Slīkstam lupatās! Miljoniem kilogramu lietotu drēbju (24)

Mēs visi slīkstam lupatās! Salīdzinot ar laiku pirms 15 gadiem, vidējais apģērba valkāšanas laiks samazinājies par trešdaļu. Sievietes vienu garderobes vienību vidēji nēsā tikai 7 reizes, liecina pētījums Lielbritānijā. Pēc tam viņa nopūšas, saloka blūzīti, ieliek maisā, ko mēneša pēdējā piektdienā saudzīgi izliek aiz durvīm. Tūlīt pat viņa dodas uz tirdzniecības centru nopirkt kaut ko jaunu. Nevajadzīgā apģērba maisu savāks labdarības organizācija.

Kad pēc Otrā pasaules kara Anglijā sākās second hand ēra, neviens pat iedomāties nevarēja, kā labdarībai domātā apģērbu vākšana attīstīsies pēc dažiem gadu desmitiem. Nemainīgs palicis tikai tas, ka “humpalu ceļš” sākas rietumos, turpinās austrumos un beidzas kaut kur Āfrikā. Vecajās Eiropas valstīs cilvēki lietotu apģērbu atdod, bet postpadomju valstīs tirgo.

Latvija ir valkāta apģērba tranzītvalsts – aktīva tirdzniecība notiek ar vairāk nekā 50 valstīm.

Dinamika ir nemainīga – katru gadu tuvu 10 000 tonnām vecu drēbju nonāk mūsu valstī. Apmēram puse tiek eksportēta, otra puse paliek vietējā tirgū.

Visvairāk lietota apģērba tiek ievests no Apvienotās Karalistes. Eksporta sadaļā līdere ir Baltkrievija. Lietotais apģērbs tiek importēts arī no Nīderlandes, Vācijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas. Eksporta virziens: Krievija, Pakistāna, Polija, Ekvatoriālā Gvineja, Togo, Kamerūna. 2017. gadā Latvijā tika ievesti vairāk nekā 11 000 tonnu lietota apģērba par gandrīz 19 miljoniem eiro. Katru mēnesi valstī ienāk ap miljons kilogramu lietotu drēbju, liecina Centrālās Statistikas pārvaldes informācija.

 Pirkt - nozīmē dzīvot!

“Jauna kolekcija”; “fantastiskas cenas”; “atļaujies vairāk”; “esi modes avangardā”! Sen aizgājis laiks, kad ziemas mētelis bija nopietns pirkums, ko nēsāja desmit gadus, pēc tam pāršuva par jaku, tad par vesti līdz audums izdila un tika ieklāts kaķenes migā. Par tādu slimību kā “šopaholisms” neviens nebija dzirdējis, un, ja padzirdētu, neizpratnē pagrozītu pirkstu pie deniņiem. Pēdējās desmitgadēs viss ir mainījies - garderobe jānomaina reizi sezonā, un blūzītēm jābūt ne mazāk kā 16, bet T-krekliem veselai grēdai.

Jā, starp citu, viena T- krekla ražošana patērē 2700 litru ūdens – tikpat cik viens cilvēks izdzer 2,5 gados.

Daļēji drēbju mānijai ir racionāls skaidrojums – plašai auditorijai domātais apģērbs patiešām mērķtiecīgi tiek ražots tā, lai tas izturētu vienu sezonu un pēc tam būtu jāizmet. Tā nu lietas nonāk labdarībā, projektā “Otrā elpa”, “Andele Mandele” vai miskastē.

Līdzko Latvijā sāc pievērst uzmanību lietotu apģērbu veikaliem, paliek šķērma dūša - ne jau no tā, ka tādi veikali ir, bet gan no tā, ka tik daudz! Brīvības, Čaka iela ir pilnas ar second hand veikaliem ar raksturīgo šķebinošo aromātu.

Smarža rodas no gāzes, ar ko apstrādā apģērbu. Ja gāzes smakas nebūtu, būtu kodes. Pievedums katru nedēļu un pilns ar cilvēkiem, kas rokas zilās, zaļās, sarkanās jakās, pārcilā krūšturus, zeķes un somas. Mēdz teikt, ka lietotu preču veikalos var atrast izcilas pērles un vispār superīgi labu apģērbu. Nezinu gan. Man nav izdevies. Laikam jau, lai atrastu kaut ko izcilu, jābūt “baigajiem galiem” vai arī milzu gribai veltīt daudz brīvā laika, lai rakņātos lupatās.

