"Tā vietā, lai veltītu laiku bērniem, mēs atpērkamies!" - priesteris Mediņš par ģimenes vērtībām

FOTO: Evija Trifanova/LETA

"Mēs nepamanām, ka blakus istabā bērni ir pielipuši pie planšetēm neuzrunāti, nesamīļoti!" Tā par televizora nodarīto kaitējumu, ģimenes vērtībām un atpirkšanos no bērniem sarunā ar laikrakstu "Diena" stāsta Romas katoļu baznīcas priesteris Andrejs Mediņš, kurš izveidojis un jau 25 gadus vada kristīgo rehabilitācijas centru "Kalna svētību kopiena" Bauskas novada Bruknā.

"Mēs nepamanām, ka blakus istabā bērni ir pielipuši pie planšetēm neuzrunāti, nesamīļoti. Uzdodam viņiem tikai trulo klasisko jautājumu: "Kā tev šodien gāja? Labi? Nu tad viss ir kārtībā, sēdi tālāk pie datora." Televizors ir viens labs veids, aiz kā vari aizslēpties, nolīst," stāsta Mediņš.

"Un kur vēl labāk var būt, kā sēdēt visiem pie televizora un skatīties vienā virzienā, bet neskatīties vienam uz otru. Pat nepamani, kā bērni izaug, kā mainās cilvēki ģimenē."

Priesteris arī norāda, ka, viņaprāt, cilvēki mūsdienās zaudējuši sāta sajūtu: "Ar šīm televīzijas reklāmām un citām nejēdzībām, kas tiek nemitīgi tiražētas, mums visu laiku tiek radīta izsalkuma, nabadzības sajūta, ka labākais vēl ir tikai priekšā, jo nemitīgi kaut kas tiek reklamēts - mēs taču to varam paņemt! "Ņemiet kredītus Ziemassvētku dāvanām!" Un šodien no tā visa visvairāk cieš bērni, kuri redz savus šādi notrulinātos vecākus," stāsta Mediņš.

"Skatoties uz vecākiem, kuri ir pārstrādājušies, bērnam veidojas priekšstats - es nestrādāšu vispār, jo negribu būt tāds nelaimīgs cilvēks kā vecāki."

"Tā vietā, lai zupas virtuvēs mācītu uztaisīt zupu, mēs labāk iedodam zupu. Arī ģimenēs - tā vietā, lai veltītu laiku un uzmanību bērniem, mēs labāk atpērkamies: "Dēliņ vai meitiņ, ko tu gribi, es tev nopirkšu." Un bērns secina, ka tā ir tā mīlestības izpausme - tētis mani mīl, tāpēc viņš man pērk. Bet tas, ka tētis nav atradis pat piecas minūtes dienā laiku parunāt, paspēlēties vai izskrieties, padauzīties..." skaidro priesteris. 

"Tas šodien notiek mūsu mājās - ģimenēs cilvēki ir lieki," intervijā laikrakstam "Diena" atklāj Andrejs Mediņš. "Ja paskatāmies, kas ir Latvija, - tā bija sēta, kurā bija opis, ome, vēl varbūt bija vecvecāki, mamma, tētis, bērni. Tā bija tā dzīves skola, kur mazais sēdēja pie viena lielā saimes galda kopā ar visu ģimeni, kur arī viens otram nodeva šo dzīvesziņu, dzīvotprieku un pārējās vērtības. Šodien tā visa vairs nav - pat divi trīs cilvēki vairs nevar atrast laiku kopā paēst."

"Es nerunāju par galdu, es runāju par spēju apstāties un vienkārši būt kopā. Kad redzu pusaudžus vēlā naktī tusējoties kaut kur pieturās, pilsētu ielās, klubos, domāju - kur ir viņu vecāki? Vai viņus neinteresē, kur ir viņu mazais dēls vai meita?" jautā Mediņš.

"Vai viņi neuzdod sev jautājumu: "Kāpēc mans bērns vairāk mīl atrasties uz ielas nekā ar mani kopā mājās. Manās mājās... Mūsu mājās?""

"Tas ir tas jautājums, ko vajadzētu sev Ziemassvētkos uzdot. Un, kad nebūs šīs kastes (televizora - red.), nebūs kur noslēpties, tad varbūt tas būs pirmais jautājums, ko sev uzdosim, - kāpēc mani bērni jūtas labi nevis kopā ar mani, bet bez manis?"

Uz augšu