Vai īstos nodevējus vajadzētu publicēt? Jā, noteikti vajadzētu. 100%.
Taču vispirms šie nodevēji ir jāatrod un jānoskaidro. Šim nolūkam ir jāveic rūpīga izmeklēšana. Tieši tāpat, kā pēc kara medīja nacistus, kas arī bija noziegušies pret cilvēci.
Ir jāveic apjomīga izmeklēšana, nevis vienīgi esošā KGB materiāla sistemātiskuma analīzē (kā tas tika praktizēts līdz šim), bet daudz plašāk.
Izmestajās kartiņās ir vervētāji. Loģiski, ka vajadzētu sākt izmeklēšanu tieši ar viņiem. Arī pēc kara sauca pie atbildības koncentrācijas nometņu apsargus. Tas, ka daži no šiem čekistiem – kartiņu drukātājiem tagad dzīvo Vācijā, nav iemesls bezdarbībai. Šie cilvēki ir aktīvi kalpojuši naidīgam režīmam, un viņiem par šo rīcību tagad būtu jāatbild. Nākamais solis – protokolu analīze un noziedzīgu personu izgaismošana. Prokuratūrai šeit ir darbs, kas nav izdarīts līdz galam. Vēl nepieciešamas starptautiskas konferences un publicistisks darbs sabiedrības izglītošanai.
Lai kādu sodītu un izkārtu vispārējam nosodījumam, ir jābūt vainas saturam, kas ir pierādīts. Citādi iznāk linča tiesa un raganu medības. Tāpēc muļķīgi ir aicināt „krustā piesistos“ 4500 tagad publiski atzīties, ko viņš padomju laikā darīja un kāpēc tieši tā rīkojās (kā to sākuši praktizēt daži mediji). Šādi nerīkojas valstis, kuras par augstāko vērtību uzskata cilvēku un viņa tiesības.
Ar šo mūsu Latvijas valsts politiskā vadība maz atšķiras no padomju režīma politiķiem, kas organizēja „paraugprāvas tiesās“ un mēdza izbērt režīmam netīkamu personu datus presē, rakstīt neslavas rakstus un celt karātavas Rīgas centrā.
Atriebības kompensēšana pret aizdomās turētiem cilvēkiem (kuru vaina nav argumentēti pierādīta) nav demokrātiskas valsts cienīga rīcība. Tā ir upuru piekaušana.
Kāpēc Latvija tik pavirši un nežēlīgi izrīkojās ar saviem pilsoņiem? Tāpēc, ka šo soli veica PSRS varas mantinieki Latvijā, kas ignorē attīstītas sabiedrības loģiku cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tāpat izgāzās arī Lietuva un citas postpadomju kompleksos iestigušas valstis. Taču, piemēram, Vācija izvēlējās pavisam citu ceļu Stasi atmaskošanai. Šo atšķirību izskaidroju ar apstākli, ka Vācija ir daudz attīstītākas demokrātijas valsts un sovjetiski izrēķināties ar savējiem, kā tas Latvijā un Lietuvā pieņemts, viņi tomēr nevēlējās.
Vai atriebību alkstošā tautas daļa ir gandarīta?
Nezinu, vai tā ir. Domāju, ka gandarīti ir šo raganu medību organizētāji politiķi, kas nav spējīgi izveidot godīgu izmeklēšanu. Viņi (un mūsu tiesu sistēma) cer, ka ar šo tauta norīs pamesto kumosu un nomierināsies. Šādi ir lētāk un vieglāk pielikt punktu PSRS okupācijas laika traumai.
Apmierināta ir arī tā sabiedrības daļa, kas nesaprot lietu loģiku un Padomju Latvijas ikdienas dzīves modeli, iedomājoties, ka toreiz, padomju cietumā dzīvojot, ieslodzītajiem bija izvēles iespējas. Plaukšķināšana demonstrē muļķību. Sāpīgi, ka tādi cilvēki kā lieliskā gleznotāja Maija Tabaka ir nomesti sabradāšanai 2018. gadā brīvā valstī ar nosaukumu Latvija. Viņa ir un paliks izcila māksliniece, kurai bija iespēja agrāk nekā pārējiem pamest cietumu un parādīt savas gleznas ārzemēs. Lieki piebilst, ka Maijas starptautiskā atzinība toreiz bija arī mūsu (pārējo cietumnieku) uzvara un prieks, ka viss vēl nav zaudēts socreālisma zampā. Nezinu, vai viņa ir cītīgi rakstījusi ziņojumus čekai par citiem māksliniekiem? Sagandējusi kāda cita dzīvi stučījot? Par to pierādījumu mums nav. To es nezinu. Godīgi sakot – neticu, ka viņai tolaik bija laiks nodarboties par šādiem niekiem, gleznojot Razumu un citus lieliskos portretus. Ieskaitot Kolontaju. Viņas māksla nozīmēja (un nozīmē joprojām!) ļoti daudz, un kartiņa „maisā“ man vairāk izskatās pēc čekistu garīgās izvarošanas pierādījuma, nevis viņas nodevības liecības.
/nginx/o/2021/05/10/13772312t1h7a90.jpg)
