“OMON uzbrukuma laikā no dzīves jau biju atvadījies.” Saruna ar barikāžu dalībnieku Renāru Zaļo (58)

Renāram Zaļajam, gluži kā dzimšanas dienas gaviļniekam, telefons šajās dienās ir īpaši “karsts” – viņš saņem uzaicinājumus uz intervijām, sarunām un dažādiem ar barikāžu piemiņu saistītiem pasākumiem. Kā atzīst pats Renārs Zaļais, tas viņu tikai priecē, jo ir svarīgi, ka mēs kā sabiedrība barikāžu laika notikumus paturam dzīvā atmiņā un par tiem stāstām jaunākajām paaudzēm.

Barikāžu muzejs, kur notiek mūsu saruna, noslēpies Vecrīgas viducī, Krāmu ielā 3. Kā stāsta Renārs Zaļais, muzeja durvis ir vienas no senākajām Rīgā – tās ir aptuveni 200 gadu vecas –, un kā mēmas vēstures liecinieces tās sargā muzeja eksponātus.

Renārs Zaļais atzīst – dzīvojot Padomju laikā, ideja par neatkarīgu un brīvu Latviju likās kas pavisam neiespējams. Vien 1980. gadu otrajā pusē šī šķietami nemūžam nepiepildāmā ideja ļaužu prātos sāka ieņemt aizvien reālākas aprises. Trešās Atmodas laikā Renārs Zaļais pieņēma lēmumu pamest juriskonsultanta darbu Iekšlietu ministrijā un doties uz Bausku, jo ministrijas aparātā bija daudz cittautiešu, kas pret neatkarības idejām bija noskaņoti stipri negatīvi. Kā smejas pats Renārs Zaļais, pārceļoties uz Bausku un uzsākot darbu milicijā, viņam teju nācās pa jaunam mācīties rakstīt latviski, jo darbs ministrijā noritēja vien krievu valodā.

1990. gadā ziņas, ka Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēmusi deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", Renārs Zaļais dzirdēja pa radio, un, lai gan dzirdētais viņu saviļņoja, bija skaidrs, ka par neatkarību nāksies vēl pacīnīties. Un viņam izrādījās taisnība.

Sākās Atmoda, un kā vienu no neaizmirstamākajiem tā laika notikumiem Renārs Zaļais min Latvijas Tautas frontes organizēto Vislatvijas manifestāciju, kurā piedalījās vairāk nekā 500 000 cilvēku. Lai gan manifestācijas laikā virs ļaužu galvām lidinājās PSRS helikopteri, apkārt esošie cilvēku tūkstoši radīja drošības un pārliecības sajūtu. “Tas ir Latvijas fenomens – kurā vēl pasaules valstī viena ceturtā daļa iedzīvotāju ir reiz sapulcējusies kopā?” retoriski vaicā Barikāžu muzeja direktors.

Manifestācijai noslēdzoties, daļa tās dalībnieku palika turpat, Rīgas centrā, lai palīdzētu veidot barikādes; daudzi cilvēki mājās no barikadēm atgriezās vien pēc divām nedēļām. No vairākām Latvijas pilsētām un laukiem cilvēki galvaspilsētā ieradās ar lauksaimniecības tehniku, piemēram, traktoriem un smagajām mašīnām ar piekabēm, kas bija pildītas ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem, lai veidotu barikādes. Pēc manifestācijas Renārs Zaļais atgriezās Bauskā, kur tolaik viņš bija milicijas iecirkņa vadītājs, un kopā ar kolēģiem gaidīja tālākus norādījumus.

Pavisam drīz tika saņemts oficiāls aicinājums milicijas darbiniekiem doties uz Rīgu apsargāt stratēģiski svarīgus objektus, un Renārs Zaļais kopā ar saviem kolēģiem, kuru vidū bija gan lietuvieši, gan krievi, gan baltkrievi, devās ceļā uz galvaspilsētu. Šobrīd Barikāžu muzejā ir visu Bauskas milicijas darbinieku iesniegumi, kuros viņi paziņo, ka brīvprātīgi piesakās doties apsargāt stratēģiski svarīgos objektus un lūdz izsniegt arī dienesta ieroci.

