Mēs esam atkarīgas no vīriešu žēlastības: seksuālas vardarbības “kultūra” Ziemeļkorejā (3)

Pagājušajā nedēļā publiskotais “Human Rights Watch” ziņojums tika gatavots divus gadus. 98 lappušu garais ziņojums balstīts uz vairākiem desmitiem interviju ar sievietēm, kuras Ziemeļkorejā cietušas no seksuālās vardarbības un vēlāk no valsts aizbēgušas, vēsta ASV raidorganizācija CNN. 

Ziņojumā Ziemeļkoreja raksturota kā apspiestības pasaule, kurā amatpersonām - sākot ar policistiem un cietumsargiem un beidzot ar tirgus uzraugiem – par regulāro vardarbību pret sievietēm nedraud gandrīz nekāds sods. 

“Nevēlami seksuāli kontakti un vardarbība Ziemeļkorejā ir tik izplatīta, ka tā tiek uzskatīta par normālu ikdienas sastāvdaļu,” teikts ziņojumā. 

Seksuālā vardarbība Ziemeļkorejā ir “atklāts, nerisināts un plaši paciests noslēpums”, norāda HRW vadītājs Kenets Rots. “Ziemeļkorejas sievietes arī teiktu “Es arī” [“Me Too”], ja viņām šķistu, ka pastāv jebkādas iespējas panākt taisnīgumu, tomēr viņu balsis apklusina Kima Čenuna diktatūra,” viņš piebilst. 

Sirdi plosošās liecības 

No visiem seksuālās vardarbības upuriem, kurus intervēja HRW ziņojuma tapšanas laikā, tikai viena sieviete atzina, ka viņa par piedzīvoto ziņojusi varas iestādēm. Pārējie cilvēki par piedzīvoto vardarbību nav ziņojuši, jo viņi neuzticas policijai un netic, ka policija būtu gatava attiecīgi reaģēt uz šādām sūdzībām. 

“Dienās, kas viņiem bija attiecīgs noskaņojums, tirgus uzraugi vai policisti varēja man pavēlēt doties viņiem līdzi uz kādu tukšu istabu ārpus tirgus teritorijas vai citu viņu izvēlētu vietu,” norāda kāda aptuveni 40 gadus veca bijusī pārdevēja, kura no Ziemeļkorejas aizbēga 2014.gadā. 

Sieviete stāsta, ka viņa seksuāli izmantota daudz reižu. 

“Viņi uzskata mūs par [seksa] rotaļlietām. Mēs esam atkarīgas no vīriešu žēlastības,” piedzīvoto atceras ziemeļkorejiete. 

Viņa norāda, ka seksuālās vardarbības klātbūtne Ziemeļkorejā bija tik uzmācīga, ka to vajadzēja normalizēt - gan no pašu varmāku, gan viņu upuru puses, tomēr “reizēm, pilnīgi ne no kurienes, tu naktīs raudi un nezini, kāpēc”. 

No Ziemeļkorejas pārbēgušie medicīnas darbinieki stāsta, ka valstī nav noteikumu, kas nosaka seksuālās vardarbības upuru veselības stāvokļa pārbaudi un ārstēšanu, tādējādi iegūstot medicīniskus pierādījumus viņu ciešanām un garantējot šo cilvēku terapeitisko aprūpi, teikts HRW ziņojumā. 

HRW ieguva liecības no kopumā 106 ziemeļkorejiešiem - 72 sievietēm, četrām meitenēm un 30 vīriešiem. Visi šie cilvēki tika intervēti ārpus Ziemeļkorejas. 

No seksuālas vardarbības cietušas deviņas no desmit sievietēm 

Kāda bijusī policiste no Ziemeļkorejas, kura pati ir seksuālas vardarbības upuris, sarunā ar CNN norāda, ka no seksuālas vardarbības cietuši 90% sieviešu, ko viņa pazīst. 

Viņa stāsta, ka daudzas sievietes, lai iegūtu lielākas cerības uz labāku dzīvi, izvēlas dienēt armijā, tomēr “atbildīgās amatpersonas pieprasa seksuālus pakalpojumus. Lai iestātos [Ziemeļkorejas Strādnieku] partijā, ir jāpakļaujas.”

