Par valstiskumu runā visi, bet ko nozīmē saskarsme ar valstisko un patriotisko klātienē? 10 gadu jaunais Justs Kravalis to šodien uzzinās, jo  viņam ir simtgades saruna ar Vairu Vīķi- Freibergu. Pieredze un jaunības zaļums. Kas ir būtisks šodienas bērna acīm? Kas kopīgs bērnībai pēckara gados un šodien? Vaira Vīķe - Freiberga un Justs Kravalis - simtgades sarunā. Sarunu vada TVNET žurnālists Mārtiņš Daugulis.

Mārtiņš Daugulis: Kas ir jūsu sapnis par laimīgu zemi?

Justs: Tas ir sapnis par zemi, kurā nekad nenotiek karš, kurā ir ģimene un kur ir vieta, kur mācīties.

Vaira Vīķe-Freiberga: Liela daļa mana mūža ir bijis sapnis par brīvu Latviju, un man šķita, ka tajā brīdī, kad Latvija kļūs brīva, tad jau viss cits nostāsies savās vietās un par to laimi varēsim gādāt mēs paši.

Mārtiņš Daugulis: Kas ir tā viena lieta, ko jūs stāstāt par Latviju cilvēkiem no ne-Latvijas?

Vaira Vīķe-Freiberga: Man šķiet, ka viņiem ir interesanti tikties ar cilvēkiem no Latvijas, jo viņi man bieži saka: “Es savā jaunībā pazinu kādu, kas arī bija no Latvijas.” Tātad viņiem Latvija galvenokārt saistās ar cilvēkiem, kas nāk no Latvijas, un tad, atkarībā no tā, kas tas ir par cilvēku, kādos apstākļos es esmu viņu satikusi, es viņam kaut ko cenšos pastāstīt par Latviju, lai viņam rastos kāds priekšstats par to, kas tā ir par zemi. Atkarībā no tā, ar kādu cilvēku es runāju, es viņam stāstu daudzas un dažādas lietas, jo man šķiet svarīgi katram pateikt to, kas viņam paliktu par Latviju prātā.

Justs: Mums kādreiz skolā bija klasesbiedrs, kuru sauca Hongrui, viņš bija no Ķīnas, un mēs ar viņu ļoti bieži un daudz runājām par to, kā ir Ķīnā un kā - Latvijā. Un es viņam stāstīju, ka Latvijā ir ļoti interesanti, ka te ir daudzi interesanti apskates objekti un muzeji, piemēram, Dabas muzejs un Tērvetes dabas parks.

Justs intervē Vairu Vīķi-Freibergu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vaira Vīķe-Freiberga: Vai viņš [Hongrui] uz turieni arī kādreiz aizgāja?

Justs: Viņš bija Tērvetes dabas parkā.

Mārtiņš Daugulis: Paldies! Šo ievadu esam pārlaiduši un mazliet iesildījuši balss saites. Justs krietni ir gatavojies šai sarunai un iejutīsies intervētāja lomā. Lūdzu, Just, tavi sagatavotie jautājumi!

Justs: Kāda ir jūsu bērnības spilgtākā atmiņa?

Vaira Vīķe-Freiberga: "Man par brīnumu, no bērnības ir diezgan daudz dažādu atmiņu, un, ja man tā prasa, es teiktu, ka vienreiz biju sadomājusi iet glāstīt vienu suni, kas bija pie ķēdes un bija šausmīgi nikns. Suns metās man virsū un gandrīz mani sakoda.

Justs: Kādas blēņas jūs darījāt skolā?

Vaira Vīķe-Freiberga: Es biju nopirkusi šņaucamo pulveri Lībekā, vienā mazā veikaliņā. Pēc kara daudz ko nevarēja nopirkt, bet tur bija tāds joku veikals, kur es nopirku šņaucamo pulveri. Man likās ārkārtīgi interesanti, ka, pieliekot to pie deguna, nāk šķavas. Sadomāju pulveri aiznest uz skolu un padot savam kaimiņam, kas sāka šķaudīt, nākošais padeva nākošam, kas sāka šķaudīt, un pēc tam, kad visa klase bija nošķaudījusies ar lielu troksni un skolotāju vairs nevarēja dzirdēt, es beigās sadomāju, ka es pati arī pamēģināšu, jo es biju vienīgā, kas to pulveri vēl nebija ņēmusi. Un es tagad kā pēdējā paņemu to šņaucamo pulveri, un skolotājs uzreiz paskatās un saka: “Vīķe! Kaktā!” Un es domāju - kā viņš zināja, ka es esmu vainīga?

Justs: Kādas bija jūsu bērnības jautrākās spēles?

