8.-9. decembrī portāls TVNET atradās pie Eiropas Savienības un Āfrikas robežas Marokā. Šīs valsts ziemeļu pilsētā Tanžerā norisinājās īpašs migrācijas politikai veltīts pasākums, kura dalībnieki bija arī jaunieši no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm. Pasākuma ietvaros portāls centās noskaidrot to redzējumu par migrāciju uz Eiropu.

Minētais pasākums bija starpvaldību organizācijas «Savienība Vidusjūrai» simulācijas spēle, kuras tēma bija diezgan zīmīga un aktuāla – migrācija un tās radītie izaicinājumi Vidusjūrā. Dalībnieku uzdevums bija samērā sarežģīts – ievērojot organizācijas lēmumu pieņemšanas mehānismus, izveidot «Savienībai Vidusjūrai» realizējamu projekta piedāvājumu. Projekta mērķis būtu uzlabot situāciju migrantu jomā abos Vidusjūras krastos.

Zīmīgi, ka pasākums beidzās tieši dienu pirms starpvaldību konferences Marakešā sākuma (10. decembrī), kurā tika parakstīts pretrunīgi vērtētais un plaši kritizētais ANO Globālais migrācijas pakts. Tiesa gan, mūsu valsts šajā konferencē pārstāvēta netika. Tā izlēma Latvijas Republikas Saeima.

Tanžeras pilsēta un Spānijas pierobeža

FOTO: TVNET

Tāpat ir zīmīga arī simulācijas spēles izvēlētā vieta – Tanžeras pilsēta, kura atrodas Marokas ziemeļos un no kuras ir redzami arī Spānijas dienvidu krasti (līdz ar to arī ES dienvidu robeža). Tie ir kļuvuši par iekāres objektu tūkstošiem migrantu (bieži arī nelegālu), kuri ierodas no Āfrikas kontinenta vidienes valstīm. Eiropas Savienības domnīca Council on Foreign Relations vēl novembrī ziņoja, ka šā gada septembrī Spānijā no Marokas ieradušies 41 594 migranti un vēl 10 000 ieradušies oktobrī. Madride jau ir izteikusi saviem Eiropas partneriem brīdinājumu, ka migrantu plūsmas no Marokas varētu krasi pieaugt. It īpaši tad, ja tiktu apgrūtināta to nokļūšana ES caur Lībiju.

Tanžeras pilsētas pludmale. Pie apvāršņa var redzēt Spānijas dienvidu krastu.

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Ne velti migrācijas kontroles nodrošināšana pēdējos gados ir kļuvusi par būtisku Eiropas Savienības un Marokas attiecību saskarsmes punktu. Oktobrī Eiropas Komisija paziņoja, ka ir gatava piešķirt Rabātai 140 miljonu eiro palīdzību robežkontroles nodrošināšanai. Neilgi pēc tam Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Frederika Mogerīni paziņoja, ka organizācija dialogu ar šo valsti noteikti padziļinās. Tāpat ir krasi uzlabojušās arī Marokas un Spānijas attiecības. Madride vēl pavisam nesen uzsvēra, ka vēlētos kalpot par Marokas balsi visā Eiropas Savienībā.

Šīs ārkārtīgi zīmīgās konferences ietvaros man tika dota unikāla iespēja pie marokāņu brīnumgardās piparmētru tējas glāzes parunāt ar konferences dalībniekiem (arābu jauniešiem) par viņu dzīvi un pasaules redzējumu. Bieži sākām runāt arī par viņu skatījumu uz Eiropu un došanos svešumā. Vēlējos noskaidrot, vai patiesi Vidusjūras otrā pusē Eiropas Savienības valstis tiek uzskatītas par paradīzi zemes virsū. Galu galā – tieši gados jauni cilvēki veido lielāko migrantu daļu, ne tikai no Āfrikas, bet arī no arābu pasaules. Komentāri visnotaļ atšķīrās.

Ko saka jaunieši?

Palestīna

Amirs Kudeihs (25 gadi), kurš ir piedzimis un ilgus gadus dzīvojis Palestīnas Gazas sektorā (pagaidām studē Marokā), uzsver, ka jauniešu vidū Palestīnā valda milzīgs bezdarbs. Darbu nespēj iegūt pat universitāšu absolventi.

