Parīze, Nica, Mančestra, Strasbūra – atbildīgi esam arī mēs (30)

Kas ir noticis?

11. decembrī Francijas ziemeļu pilsētā Strasbūrā 29 gadus vecais Šarifs Sekats ar revolveri atklāja uguni uz vietējā Ziemassvētku tirdziņa apmeklētājiem, no tiem piecus nošaujot un vēl divpadsmit ievainojot. Uzbrukuma laikā Sekats esot kliedzis frāzi «Allahu Akbar», kas arābu valodā nozīmē – dievs ir dižens. Tāpat Francijas varas iestādes ir informējušas, ka pret viņu notika izmeklēšana par slepkavības mēģinājumu un viņu bija paredzēts aizturēt tās pašas dienas rītā. Tāpat viņš esot jau kādu laiku pavadījis cietumā iepriekš un bijis pazīstams ar savām radikalizācijas tendencēm. Tiesa, Francijas varas iestādes viņu oficiāli nebija klasificējušas kā teroristu. Tikai pievienojušas sarakstam ar cilvēkiem, kuri būtu īpaši jāpieskata. Neilgi pēc uzbrukuma veikšanas (Sekats taksometrā no notikuma vietas aizbēga) Francijas policija viņu panāca Strasbūras Neidorfa rajonā un nošāva. Zīmīgi, ka uzbrukums notika būtiskā brīdī – Eiropas Parlamenta sesijas laikā - un arī ka atbildību par notikušo ir uzņēmusies bēdīgi slavenā teroristiskā organizācija «Islāma valsts». Faktu, ka Sekats bija «Islāma valsts» sekotājs, ir apstiprinājis arī viņa tēvs. Tomēr Francijas varas iestādes šādu apgalvojumu noliedz.

Strasbūras notikumus Francijas valdība jau nosaukusi par terorista uzbrukumu, un tas iekļaujas pēdējo gadu asiņainajā Eiropas teroraktu sarakstā, kurā atrodas gan Parīzes, gan Nicas, gan Mančestras, gan arī citi vārdi. Tomēr vai patiesi vajadzētu ļauties mirkļa iespaidam un jau atkal nolādēt visus musulmaņus? Vai patiesi mēs, šeit relatīvā mierā un pārticībā dzīvojošie, esam pilnībā nevainīgi un varam teikt, ka nekādā veidā nepalīdzam terorisma izplatībai pasaulē?

GALERIJA: Apšaude Strasbūrā

Teroristu naida kurināšana

Neatkarīgi no tā, vai tiešām Strasbūrā notikušais bija terorakts vai arī izmisuša noziedznieka vēlēšanās izdarīt ko lielu pirms pilnīgas nogrimšanas, šis notikums jau atkal spēlē par labu tiem, kuri ir ieinteresēti, lai terorisms Eiropā turpina būt nopietna problēma un turpinātu mirt nevainīgi cilvēki.

Ne velti šeit jau atkal figurē «Islāma valsts» vārds.

Gluži vienkārši tāpēc, ka, uzņemoties atbildību par notikušo, organizācija var parādīt, ka tai vēl arvien ir muskuļi veikt vērā ņemamas operācijas un tā ir jāuzskata par spēcīgāko spēlētāju teroristisko organizāciju vidū

(būtiski, jo tā ir zaudējusi praktiski visas savas teritorijas Irākā, Sīrijā un citur). Tāpat tā apzinās, ka neatkarīgi no notikušā detaļām Sekata darbības ļoti daudzi iztulkos kā pierādījumu musulmaņu īpašajai agresivitātei un naidam pret Rietumu civilizāciju. «Islāma valsts» «brenda» klātbūtne šo cilvēku pieņēmumus tikai paspilgtinās.

Tas savukārt jau atkal vairos neuzticību pret Eiropas valstīs dzīvojošajām musulmaņu kopienām un liks tām justies diskriminētām saskarsmē ar Eiropas pamatnācijām.

Šādā situācijā vienmēr pastāv liela iespēja, ka tie musulmaņi, kuri «Islāma valsts» radikālās idejas iepriekš nav pieņēmuši, varētu to sākt darīt.

Savukārt no šiem diviem efektiem izriet viens ārkārtīgi būtisks materiālais ieguvums – svaigi, radikalizēti rekrūši, kuri būtu gatavi cīnīties pret «Rietumu zaimotājiem». Tas savukārt vairo «Islāma valsts» varu, ļauj tai izbēgt no pilnīgas sagrāves un turpināt fokusēties uz darbības pārcelšanu no Sīrijas/Irākas uz Lejpussahāras Āfriku. Pēc laika, kad būs iegūti arī jauni ieroči un nauda, organizācija pret Eiropu vērsīsies ar daudz lielāku spēku. Nav arī izslēgts, ka «Islāma valsts» kurināto savstarpējo naidu var izmantot arī citas teroristiskas organizācijas. It īpaši tādēļ, ka daudzas no tām ir diezgan cieši sasaistītas.

Šāda pieeja arī tika izmantota gan pēc Parīzes, gan pēc Nicas, gan arī pēc Mančestras. Nevienu organizāciju nevar sagraut pilnībā, ja atsevišķu cilvēku sirdīs ir dzīva ideja, kuras vārdā tā darbojas. Šādā situācijā tām pašām tiek ielikti rokās ieroči uzbrukumu veikšanai (neatkarīgi vai tās tos konkrētajā brīdī izmantos vai nē).