Vaira Vīķe-Freiberga: Man patika paslēpes un tā doma, vai man izdosies paslēpties no citiem meklētājiem jeb atkal, no otras puses, vai man izdosies viņus sameklēt. Man tas šķita ļoti aizraujoši, jo bija vairākas meitenes, ar kurām spēlēties. Tad mums bija tāda spēle, kur mēs gumijas bumbu sitām pret sienu. Kamēr bumba atlec, vajadzēja taisīt visādas kustības ar rokām, sist rokas priekšā, aiz muguras un citādi. Šo spēli mēs varējām spēlēt ļoti ilgi, mums tā ārkārtīgi patika.

Justs intervē Vairu Vīķi-Freibergu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Justs: Kādu mūziku jūs klausījāties bērnībā un pusaudzes gados?

Vaira Vīķe-Freiberga: Man nebija izredžu daudz ko klausīties, tāpēc ka mums pēc kara nebija radio. Latvijā mani vecāki klausījās Latvijas Radio, un es atceros, ka Rīgai bija savs signāls “Rīga dimd, Rīga dimd!”. Toreiz katrai galvaspilsētai bija savs radio signāls, kas skanēja, kad sākās raidījumi.. Es atceros to “Rīga dimd” no Latvijas Radio, bet vairākus gadus radio nedzirdēju, tāpēc ka mums radio nebija. Tikai tad, kad nonācām Marokā, kas bija vairākus gadus pēc kara, mani vecāki iegādājās radio, un tad mēs sākām klausīties vietējo franču radiostaciju, kas toreiz bija franču protektorāts Marokas karalistē.

Justs: Vai jūs atceraties, kāda bija jūsu mīļākā grāmata desmit gadu vecumā?

Vaira Vīķe-Freiberga: “Nameja gredzens”, “Dvēseļu putenis” un “Lāčplēsis”. Šos trīs darbus es izlasīju desmit gadu vecumā, un tie atstāja uz mani ārkārtīgi lielu iespaidu. Uz manu desmito dzimšanas dienu mana igauņu draudzene manai mātei uzdāvināja Andreja Pumpura “Lāčplēsi”. Draudzene mātei teica, ka igauņiem ir tāds varonis Kalevipoegs. Draudzene bija iegājusi bēgļu latviešu grāmatnīcā prasīt, vai latviešiem ir kas līdzīgs igauņu Kalevipoegam, un veikalā viņai iedeva Pumpura “Lāčplēsi". Es to lasīju ar lielu aizrautību un daudzas vietas iemācījos no galvas.

Justs intervē Vairu Vīķi-Freibergu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Justs: Kāda bija jūsu reakcija, kad jūs ievēlēja par Latvijas prezidenti?

Vaira Vīķe-Freiberga (smaidot): Es jutos gandarīta un priecīga.

Justs: Kas bija grūtākais laikā, kad bijāt Latvijas prezidente?

Vaira Vīķe-Freiberga: Grūtākais bija, ka mums bija karavīri, kas krita, dienestu pildot, Irākā, un man bija jāiet uz viņu bērēm un jāuzrunā viņu tuviniekus, vienā gadījumā kritušā līgavu un māti. Tā bija vissmagākā lieta, kas man bija jādara prezidentūras laikā.

Justs: Vai būt prezidentei bija interesanti?

Vaira Vīķe-Freiberga: Visinteresantākais posms manā mūžā! Man nav bijis garlaicīgi visa mūža garumā, bet domāju, ka vēl interesantāk kā būt par prezidenti nemaz nevar!

Justs: Ko jūs novēlētu Latvijai simtgadē?

Vaira Vīķe-Freiberga: Lai viņa paliek brīva un pēc iespējas laimīga zeme!

Justs: Vai jums patika mācīties skolā?

Vaira Vīķe-Freiberga: No sākuma nē, jo man grūti gāja. Es nebiju gājusi ne bērnudārzā, ne pirmskolā. No pirmās klases mani izmeta, jo es jau mācēju lasīt. Es uzreiz sāku iet otrā klasē, bet daudz ko nezināju un nesapratu, ko viņi tur dara un kāpēc. Man bija grūti no sākuma… Bet vidusskolā un sākot jau ar pamatskolas pēdējo gadu franču skolā, es konstatēju, ka man iet ļoti labi. Es dabūju ļoti labas atzīmes, un, jo labāk man gāja, jo labāk man patika.

Justs intervē Vairu Vīķi-Freibergu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Justs: Kādi bija jūsu mīļākie mācību priekšmeti skolā?