“Braucām apbruņoti – ar pistolēm un automātiem. Kad ieradāmies Rīgā, devāmies uz pulcēšanās vietu, kur bija miliči no citām pilsētām,” stāsta Renārs Zaļais, “mūs sadalīja pa objektiem, piemēram, bija jāapsargā Latvijas Republikas Augstākā Padome, Latvijas Republikas Ministru padome, Radio nams Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, Iekšlietu ministrija u.c.”

Renārs Zaļais un viņa kolēģi tika norīkoti apsargāt Iekšlietu ministriju, un, kā atzīst muzeja direktors, tobrīd viņi par piešķirto objektu nebija pārāk priecīgi, jo Iekšlietu ministrija atradās nostāk [red. piezīme – Raiņa bulvārī 6] no barikāžu epicentra, Vecrīgas. Tomēr arī Iekšlietu ministrijā norīkotajiem sanāca aplūkot barikādes; īpaši spilgti Renāram Zaļajam atmiņā palicis, kā viņš ar kolēģiem devās apskatīt barikādes Doma laukumā.

“Kad cilvēki mūs ieraudzīja, viņi bija apjukuši un izbīlī – redzēja, ka viņu virzienā nāk apbruņoti vīri! Bet, kad barikāžu dalībnieki izdzirdēja mūs runājam latviski…” Renāra balss aizlūst. “Atvainojiet, 28 gadi pagājuši, bet šīs atmiņas un sajūtas ir neizdzēšamas…”

Pienāca 20. janvāris. Pulksten 21:00 Iekšlietu ministrijā notika sardzes maiņa – četri miliči devās atgūt spēkus, bet otri četri uzraudzīja notiekošo pie ministrijas. Kā stāsta Zaļais, tālākie notikumi norisinājās ļoti strauji – pie ministrijas ēkas piebrauca OMON kaujinieki un sākās intensīva apšaude. “Dzirdējām pārējo miliču saucienus “Melnie nāk!” Tā mēs žargonā saucām OMON kaujiniekus,” saka Zaļais.

Apšaudes laikā Renārs Zaļais atradās Iekšlietu ministrijas telpās. Nemitīgi skanēja šāvieni, bija dzirdami arī kliedzieni. No cauršautajiem radiatoriem gāzās ūdens, telpa bija tvaika pilna, un uz grīdas bija izveidojušās ūdens peļķes. Renārs Zaļais paslīdēja un krītot dzirdēja, kā virs viņa galvas nospindz lodes. Viena no OMON raidītajām lodēm, iespējams, rikošetā atsitās pret grīdu un trāpīja viņa vēdērā. “Tas bija viegls ievainojums. Man, kā parasti, veicas,” saka Renārs Zaļais, piebilstot, ka tobrīd pat īsti nejuta, ka lode viņam ir trāpījusi. Sāpes sākās pēc tam.

Gan no sāpēm, gan trokšņa, gan nervu saspīlējuma vienbrīd Renārs Zaļais zaudēja samaņu un atjēdzās vien pēc laba laika.  Nākamajā rītā brālis viņu nogādāja slimnīcā, kur mediķi brūci aizšuva. Pa šo laiku preses centrā tika saņemta neprecīza informācija, ka Renārs Zaļais apšaudē ir gājis bojā un šī ziņa tika pavēstīta pa radio.

“Pats briesmīgākais bija tas, ka šo ziņu dzirdēja mana ģimene un meita, kurai toreiz bija vien astoņi gadi,” saka Renārs Zaļais. Pēcāk pa radio vairākkārt tika ziņots, ka Zaļais ir pazudis bez vēsts, turklāt vienu no šīm ziņām Renārs dzirdējis pats. “Atceros, ka brālis zvanīja uz radio un teica, ka neesmu nekur pazudis, esmu sveiks un vesels,” atminas Renārs Zaļais.

