Lizols, hinīns, sviedrēšanās pirtī, caurejas zāles. Pirms 1960. gada, kad tika izgudrotas pirmās pretapaugļošanās tabletes, sievietes, lai izsargātos no grūtniecības, izmantoja visas pieejamās metodes. Kā padomju gados veica abortus, kādas falloprotēzes izmantoja un kāpēc ēda zaļās eļļas vaboles, uzzināsiet Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādē “Seksuālā un reproduktīvā veselība”.
20. gadsimta 50. gadu sākumā aborti bija aizliegti, tāpēc sievietes abortus mēģināja izdarīt pie “kaktu dakteriem” šausmīgos apstākļos. Dažkārt ar ziepjūdens, joda šķīduma un drāts palīdzību. Ne visas izdzīvoja. Mediķiem nācās glābt simtiem sieviešu dzīvību.
Abortu ēra
60. gadu beigās, 70. sākumā, kad aborts jau bija legāla metode, ar kuras palīdzību atbrīvoties no nevēlamas grūtniecības, parādījās plakāti, kas brīdināja par aborta sekām - neauglību.
Tolaik sievietes kā bez prāta abortus taisīja citu pēc cita. Bija gadījumi, ka sievietei dažu gadu laikā veikti desmit aborti.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādē “Seksuālā un reproduktīvā veselība” vienā no vitrīnām redzami instrumenti aborta veikšanai. Kirete – metāla cilpa ar uzasinātu ārējo malu, ar kuru atdala augļa olu no dzemdes sienas vai sadala augli. Turpat arī “abortu mašīna” ar garu un sarežģītu nosaukumu - vakuumekskohleators, ko 60. gados izgudroja un konstruēja izcilais latviešu ārsts, ginekologs Ēriks Melks kopā ar VEF inženieri Leo Rozi.
Ierīce augļa izņemšanai no dzemdes dobuma ar vakuuma metodi tajā laikā bija ļoti progresīva - mazāk sāpīga, mazāk asiņaina un efektīvāka nekā kiretāža.