«Pat ja darbs tiek iegūts, ļoti bieži darba devējs vienkārši nesamaksā. Ir bijuši gadījumi, kad alga nav bijusi izmaksāta pat 7 – 8 gadus,»

norāda Amirs. «Lielākā daļa Gazas sektora jauniešu domā par emigrāciju, lai vispār iegūtu jebkādu iespēju sevi dzīvē realizēt un pilnvērtīgi funkcionēt. Gazā vispār nevienam nav pat cerību uz labu dzīvi. Ļoti daudzi dodas uz Beļģiju,» saka jaunietis.

(no labās uz kreiso) Amīrs Džabārī un Amirs Kudeihs no Palestīnas

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Sarunai pievienojas arī viņa draugs Amīrs Džabārī (22 gadi) no Hebronas Palestīnas Rietumkrastā, kurš Marokā studē arhitektūru. Viņš norāda, ka pēc studiju pabeigšanas atgriezties savā zemē noteikti nevēlas. «Pagaidām esmu pieteicies uz vairākiem darbiem Marokā un gaidu atbildi. Neizslēdzu arī došanos kur citur. Lai gan situācija Hebronā nav tik nežēlīga kā Gazas sektorā, arī pie mums dzīve ir ļoti grūta,» saka Amīrs. Abi jaunieši arī norāda, ka gandrīz katrs Palestīnā Eiropu redz kā paradīzi un sapņo tur nokļūt. Viņu sapņu zeme būtu Zviedrija, jo tā esot pret iebraucējiem ļoti toleranta.

«Mēs vēlamies baudīt tādas pašas iespējas ceļot, brīvi pārvietoties un tikt cienītiem kā jūs. Šeit nav runa par vēlēšanos iegūt vairāk naudas vai lielu bagātību. Vienkārši dzīvot ar pamattiesībām,»

saka Amirs. Tāpat viņiem patīk ziema un sniegs, jo šīs lietas esot ļoti eksotiskas. Tiesa, Amirs un Amīrs arī nezina, kāds būtu viņu konkrētais plāns uzreiz pēc ierašanās Eiropā. Tiek tikai norādīts, ka noteikti ceļotu apkārt, censtos atrast kādu darbu un pēc tam nopirktu māju.

Amirs un Amīrs arī norāda, ka lielu daļu atbildības par situāciju Palestīnā būtu jāuzņemas Izraēlai, jo tā dara visu iespējamo, lai viņu zemē dzīvot būtu nepanesami – gan piemērojot blokādi, gan liedzot darboties vietējam biznesam, gan veicot palestīniešu zemes nelegālu okupāciju. «Viņiem principā par mums nospļauties, un viņi pat gribētu, lai mēs visi aizbraucam,» saka Amirs.

Libāna

Līdzīgu nostāju pauž arī 24 gadus vecā Sāra Tsuki no Libānas, kura nesen ir ieguvusi grādu arhitektūrā. «Es dzīvoju reģionā, kurā karš spēlē ļoti lielu lomu. Libāna ir bijusi krustpunkts četriem kariem, un to iespaidā mūsu valsti ir pārpludinājušas dažāda veida migrantu jūras. Ņemot vērā, ka Libāna ir ārkārtīgi maza un ar maziem resursiem, tās rada milzīgu slogu mūsu ekonomikai,» saka Tsuki. «Migranti bieži nāk no valstīm, kurās ir zemākas vidējās algas. Līdz ar to tie ir gatavi strādāt par mazāku atalgojumu. Tas savukārt izkonkurē mūsu pašu darba meklētājus. Papildus tam valsts sniegtie pabalsti bēgļiem no Sīrijas ir vēl vairāk novājinājuši mūsu ekonomiku,» norāda jauniete. Sāra  uzskata, ka liela problēma Libānā ir arī ārkārtīgi augstais korupcijas līmenis un valdības nekompetence. Visu valsti ir praktiski sagrābušas vairākas ietekmīgas ģimenes, kuras savā starpā cīnās par varu. «Šīs cīņas dēļ mūsu elektroinfrastruktūra ir saglabājusies ļoti sliktā līmenī un pieeja strāvai ir tikai 12 stundas dienā.

Tāpat visas ielas savulaik pārplūdināja atkritumi tikai tāpēc, ka divas ģimenes savā starpā nevar sadalīt ietekmi atkritumu savākšanas biznesā,» 

saka Sāra.