GALERIJA: Asinspirts Parīzē

Līdz ar to vienkāršais cilvēks, kurš uzķeras uz kurināto musulmaņu naida ilūziju, ir zobratiņš propagandas mašinērijā, un arī tas ar savu agresīvo komunikāciju pret musulmaņiem ir atbildīgs par starptautiskā terorisma attīstībai labvēlīgas vides radīšanu Eiropā.

Moderno tehnoloģiju loma un kāpēc par to jārunā arī šeit?

Situāciju vēl vairāk pasliktina arī moderno informācijas tehnoloģiju izplatība. To ietvaros negatīvās ziņas par islāma pasauli izplatās ļoti ātrā tempā (diezgan arī tāpēc, ka profesionāla mediju prakse pieprasa, lai sabiedrībai tiktu ziņots par tik būtiskiem notikumiem kā apšaudes Eiropas lielāko pilsētu ielās). Īpaši tas attiecas uz internetu un sociālajiem tīkliem, jo tiem var piekļūt katrs, kuram ir visvienkāršākais viedtālrunis. Tieši tādēļ musulmaņu tēmas stereotipu akcentēšana ir arī Latvijas problēma.

Par spīti tam, ka pie mums nav tādas musulmaņu kopienas kā citur Eiropā, naida pilni komentāri internetā (īpaši angļu valodā) pārvar valstu robežas un sniedz savu artavu sabiedriskās domas ietekmēšanā arī citur.

Mēs esam daļa no interneta ekosistēmas un katrs tajā ierakstīts vārds vai ievietots video atstāj kādu nospiedumu (pat ja minimālu). Mēs nekad nevaram zināt, kurš izlasīs vai apskatīs to ko mēs ievietojam tīmeklī. Tāpat mēs nekad nevaram zināt kādas izlasītajam vai apskatītajam saturam var būt sekas. Tas viss var notikt paralēli ilūzijai, ka mums ar musulmaņiem nav absolūti nekāda sakara. Daudzi no mums rīkojas samērā negudri bez īpašas pieredzes ar šīs ticības pārstāvjiem pieņemot pasaulē valdošos stereotipus un bez īpašas domāšanas tos izplatot tīmeklī. Tādejādi, mēs tikai palīdzam pasauli padarīt sliktāku jautājumā, kurā no tā varētu viegli izvairīties.

Ko ir iespējams darīt?

Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša, taču vienlaikus arī ārkārtīgi sarežģīta – nebūt propagandas sistēmas zobratam. Kā to panākt? Atcerēties, ka ne visi musulmaņu ticībai piederīgie ir teroristi.

Radikālie islāma piekritēji īstenībā ir minoritāte. Pārsvarā islāmticīgie nepamostas ar domu šaut, spridzināt un postīt.

Lielākoties tie vēlas miermīlīgi vadīt savas mūža dienas un dzīvot mierā, kā arī saticībā ar saviem kaimiņiem. Pat ja daudzi no musulmaņiem Eiropā ir ieradušies, ekonomisko ieguvumu vilināti, tas uzreiz nenozīmē, ka tie izvēlēsies vērsties pret uzņemošajām valstīm ar ieročiem rokās. Ja tie spēs sev nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, tad to pamats radikalizēties paliks minimāls.

Protams, nenoliegšu, ka daudzi no musulmaņiem nevēlas strādāt un tiešām dzīvo tikai no pabalstiem, taču šajā gadījumā slinkums un izlaidība būtu jānošķir no vēlēšanās kādam fiziski kaitēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi čakli un strādīgi minētās ticības pārstāvji cieš no «parazīta» brenda pat bez teroristu palīdzības.

Ja šis vienkāršais, bet tajā pašā laikā arī ļoti grūtais noteikums tiks ievērots, informācija, kura parāda šīs ticības pārstāvjus negatīvā gaismā, neizraisīs vairs tik lielu naidu un neuzticību. Terorisms gluži vienkārši tiks redzēts kā kādas mazākuma grupas «slimība» vai arī organizētās noziedzības paveids, kuru neuzskata par veidu, ar kuru identificēt kādu sabiedrības grupu. Galu galā – arī mūsu valstī darbojošies narkotiku tirgotāji vai ieroču kontrabandisti netiek uzskatīti par visas latviešu nācijas spoguli.

Šāda uztveres maiņa vai saglabāšana ir nozīmīga ne jau tikai tāpēc, ka tā saka pasaulē valdošie liberālie mediji un liberāli noskaņotie politiķi.

Tā ir lielisks nacionālās drošības garants, kura ietvaros mēs varētu mazāk baidīties par ceļošanu uz Rietumeiropu un arī mazāk baidīties par to, ka kaut kas Parīzei, Strasbūrai vai Nicai līdzīgs varētu kādreiz notikt arī Rīgā.

Galu galā – mēs katrs vēlamies, lai varētu būt droši par savu atrašanos publiskās vietās un netraucēti baudīt visu, ko dzīve var piedāvāt. «Islāma valsts» un citu teroristisko organizāciju naida instrumenta ierobežošana varētu būt viena no labākajām investīcijām mūsu visu nākotnē.