"Zirgs zaļā džemperī" Pastnieku AAA

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Dzeltenie pastnieki 80. gados

FOTO: Facebook.com/pg/Dzeltenie-Pastnieki

“Berta hu, Berta bu, Berta herrrr... Berta bum,” ar šādiem vārdiem, kas ar spocīgu, iehallētu Ingus Baušķenieka balsi atkārtojas teju piecas minūtes, iesākas padomju sintpopa, “jaunā viļņa” leģendu – apvienības "Dzeltenie pastnieki" jaunā plate (jā, ieraksts izdots vinilplatē) “Nepieklājīgā meitene”. 

Dzeltenie pastnieki “Nepieklājīgā meitene”

(Ingus Baušķenieka ieraksti)

5/5

Kas ir šī Berta? Kas ir šī nepieklājīgā meitene? To, visticamāk, radot šo albumu, īsti nemaz neapzinājās arī pats Baušķenieks. Tikai tagad, jau pēc albuma iznākšanas, šajā 80. gados radītā Hardija Lediņa dzejolī “Berta hu” viņš atpazinis kaut ko no amerikāņu bītņiku (jeb bītnieku, jeb bītu) rakstnieka Džeka Keruaka daiļrades. Acīmredzot Lediņš 80. gados bija klausījies Keruaka dzejas lasījumu ierakstus un no tiem ietekmējies.

Kāpēc jāpiemin pagājušā gadsimta 80. gadi - laiks, kad “pastnieki” radīja savus nozīmīgākos ierakstus? Tūlīt paskaidrošu.

Lai arī grupa arīdzan šajā gadu simtā izdevusi vienu studijas albumu (“Kaķis”, 2003), pēdējo desmit gadu muzikālie eksperimenti bijuši nedaudz haotiski, tie nav spējuši materializēties kādā akceptējamā formā vai formātā. Konceptuālists Baušķenieks ir pats savu ierakstu bargākais kritiķis un cenzors, un viņaprāt ideja, kas reiz jau īstenota, nedrīkst atkārtoties. “Mēs ik pa laikam ar pastniekiem esam eksperimentējuši, taču saspēlētās idejas nebija īsti izmantojamas, tās būtu jāgraiza un jāgraiza. Tas viss kļuva tik neinteresanti un vienkārši apnika,” viņš atklāj. “Tad es atcerējos. Paga! Mums no seniem laikiem taču ir kaudzēm izstrādātas apakšas (pavadījumi, - aut).”

Šie Ingus minētie senie laiki ir laika nogrieznis no 1982. līdz 1986. gadam. Baušķenieka Bicycle Systems studijā Tērbatas ielā vecajās lentēs kopumā atrasti, no putekļiem izvilkti un atlasīti muzikāli pavadījumi, kas noderētu veseliem trim albumiem. Rezultātā izvēlēti septiņi dzīvotspējīgākie fragmenti, kuriem likumsakarīgi tika piemeklēti arī tikpat seni vārdi.

“Ja jau veca mūzika, tad arī tekstiem jābūt veciem,”

Baušķenieks komentē. “Pēc instinktīva izteiksmīguma atlasīti 86 Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļi, no tiem sākumā palika 25 labākie un tad tikai sešpadsmit.”

Dzeltenie pastnieki “Nepieklājīgā meitene”

FOTO: publicitātes

Atsevišķās kompozīcijās izmantoti uzreiz divi dažādi dzejoļi, tie saaudzēti kopā, līdzīgi, piemēram, kā klasiskajā “Ai, sūnu zaļais (koši dzeltenais)” (no otrā “pastnieku” albuma “Man ļoti patīk jaunais vilnis”). Jaunajā platē kopā salipināti, gluži kā lenšu gabaliņi, ir Vilcieni naktīs” un “Berta hu” teksti.

Albums iesākas ar jau minēto vienpadsmit minūšu garo regeju “Berta hu”, kura pirmā daļa varētu būt pārbaudījums daudziem ierindas klausītājiem, tomēr kompozīcijas vidū, ienākot sintezatora skaņas sienai, iestājas liega melodija, kurā “Milzītes Ilzītes” piedziedājuma manierē Baušķenieks apdzied vaboles un skudras. Seko “Bez sniega” – melodisks un grūvīgs radio draudzīgs četru minūšu skaņdarbs labākajās Deivida Bērna (David Byrne) tradīcijās. Kukaiņu tēma turpinās arī nākamajā dziesmā “Kāpurs teica”, kas pulsē teju 80. gadu agrīnā hiphopa ritmā, nedaudz atgādinot klasisko “Mana kafejnīca ir salauzta”. Atsvaidzinoši pirmo reizi albumā ieskanas arī Viestura Slavas baritons. “Diez ko vilcieni dara pa nakti, kad atgriežas atpakaļ depo?” nākamajā skaņdarbā jautā Slava, savukārt Baušķenieks piekabina klāt kaut ko pavisam no “citas operas”, cita dzejoļa – par “zirgu zaļā džemperī”.

“Nepieklājīgā meitene” ir kā no nebūtības izcelts pastnieku 80. gadu albums, kuram no jauna klāt radītas melodijas, kādas ģitāru, saksofona iespēles. Izņēmums ir albuma noslēdzošais skaņdarbs “Kad noriet saule”, kuram pavadījums idejiski arī ir sens, bet šogad tas ieskaņots no jauna.

Šāda konceptuāla pieeja ierakstam ir pilnībā attaisnojusies.

Klausoties plati, ir sajūta, ka darbs ir autentisks, “pastnieku” rokrakstam raksturīgs, būtībā nezinātājs, visticamāk, arī noticētu, ja kāds apgalvotu, ka šis ir 1982. gadā ierakstīts, bet savulaik neizdots albums.

Saglabātas ir visas tam laikam raksturīgās aranžējuma nianses, daudzus no tā laika bungmašīnu un sintezatoru tembriem šodien atkārtot vairs nebūtu iespējams, galu galā albums ierakstīts analogi un arī izdots analogā formātā jeb AAA – analogs ieraksts, analogs mikss, analogs nesējs vinilplates formā.

Visticamāk, ja kāds jaunās paaudzes klausītājs bez priekšzināšanām šodien uzdursies “pastnieku” mūzikai, kaut vai šim albumam, viņš apjuks. Kas tas ir? Kas tā par mūziku? Tāpēc šādos brīžos vienmēr jāatceras par kontekstu, par mūzikas vēsturi. Un kontekstā “pastnieki” bija un paliek viena no Austrumeiropas nozīmīgākajām eksperimentālās popmūzikas apvienībām.   

«Dzeltenie pastnieki» koncertzālē «Palladium»

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Uz augšu