Sāra Tsuki no Libānas

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

«Sliktā ekonomiskā situācija ir ietekmējusi arī jaunu cilvēku iespējas sevi realizēt. Ja es parādītu statistiku ar visiem augstskolu beidzējiem, kuri nespēj atrast darbu pēc absolvēšanas, tu būtu šokā. Rezultātā daudzi jaunieši dodas uz Eiropu,» saka Tsuki. «Mēs uzņemam migrantus, taču zaudējam ļoti daudz augsti kvalificēta darbaspēka,» turpina jauniete.

Sāra izplūst arī sarunā par savu brāli, kurš pirms 12 gadiem aizbraucis no Libānas uz Franciju, jo nevarēja strādāt izvēlētajā specialitātē – medicīnā. «Tikai tagad viņam ir iespēja atkal atgriezties Libānā. Viņa uzkrātā ārvalstu pieredze ir padarījusi viņu ļoti vērtīgu manas zemes darba tirgū. Tomēr mūsu valsts viņa darba potenciālu neizmantoja ilgāk par desmit gadiem,» pauž Sāra.

«Es pati arī drīzumā plānoju doties uz Eiropu, jo uzskatu tās tirgu par daudz perspektīvāku. Pagaidām esmu pieteikusies darba iespējām Itālijā un Spānijā. Perspektīvs tirgus būtu arī Līča valstis, taču tur ir noteikums, ka šīs valstis pēc laika ir jāatstāj,» saka Tsuki.

«Man Eiropa asociējas ar ko ārkārtīgi pozitīvu par spīti valdošajiem stereotipiem pret musulmaņiem. Uzskatu, ka stereotipi ir liela problēma visā pasaulē.

Pat manā zemē – Libānā atsevišķi cilvēki greizi skatās uz sievietēm inženierēm,» saka Sāra. Viņa arī norāda, ka attīstītajām Eiropas valstīm vajadzētu vairāk dalīties savā bagātībā, jo cilvēku daudzveidība ir liels ieguvums. To pierāda vēsture. Dažas valstis bez diversifikācijas nebūtu tur, kur tās ir pašlaik.

Ēģipte

Mazāk kritisks viedoklis gan ir trīs ēģiptietēm – Nadīnai Hasanai (26) (Eiropas Savienības politikas speciāliste), Sabrīnai Salamai (23) (Francijā praktiski visu dzīvi dzīvojoša politikas zinātnes studente) un Zīnai Amīnai (25) (strādā ANO Bēgļu aģentūrā Ēģiptē). Atbildot uz jautājumu par jauniešu iespējām Ēģiptē iegūt darbu, man tiek uzdots pretjautājums: «Vai ir kāda vieta pasaulē, kur darbu atrast ir viegli?» «Es nedomāju, ka tas ir viegli arī Latvijā,» pauž Hasana. Viņas draudzene Sabrīna arī piemetina, ka darba iespējas ir atkarīgas no izvēlētās specialitātes.

«Tev ir nepieciešams izvēlēties tādu profesiju, kāda darba tirgū ir pieprasīta. Ja to nedarīsi, tev būs ļoti grūti,» 

saka Sabrīna. «Liela problēma ir arī tas, ka daudzām darbavietām ir jau konkrēta vīzija par to, konkrēti kuru (pārsvarā elitāru) augstskolu absolventus tās vēlas,» piemetina Zīna. Darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma nesaderība ir bijusi arī viens no cēloņiem arābu pavasara Ēģiptē sākumam 2012. gadā.

(No labās uz kreiso) Nadīna Hasana, Sabrīna Salama un Zīna Amīna no Ēģiptes

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Sievietes gan norāda, ka jaunu cilvēku migrācija uz Eiropu pastāv. Tas īpaši aktuāli esot jaunajiem ārstiem. Viņu algas Ēģiptē esot smieklīgas. Eiropa var tiem piedāvāt daudz labākus dzīves apstākļus. Tomēr viņas uzsver, ka tas ir globāls fenomens. «Katrs pasaules iedzīvotājs vēlas dzīvot pēc iespējas labāk,» saka Zīna. Jaunietes arī saka, ka Ēģiptē vēl arvien nav izveidojušies daudzi tādi darbi, kuri jau sen pastāv pasaulē. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki dodoties projām.

Atbildot uz jautājumu par jauno sieviešu skatījumu uz Eiropu, viņas saka, ka neuzskata to par paradīzi un arī tai ir savi trūkumi. Tiesa, viņas arī uzsver, ka uzskata sevi par minoritāti. Daudziem viņu draugiem ir pretējs viedoklis.

