20. gadsimta 50. gadu sākumā aborti bija aizliegti, tāpēc sievietes abortus mēģināja izdarīt pie “kaktu dakteriem” šausmīgos apstākļos. Dažkārt ar ziepjūdens, joda šķīduma un drāts palīdzību. Ne visas izdzīvoja. Mediķiem nācās glābt simtiem sieviešu dzīvību. 

Abortu ēra

60. gadu beigās, 70. sākumā, kad aborts jau bija legāla metode, ar kuras palīdzību atbrīvoties no nevēlamas grūtniecības, parādījās plakāti, kas brīdināja par aborta sekām - neauglību.

Tolaik sievietes kā bez prāta abortus taisīja citu pēc cita. Bija gadījumi, ka sievietei dažu gadu laikā veikti desmit aborti.  

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādē “Seksuālā un reproduktīvā veselība” vienā no vitrīnām redzami instrumenti aborta veikšanai. Kirete – metāla cilpa ar uzasinātu ārējo malu, ar kuru atdala augļa olu no dzemdes sienas vai sadala augli. Turpat arī “abortu mašīna” ar garu un sarežģītu nosaukumu  - vakuumekskohleators, ko 60. gados izgudroja un konstruēja izcilais latviešu ārsts, ginekologs Ēriks Melks kopā ar VEF inženieri Leo Rozi.

Ierīce augļa izņemšanai no dzemdes dobuma ar vakuuma metodi tajā laikā bija ļoti progresīva - mazāk sāpīga, mazāk asiņaina un efektīvāka nekā kiretāža.

Tas bija nozīmīgs sasniegums, jo Padomju Savienībā taču seksa nebija, uz vienu vīrieti gadā bija četri prezervatīvi, un aborti pildīja galvenās ģimenes regulēšanas metodes lomu. Starp citu, Melks bija viens no pirmajiem, kas interesējās par neauglības ārstēšanas metodēm - kopā ar Rozi izgudroja hidropertubācijas aparātu. 1973. gadā Melks rakstīja disertāciju par sieviešu dzimumorgānu tuberkulozi. Jau toreiz - pirms daudziem gadiem - viņš runāja par cilmes šūnām, kas tik aktuālas ir šodien.

Mūsdienās Latvijā abortu skaits turpina samazināties - 2017. gadā tika izdarīti 3917 mākslīgie aborti - par gandrīz 500 mazāk nekā gadu iepriekš. 2009. gadā abortu bija 8881. 

Ar etiķi un ziepjūdeni

Līdz 1960. gadam, kad tika izgudrotas pirmās pretapaugļošanās tabletes, ko tikai sievietes nelika lietā, lai izvairītos no grūtniecības! Krokodilu mēslus, caurejas zāles, dezinfekcijas līdzekļus. 

Piemēram, 20. gadsimta pirmajā pusē lizolu - stipru dezinfekcijas un mājas kopšanas līdzekli - reklamēja kā “ģimenes laimes draugu”, aizplīvurotā veidā atgādinot, ka to var izmantot arī “šādā veidā”.

Pēc dzimumakta sievietes ar lizolu skaloja maksti. Cik plaši izplatīta šī metode bijusi Latvijā, ziņu nav. No tiem laikiem nācis arī jocīgais padoms skalot maksti ar Coca-cola.  Jau 19. gadsimta beigās  daudzas sievietes izsargāšanās nolūkā sāka izmantot spermicīdu šķīdumus – pirms un pēc dzimumakta skaloja maksti ar ziepjūdeni, etiķi un vairākām citām ķīmiskām vielām. Līdz 20. gadsimtam hinīns – alkaloīds, ko iegūst no hinīnkoka mizas, – bija vienīgais zināmais un efektīvais spermicīds. Sievietes mājās gatavoja hinīna svecītes, hinīnam pievienojot kakao sviestu. Anglijā hinīna svecītes sāka ražot 1880. gadā.  Izstādē uzzinu, ka Anglijā šī kontracepcijas metode ar samērā labiem rezultātiem tika lietota līdz pat Otrajam pasaules karam.