Pēc viņas pieredzes, tajos retajos gadījumos, kad kāds upuris vērsās policijā, tiek izdarīts spiediens izmeklēšanu pārtraukt. “Ja varmāka ir amatpersona, pat ja lieta nonāk policijā, tā tiks ignorēta,” stāsta bijusī policiste. 

“Pat ja es vai kāds cits iecirknī censtos lietu izmeklēt, kāds pēc ranga augstāks, piemēram, priekšnieks, liks mums to pārtraukt. Viņi ir neaizskarami,” viņa piebilst. 

Bijusī policiste stāsta, ka viņas personīgā pieredze ar seksuālo vardarbību, lielā mērā veicināja viņas lēmumu bēgt no valsts. 

“Es vairs nespēju tajā stresa pilnajā vidē dzīvot. Stāstot savu stāstu, es ceru, ka citas sievietes stāstīs savējos,” norāda sieviete. 

Viņpus laba un ļauna 

Pat gadījumos, ja varmāka par sieviešu seksuālu izmantošanu tiek saukts pie atbildības, viņa upuri arī cieš. 

Jaunās Korejas sieviešu savienības vadītāja Lī Sojana - pārbēdzēja no Ziemeļkorejas, kura dzīvo Dienvidkorejā, sarunā ar CNN stāsta, ka laikā, kad viņa dienēja Ziemeļkorejas armijā, viņas daļas komandieris seksuāli izmantoja vairākas kareives. 

Viņam par šiem nodarījumiem piemēroja piespiedu atvaļināšanu no dienesta, bet viņa vietnieks tika pārcelts uz citu vienību. No komandiera cietušās sievietes arī tika atvaļinātas no dienesta. 

“Varmākas parasti netiek sodīti, ja upuri ir viens vai divi. Jo augstāka ir ļaundara dienesta pakāpe, jo mazākas ir viņa iespējas tikt sodītam. Šajā gadījumā komandieris seksuāli izmantoja aptuveni 30 sievietes,” stāsta Lī. 

“Sievietes ar negodu tika atvaļinātas no armijas, jo tika uzskatīts, ka viņām bijušas seksuālas attiecības ar virsnieku un ka viņas tajās iesaistījušās labprātīgi,” viņa piebilst. 

Pat pēc tam, kad incidents ir beidzies, sievietes turpina ciest. 

“Kad kļūst zināms, ka sieviete ir upuris, sabiedrība uz viņu neraugās labvēlīgi. Tieši otrādi - viņa tiek vainota neapdomīgā un pavedinošā uzvedībā,” uzsver Lī. 

“Nav izpratnes par labo un ļauno. Partijas amatpersonām šī situācija ir jāuzskata par problēmu, lai to varētu mainīt, bet viņi to nedara. Viņi paši ir varmākas,” viņa piebilst. 

Apsūdzēto neesamība 

Lai arī Ziemeļkorejā ir spēkā kriminālatbildība par izvarošanu, cilvēktirdzniecību un seksuālām attiecībām ar padotajiem armijā, Ziemeļkorejas valdība faktiski neatzīst, ka izvarošana valstī vispār eksistētu. 

Saskaņā ar Ziemeļkorejas valdības sniegto informāciju ANO Konvencijai par visu veidu diskriminācijas pret sievietēm izskaušanu (CEDAW), 2008.gadā par izvarošanu Ziemeļkorejā apsūdzēti deviņi cilvēki, 2001.gadā - septiņi, bet 2015.gadā - pieci. 

Tikmēr ANO 2014.gada ziņojumā par cilvēktiesībām norādīts, ka Ziemeļkorejā ir plaši izplatīti dažādi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp slepkavības, paverdzināšana un spīdzināšana. 

Šajā ziņojumā arī norādīts, ka seksuāla vardarbība un vardarbība pret sievietēm Ziemeļkorejā ir ļoti izplatīta parādība. 

Daļa šīs vardarbības veidu, piemēram, piespiedu abortu veikšana un aizturētu vai ieslodzītu sieviešu izvarošana, tiek klasificēta kā noziegumi pret cilvēci.