Lietotais apģērbs jau sen nav “ kaut kādas humpalas”, bet bizness, kas pieņemas spēkā un iegūst daudzveidīgas formas. Kamēr vides aktīvisti sit trauksmes zvanu, ka planēta grimst apģērbā, kas bioloģiski nesadalās un indē vidi, ar lietoto apģērbu saistītās uzņēmējdarbības apgrozījums pieaug. “Starptautisks tirgus, kas attīstījies gadu desmitiem. Tirdzniecība notiek visos virzienos,” lietoto preču biznesu raksturo SIA HB “Textiles Latvia” rīkotājdirektors Kristaps Lepsis. Drēbju ceļš sākas Lielbritānijā, kur labdarībā nonākušo apģērbu no organizācijām iegādājas vietējie vai Latvijas uzņēmēji.

Pērn Latvijā no Apvienotās Karalistes par gandrīz miljons eiro ievesti gandrīz 6 miljoni kilogramu drēbju. 2015. gadā no Apvienotās Karalistes Latvijā ieveda 3,5 miljonus kilogramu apģērba.

Slēgtos maisos no Lielbritānijas ievestās drēbes nonāk arī uz konveijera lentes “Textiles Latvia” cehā Mālpilī. 18 darbinieki šķiro apģērbu – modernas un kvalitatīvas drēbes tiek atliktas malā un drīz vien nonāk divos My FASHION Space veikalos - Siguldā un Rīgā, Raunas ielā. Pārējās sašķirotas turpina ceļu uz Āfrikas valstīm un Pakistānu. “Miskastē nonāk ļoti maz,” saka uzņēmuma vadītājs. Nederīgi vilnas un kokvilnas auduma gabali nonāk uzņēmumos, kas ražo mēbeļu polsterējumu, vilna un kašmirs ceļo atpakaļ uz Lielbritāniju. Mēnesī uzņēmumā pārstrādā 80 tonnas apģērba. Lepsis uzsver, ka uzņēmums cīnās atvērtā starptautiskajā tirgū un tas nav viegli. “Nevajadzīgām lietām mēs dodam otru dzīvi. Apģērbs arī ļoti švakā stāvoklī kādam ir vajadzīgs.

 Mēs pat iztēloties nevaram, kāda nabadzība ir Pakistānā. Tā ir viena no retajām valstīm, kur pieņem apavus, kas ir pa vienam. Cilvēki atrod divus līdzīgus un nēsā.

Ja pie mums būtu karš, arī mums būtu vienalga, kādos apavos staigāt.” Atšķirīga situācija ir Āfrikā, kur second hand apģērbs konkurē ar jauniem Ķīnas ražojumiem. Drēbes no Lielbritānijas Āfrikā esot populāras, jo tur Apvienotā Karaliste kopš seniem laikiem tiekot uzskatīta par modes lielvalsti. No otras puses – mīnuss ir tas, ka lietotais apģērbs no vecās Eiropas kavē vietējās apģērbu ražošanas attīstību.

Statistika liecina, ka visaktīvākais lietotā apģērba eksporta tirgus ir ar Austrumu kaimiņiem, Āzijas un Āfrikas valstīm. 2017. gadā eksporta vērtības ziņā līdere bija Baltkrievija – uz kaimiņvalsti izvests vairāk nekā 1 miljons 800 kilogramu drēbju par 3 660 923 eiro; uz Pakistānu nepilns miljons kilogramu par 44 tūkstošiem eiro. Salīdzinājumam 2015. gadā uz Baltkrieviju eksportēja ap 413 tūkstošiem kilogramu apģērba par 1 miljonu 800 tūkstošiem eiro; uz Pakistānu vienu miljonu kilogramu par 269 tūkstošiem eiro.

Kas ir tavā skapī?

Latvijā pieprasījums pēc lietotajiem apģērbiem ir stabils, vienisprātis ir eksperti. “Daudziem tā ir nepieciešamība, citiem dzīvesstils – meklēt pērles,” saka Kristaps Lepsis. Pircēju skaits gadu laikā nav samazinājies, līdz ar to lietoto preču mazumtirdzniecības niša joprojām ir perspektīva.

Pagājušajā vasarā organizācija “Zaļā brīvība” realizēja apģērba ilgtspējas projektu “Kas ir mūsu skapjos?” . Visā Latvijā cilvēki tikai aicināti dalīties ar informāciju par savu apģērbu - kur pirkts, kā nonācis viņu skapī, vai jau bijis lietošanā. Anketu dati par 1520 apģērbiem liecināja, ka apģērbs ražots gan Eiropas valstīs, gan Āzijā, kur modes giganti pasūta apģērbu ražošanu salīdzinoši zemo darbaspēka izmaksu dēļ. 60% darbinieku, kas strādā apģērbu rūpniecībā Indijā un Bangladešā, ir pakļauti morālai un fiziskai vardarbībai. Ķīnā apģērbu ražošanā iesaistītie strādā bez sociālās apdrošināšanas un garas darba stundas.