Vaira Vīķe-Freiberga: Man daudz kas patika. Patika mūzikas stundas. Man bija brīnišķīga vēstures skolotāja, un viņa tā mācēja stāstīt par vēstures notikumiem, ka tas bija gluži kā lasīt romānu. Un man visu mūžu no tā laika paticis lasīt un interesēties par vēsturi. Viņa bija tik laba skolotāja, ka viņu nekad nevar aizmirst.

Justs: Kāds ir jūsu mīļākais mūzikas žanrs?

Vaira Vīķe-Freiberga: Laikam jau, ka klasiskā mūzika, lai gan man ļoti patīk arī folklora. Man patīk tautasdziesmas - gan latviešu, gan citu tautu. Bet visbiežāk es klausos klasisko mūziku.

Justs: Kādas bija jūsu mīļākās grupas un mūziķi jaunībā?

Vaira Vīķe-Freiberga: Redzi, kad es biju pavisam jauna, tātad vidusskolas gados, tad grupas kā tādas nebija modē, bija atsevišķi dziedātāji. Bet bija viena tāda grupa, frančiem pazīstama, kuru sauca “Les Compagnons de la chanson”. Viņiem bija skaistas dziesmas, un dažas no tām viņi dziedāja kopā ar Edīti Piafu, kur Edīte Piafa dziedāja solo. Toreiz daudz citu tādu grupu nebija. Tikai daudz vēlāk, kad es jau dzīvoju Kanādā, tad, protams, man ļoti iepatikās “The Beatles”, kad viņi parādījās.

Justs: Vai jūs spēlējat kādu mūzikas instrumentu?

Vaira Vīķe-Freiberga: Kad biju pavisam maza meitene, es sāku mācīties spēlēt klavieres bēgļu nometnē. Bet tad mēs aizbraucām, un Marokā nebija iespējams klavieres iegādāties un nevienu citu mūzikas instrumentu arī ne. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad man jau pašai bija bērni, es nopirku ģitāru un sāku mācīties klasisko ģitāru.

Justs: Esmu lasījis, ka jūs esat vēlējusies aizbraukt uz Vudstokas festivālu, taču neaizbraucāt. Kas jūs tobrīd tajā saistīja?

Vaira Vīķe-Freiberga: Mēs bijām dzirdējuši, ka tur būs visādi dziedātāji, piemēram, Džoana Baeza, kurai ir ļoti skaista balss, un visvisādas grupas. Tajā pašā laikā mēs dzirdējām, ka festivāls notiks zaļā pļavā, ka tur būs ārkārtīgi daudz cilvēku un gaidāms lietus, un būs dubļi, un daudzi būs apmetušies teltīs. Pie tam es jau biju precējusies un mums ar vīru Imantu bija divi mazi bērni. Būtu bijis jāgādā par auklīti, kas par viņiem gādā, un tas viss izklausījās par daudz sarežģīti. Kad vēlāk dzirdējām, kā tur ir gājis, kā tur visi pa tiem dubļiem ir mīcījušies un pīpējuši marihuānu… mums šķita, ka varbūt tikpat labi var festivālu noklausīties pa gabalu nekā toreiz būt klāt. Bet esmu pārliecināta, ka tiem, kas tur bija, Vudstokas festivāls ir neaizmirstams notikums.

Justs: Kāds bija jūsu pirmais mājdzīvnieks?

Vaira Vīķe-Freiberga: Pupsītis - pilnīgi balts sunītis, špics. Mums būtu bijis viņš jāatstāj, kad paši atstājām Rīgu un nāca iekšā Sarkanā armija. Bet dīvainā kārtā mums sunīti nozaga - trīs dienas pirms mums bija jāatstāj Rīga, kāds mums viņu nozaga. Es ceru, ka tie viņam bija labi saimnieki vēlākos gados. Tas bija mans pats pirmais sunītis.

Justs intervē Vairu Vīķi-Freibergu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Justs: Kā atšķiras jūsu mazmeitiņas bērnība no jūsu bērnības?

Vaira Vīķe-Freiberga: Viņa dzīvo miera laikos, bet, kad es biju tajā vecumā, bija kara un svešas okupācijas laiki Latvijā. Bija nedrošība, sākās arī uzlidojumi, pārtika bija uz kuponiem un bieži gribējās ēst. Olas, piens, sviests, gaļa - viss bija uz kuponiem, un šos produktus ļoti maz varēja dabūt. Bija grūti laiki. Viņas, meitenes, dzīvo miera laikos ar vecākiem un vecvecākiem, kas par viņām ļoti gādā. Es domāju, ka apstākļi viņām ir labvēlīgāki. Bet es arī mēģināju, cik varēju, priecāties par dzīvi, un, izņemot dažus brīžus, varēju justies priecīga un laimīga. Lai gan bija arī tādi brīži, kad bija ļoti smagi.