietes, bet reizēm par ragaņiem kļuva vīrieši. Stereotipiskā seno latvju ragana bija gariem vaļējiem matiem, kas tajos laikos bija nepieņemama vaļība, jo sievietes galvu vienmēr apsedza ar lakatu, bet meitas matus nēsāja sapītus bizēs; basām kājām un piena spainīti (zagtu laikam jau) rokā. Agrā rīta stundā neparastā vietā sastaptu sievieti varēja uzskatīt par raganu.

Arī īpašs skaistums, neglītums, gudrība bija raganības pazīme – respektīvi viss atšķirīgais. Toties par vilkačiem varēja pārvērsties tikai vīrieši.

Tātad vienu no maģisko rituālu vietām esam identificējuši. Tas ir Zvārtas iezis – unikāls, skaists smilšu atsegums, kuram iepretim atrodas padrūmais Miglas iezis, bet blakus Raganu pļava, kas šādi nosaukta nevis tūristu pievilināšanas nolūkā, bet savu nosaukumu ieguvusi jau senos laikos. Pļaviņa patiesi ir padrūmi romantiska – ap to puslokā aug veci koki resniem stumbriem un ķēmīgi izliektiem zariem. Tā arī nav skaidrs, vai tie šādi saauguši nejauši, vai mērķtiecīgi sastādīti. Ezoteriķi saka, ka Zvārtas iezī esot vairākas enerģētiski spēcīgas vietas. Lai nu kā arī būtu, gleznainā, neskartā daba kopā ar vēsturiskiem pieturas punktiem rada spēcīgu iespaidu.

Sabata kulminācija ir pusnaktī, simbols - ķirbis ar aizdegtu sveci iekšpusē, kas attēlo ķeltu dievību – Svētīto Kraukli. Ķeltu tradīcija nav vienīgā, kurā pastāv sabats, – tāds atrodams lielākās daļas Eiropas tautu pieredzē.

Ja gribas, lai ceremonija ir pilnīga, dienā ēd sarkano gaļu un dzer sarkano vīnu.

Tiek uzskatīts, ka šajā naktī priekškars starp pasaulēm kļūst tik plāns, ka gari spēj pārvietoties no vienas realitātes citā. Pagānu mistiskajā tradīcijā ir kopumā astoņi sabati, ko iezīmē gada rats.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Melnus gaiļus un jēriņus pašmāju raganiskās daiļavas neupurē, ar asinīm neapziežas, buramvārdus no melnās grāmatas nelasa. Pēdējā oktobra naktī viņas iekur ugunskuru, pateicas gariem par pagājušā gada ražu (panākumiem) un, ziedojot dabas veltes, lūdz labvēlību un veselību nākamajam dabas ciklam. Tas ir skaists, iedvesmojošs un sievišķīgs rituāls. Rituālas sanākšanas notiek arī Vasarsvētkos, Jāņos, Ziemassvētkos. Stāstīt plašākai sabiedrībai par savu aizraušanos dāmas nevēlas, jo vecie aizspriedumi kolektīvajā zemapziņā ieēdušies kā grūti iztīrāmi traipi audumā. Ja kopīgam rituālam sapulcējas Jāņos, viss kārtībā, bet, ja to dara citā enerģētiski spēcīgā laikā, - “nodarbojas ar pesteļošanu” vai “kaut kas ar galvu nav kārtībā”.

Toties senie baltu rituāli ir populāri un tiek uzlūkoti lojālāk. 2018. gada maijā Āraišu arheoloģiskā parka Meitu salā notika uguns rituāls, kurā piedalīties tika uzaicināta astroloģe un žurnāliste Guna Kārkliņa. Pasākumu ar skanīgo nosaukumu “Trejdeviņi spēka stari Latvijai” organizēja baltu tradīciju un rituālu zinātāja Māra Brante un astroloģe Aija Austruma. 27 cilvēki – rīkstnieki, zintnieki, pirtnieki, astrologi, jogas speciālisti apvienojās, lai rituālā godinātu Ūsiņu (senlatviešu mitoloģijā gaismas, pavasara simbols, zirgu aizgādnis), lūgtu spēku un garīgo izaugsmi Latvijai. “Vidusmēra cilvēkam viss nezināmais liekas mistisks, traks un nosodāms. Tomēr šādi ziedošanas rituāli notiek regulāri – tie ir ierakstīti mūsu kultūrā kopš senseniem laikiem. Visos rituālos – gan tautas dejās, rotaļās, gan slepenajos rituālos ir apļa tēma un sadošanās rokās,” stāsta Guna Kārkliņa, piebilstot, ka ir lietas, ko nevajadzētu darīt, – veikt rituālu, lai panāktu negatīvu rezultātu. “Lai gan mēs noliedzam, ka tas varētu darboties, tomēr ne viss par to, kā iedarbojas doma un enerģijas, ir izpētīts.”

Zīdaiņu slepkavas, vecmeitas, trakās

Ragana ne vienmēr ir reāla būtne - latviešu un citu Eiropas tautu priekšstatos tā mēdz būt rēgs vai gars. Tā var būt arī velis – tātad mirušas sievietes gars. Jāteic, ka mūsu senču priekšstatos sastopami dažādi mirušo gari, kuru dzīves telpa nav atdalīta no mūsu pasaules. Tātad mitoloģiskā pasaule ir daudzslāņaina un bagāta ar dažādām būtnēm, starp kurām ir arī raganas.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, grāmatas “Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas” autors Sandis Laime uzskata, ka raganas (nakts) ir mirušo dvēseles, kurām kaut kāda iemesla dēļ jāuzturas šajā pasaulē. Nakts raganas pētnieks nodala no dzīvajām sievietēm - raganām. Jāpiemetina, ka 2013. gadā izdotā grāmata ir autora doktora disertācija – tātad akadēmisks darbs, nevis ezotēriski pekstiņi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mirušo garus pētnieks iedala divās grupās – vienu pārstāv senču dvēseles, otru nelaimīgie, noklīdušie gari. Pārdabiskās nakts raganas pieder otrajai. Latviešiem nemiesiskās raganas varēja dzīvot purvā, uz meža takas, kapu kalniņā, akmens plaisā. Viņš min, ka daļa raganu varētu būt sievietes, kuras dzīves laikā nogalinājušas savus bērnus.

Šis fenomens - jaundzimušo slepkavības – mūsu tālajiem senčiem nebija neierasta prakse.

Vidzemē raganas simboliski attīrījās – velējās. Eiropas tautu priekšstatos eksistē mūsu raganām līdzīgi sieviešu gari, kas šķīstījās līdzīgi – naktī mazgājot veļu jeb velējoties.

Demonizētās sievietes mirušas agrā jaunībā, laižot pasaulē bērnu vai vecmeitās.

Mūsu nakts velētājas parastus ļaudis varēja nokutināt līdz nāvei vai žņaugt, sēžot pakrūtē līdzīgi kā lietuvēns. Nakts raganas aprakstītas gan kā vecas, krunkainas, pinkainiem matiem, trakām acīm un līkas, gan skaistas, matiem līdz papēžiem. No jauno sieviešu dvēselēm bija jāuzmanās, jo tās medīja vīriešus un varēja noslīcināt purvā vai citādi nogalēt. Savukārt lietuviešu un poļu gariem bija raksturīgas lielas krūtis, kas nokarājās līdz ceļgaliem.

Viņas velēšanu veica ar krūtīm, bet pārvietojoties uzmeta krūtis uz pleciem, lai netraucē.

Uz augšu