Dace Akule, ilgtspējas modes eksperte, vērsa uzmanību, ka liela daļa anketēšanā apskatīto apģērbu ražoti tepat Latvijā. Turklāt apģērbus radījuši paši nēsātāji.

Ja šādu anketu aizpildītu Eiropas valstu iedzīvotāji, vairumā gadījumu šāda specifika neparādītos, jo rokdarbu prasmes sabiedrībā tur gandrīz izmirušas.

Viena trešdaļa no projektā aplūkotajiem izrādījās dabisko šķiedru audumi (kokvilna, vilna, zīds u.c.), divas trešdaļas – sintētiskie audumi. Pārsteidzoši liels apģērbu skaits izrādījās lietoti – iegādāti lietoto preču veikalos, mantoti vai iegūti apmaiņā no draugiem un radiem.

Izmest nedrīkst pārstrādāt

Pētījumi nav iepriecinoši - tikai 1% materiālu, ko pasaulē izmanto apģērba ražošanā, tiek pēc lietošanas pārstrādāti jaunos apģērbos.

73% tekstila industrijas radīto materiālu nonāk atkritumos vai tiek sadedzināti.

Atmiņā vēl gadījums, kad aizpagājušajā vasarā Jūrmalā lielā platībā dega plastmasas pudeļu izgāztuve. Uz šā fona sazvērestības teorija par Latvijā ievestajiem apģērbu atkritumiem, kas muitas dokumentos figurē kā lietotais apģērbs, neliekas neticama. Līdzīgi kā Āfrikā, kur tonnām ieved vecus mobilos telefonus no Eiropas, lai vienkārši izmestu atkritumos. Biedrības “Zaļā Brīvība” vadītājs Jānis Brizga stāsta, ka, piemēram, Zviedrijā apģērbu atkritumu apglabāšana ir ļoti dārga.

Lietoto drēbju dzīve nav pārāk gara – lielu daļu vietējā tirgū realizēt nevar, jo skaidrs, ka Latvijā neviens noplukušas, ieplīsušas un izstaipītas lupatas mugurā nevilks, bet iespējas pārstrādāt audumu ir ierobežotas. Kādreiz ar apģērbu šķirošanu atkritumu poligonā mēģināja nodarboties vides pakalpojumu uzņēmums “Eco Baltia”, bet drīz vien saprata, ka bez smalcināšanas ierīces, kas saplūkā audumu, lai to varētu izmantot kā siltināšanas materiālu, neiztikt, skaidro biedrība vadītājs. “Faktiski neviens Latvijā komerciāli nenodarbojas ar nolietotā apģērba pārstrādi.”

Arī Kristaps Lepsis pārliecinājies, ka Latvijā iespēja pārstrādāt apģērbu ir niecīga – arī tāpēc, ka valdība otrreizējās resursu izmantošanas tēmai nepievērš uzmanību. “Otrreiz izmantot var tikai vilnu, kokvilnu, tekstilškiedru. Sintētiskie audumi nav pārstrādājami – tos aprok zemē, tāpat kā saplēstos ādas apavus.” Vieglās rūpniecības asociācijas vadītājs Guntis Strazds saka, būtu jāievieš “otro roku” apģērbu šķirošana, bet mēs pat tukšo pudeļu nodošanas jautājumu neesam atrisinājuši. “Apģērbam ir jāizgriež pogas, jāizņem rāvējslēdzējs,” stāsta asociācijas vadītājs, piemetinot, ka, piemēram, Itālijā veco drēbju pārstrādes prakse veiksmīgi darbojas.

Pasaulē kopumā no 13 līdz 20% materiālu tik pārstrādāti zemākas pievienotās vērtības precēs, piemēram, matraču pildījumā, tīrīšanas drānās, izolācijas materiālos.

Sintētiskos materiālus – poliesteru un elastānu – veido no plastmasas šķiedrām, ko iegūst no naftas produktiem, un tas ir neatjaunojams resurss. Turklāt, mazgājot šos materiālus, to mikrošķiedras nonāk jūrās un okeānos, kur ilgus gadus bioloģiski nenoārdās.