1991. gada 25. janvārī notika OMON uzbrukuma upuru bērēs, kurās pulcējās tūkstošiem pavadītāju, tostarp, Renārs Zaļais. “Atceros, ka kolēģi man apkārt bija izveidojuši tādu kā dzīvo mūri, lai burzmā man kāds nejauši nepiedurtos brūcei,” saka Renārs Zaļais.

Atminoties 20. janvāra notikumus, Renārs Zaļais saka, ka neskaidrību par notikušo joprojām  ir gana daudz. Arī pētnieku vidū nav skaidrības par to, kurš īsti deva pavēli sākt apšaudi. Tāpat nav vienprātības, vai uzbrukumā piedalījās kāds “trešais spēks”, taču, kā atzīst Renārs Zaļais, aizdomas, ka gaidāms kas bīstams, bija. “Jau iepriekš bija sajūta, ka briest kaut kas nelāgs. Blakus Iekšlietu ministrijai atradās Kara komisariāts; tur aizdomīgi bieži logos spīdēja gaisma. Tāpat OMON bija izveidojis štābu turpat blakus esošajā Celtniecības ministrijā. Likās, ka kaut kas nav dabiski,” saka Zaļais, “uzbrukuma naktī es no dzīves jau biju atvadījies.”

Kā izrādās, tādas pašas sajūtas bija pārējiem miličiem, kuri bija norīkoti sargāt Iekšlietu ministriju. Septiņi no astoņiem miličiem sagaidījuši arī barikāžu piemiņas 28. gadadienu. Katru gadu viņi cenšas satikties, lai atzīmētu savu otro dzimšanas dienu un pieminētu barikāžu laika upurus.

1991. gadā janvāra barikāžu laikā bojā gāja astoņi cilvēki – Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Vladimirs Gomonovičs, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš un Raimonds Salmiņš.

Barikāžu laiks bija arī dziesmu laiks, un ar šo periodu Renāram Zaļajam īpaši asociējas Ievas Akurāteres dziesmas. Vaicāts, vai vēl kādreiz ir izjutis tādu kopības sajūtu kā toreiz, barikāžu laikā, Renārs Zaļais saka, ka līdzīgas, bet noteikti ne tāda pašas emocijas raisās Dziesmu svētkos.

“Atceros, ka barikāžu laikā piebrauca maizes mašīna, no tās izkāpa ārā cilvēks un lūdza cilvēkus ņemt svaigu maizi. Kad viņam prasīja, cik jāmaksā, viņš atbildēja – necik!” saka Zaļais, piemetinot, ka šādu stāstu un piemēru cilvēku nesavtībai barikāžu laikā ir ļoti daudz.

Zaļais uzsver, barikāžu laikā cilvēkus dalīt pēc tautībām, valodas vai reliģiskās pārliecības nebija iespējams – vai nu tu biji par vai pret demokrātiju, citu variantu nebija. “Es ticu, ka pie noteiktiem apstākļiem mēs atkal ietu uz barikādēm, bet gribētos ticēt, ka mums vairs nekad nenāksies to darīt,” saka Renārs Zaļais.

Vaicāts, kad pārliecība par izcīnīto brīvību nostiprinājās, Renārs Zaļais atbild, ka tas notika pēc augusta puča izgāšanās. Tāpat viņš piemetina, ka 1991. gada 21. augusts, datums, kad Latvija atguva savu faktisko neatkarību, ir un paliek otrs svarīgākais datums Latvijas vēsturē. “Mūsu valsts vēsturē ir pieci svarīgi punkti – 18. novembris, brīvības cīņas, kurās nosargājām jaundibināto valsti, 4. maija deklarācija, barikādes, kurās nosargājām pasludināto neatkarību un 21. augusts, kad kļuvām par brīvu valsti.”

Lūgts dalīties ar pārdomām par šodienas Latviju, Renārs Zaļais saka: “Latvija ir tāda, kādu mēs to veidojam. Katram vajadzētu padomāt, ko viņš/-a var darīt mūsu valsts labā. Un ikkatrs no mums spēj darīt ko labu.”