«Domāju, tas varētu būt saistīts ar popkultūras ietekmi, kuras ietvaros šī pasaules daļa tiek reklamēta kā kas ārkārtīgi pasakains,»

saka Zīna.

Maroka

Savukārt vispozitīvāko skatījumu par arābu jaunatnes iespējām savā valstī pauž 24 gadus vecā arhitekte Rīhaba Faida un viņas draudzene – 23 gadus vecā Kazara Harima, kura darbojas mārketinga nozarē.

«Jaunatnei mūsdienās ir viegli atrast darbu. Protams, ar nosacījumu, ja tev ir augstākā izglītība.

Uzskatu arī, ka valsts nepieciešamā grāda iegūšanu ir maksimāli atvieglojusi, jo pārsvarā visas universitātes var apmeklēt bez maksas. Atliek tikai būt motivācijai mācīties,» saka Rīhaba.

(no labās uz kreiso) Rīhaba Faida un Kazara Harima no Marokas

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Rihāba arī norāda, ka valsts ir sākusi pasākumus jaunuzņēmumu attīstības iedrošināšanai, lai radītu vairāk darba vietu un iedrošinātu jauniešus meklēt nodarbinātību pašiem. Tas, viņasprāt, ir lieliski. Tiesa, sieviete arī saka, ka bieži Marokā pieejamie darbi nav tik labi atalgoti kā ārzemēs un daudzu atrastais darbs nav tieši tāds, kādu tie vēlētos. «Vēl jaunieši dodas uz Eiropu arī dažādu prakšu un profesionālās izglītības meklējumos. ES pieredze mūsu valstī ļoti augstu kotējas, un cilvēkiem ar to ir būtiskas priekšrocības Marokas darba tirgū,» piemetina Kazara. Vienlaikus Kazara arī norāda, ka, līdzīgi kā Ēģiptē, Marokā vēl arvien nav pieejamas dažādas specifiskas profesijas. Tāpēc dažiem cilvēkiem atliek tikai doties projām.

«Atzīšos, ka esmu domājusi par došanos uz Eiropu, taču, par laimi, esmu atradusi savu sapņu darbu šeit. Pagaidām vēlos palikt tepat, taču vienlaikus esmu atvērta arī citām iespējām, kuras pasaule var piedāvāt,» saka Kazara.

Jaunatnes neizmantotais potenciāls

Lai kāda būtu jaunatnes attieksme pret migrāciju, skaidrs ir viens – jaunu, darbspējīgu cilvēku aizbraukšana ir zaudējums katrai valstij. Turklāt to spēja sniegt būtisku ieguldījumu ekonomiskajai izaugsmei un sociālo tēriņu (pensiju un pabalstu) nodrošināšanai ir tikai mazākā bēda. Jāatceras, ka jaunieši ir tie, kuri ir visatvērtākie jaunām idejām un inovatīviem problēmu risinājumiem. Tāpat jaunieši ir tie, kuri ir visbiežāk gatavi cīnīties par saviem ideāliem un mainīt pastāvošo kārtību. Atcerēsimies, ka tieši gados jauni cilvēki sākotnēji bija tie, kas 1968. gadā izgāja Parīzes ielās, lai protestētu pret Francijas sabiedrībā valdošo konservatīvismu un toreizējā prezidenta Šarla de Golla varu. Tāpat tieši jauni cilvēki ir bijuši pūļa virzītājspēks arābu pavasara protestiem gan Tunisijā, gan Ēģiptē, gan Sīrijā, gan Jemenā, gan citur. Šī sabiedrības slāņa idejas ir nepieciešamas, lai identificētu idejas, kuras ir vajadzīgas valstu tālākai attīstībai un sapurinātu valdošo eliti, kura bieži vien neredz tālāk par savu degungalu.

Tanžeras promenāde

FOTO: TVNET

Patiesi veiksmīga ir tā valdība, kura spēj šo ārkārtīgi vērtīgo resursu izmantot un neļaut tā transformēšanos negatīvās formās (piemēram, teroristisku organizāciju rekrūšos vai bezdarbniekos). Iespējams, daudzu arābu valstu izgāšanās šajā jomā ir viens no atslēgas iemesliem to problēmām. Problēmām, kuras turpinās ietekmēt mūsu pasauli vēl ilgi.

VIDEO: Marokāņu tradicionālā deja konferences kafijas pauzes laikā