Izstādē apskatāmas gandrīz simts gadus vecas drogas no vācu farmācijas firmas “Merck” drogu kolekcijas. Stikla traukos ir arnikas ziedi (Flores arnicae), adonisa pavasara laksti (Herba adonidis vernalis), adonīsa vasaras laksti (Herba adonidis aestivalis), pelašķu laksti (Herba millefolii).

Arniku, adonisu un pelašķus, tāpat kā biškrēsliņu, lauru lapas un pētersīļus, tautas medicīnā izmantoja “augļa nodzīšanai” jeb aborta veikšanai.

Pasaules vēsturē zināmas smieklīgas, absurdas un bīstamas metodes, ko izmantoja, lai nepaliktu stāvoklī. Pie afrikāņu sieviešu gudrībām piederēja īpaši aktīva gurnu deja, ko dejoja pēc dzimumakta, lai izkratītu spermu. Kādā senā dokumentā minēts, ka pirms dzimumakta makstī jāievada krokodila vai ziloņa mēsli, sajaukti ar eļļu. 

Mūsu platuma grādos sievietes viena otrai ieteica pēc “aizdomīga” dzimumakta sēdēt ļoti karstā vannā, izdzert veselu paciņu caurejas zāļu, ilgi sviedrēties pirtī. Pirmās orālās kontracepcijas tabletes sāka tirgot 1961. gadā Vācijā. Tabletes, kurās hormonu līmenis bija desmit reizes augstāks nekā mūsdienu tabletēs, drīkstēja iegādāties tikai precētas sievietes. 

Lietas sauc īstajos vārdos

Nākamajā stendā aplūkojams 20. gadsimta sākuma kamerūniešu auglības amulets, rotāts ar smakām krellītēm. Vīriešu auglības veicināšanas figūru falla izmantoja auglības rituālos, lai pēcnācēji būtu veselīgi, stipri un gudri.  Tikmēr latviešu seksualitātes vēsture spilgti ierakstīta nerātnajās dainās, kuru oriģinālie pieraksti glabājas Krišjāņa Barona (1835-1932)  Dainu skapī. 

Mūsu senči lietas sauca īstajos vārdos, bet dažreiz seksuālo simboliku iekodēja neitrālos vārdos, kuru patiesā nozīme atklājas tikai kontekstā.

1932. gadā par nerātno dainu sējuma pārdošanu, atstāstīšanu vai iedošanu izlasīt citai personai draudēja sods.

Sējums bija iespiests tikai zinātniskiem nolūkiem, un atklātā tirgū to nedrīkstēja izplatīt.  Mūsdienās digitālajā dainu krātuvē www.dainuskapis.lv atrodamas 3426 nerātnās dainas, kas līdztekus pārējām tautasdziesmām 2011. gadā iekļuva UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā. 

Savdabīgs izstādes eksponāts ir kastīte ar afrodiziaku - spāņu mušiņām. Patiesībā tās ir kaltētas zaļās eļļas vaboles Lytta vesicatoria, kas bijušas pārdošanā Vācijā 20. gadsimta sākumā. Jau no 16. gadsimta Eiropā pazīstamās spāņu mušiņas uzdevums bija stimulēt seksuālās dziņas. 

Gatavo šādi: kaltētas zaļās eļļas vaboles saberž, un no tām iegūst ekstraktu, ko iedzerot tiek kairināts urīnkanāls un dzimumorgāni.

Cilvēks šīs sajūtas var uztvert kā seksuālu uzbudinājumu. Ekstrakta aktīvā sastāvdaļa ir kantaridīns, kas var būt arī nāvējošs, tāpēc mūsdienās daudzās valstīs ir aizliegts to tirgot.

Seko 60. gadu falloendoprotēzes un instrumenti, kas lietoti dzimumlocekļa endoprotezēšanai. Falloendoprotezēšana pieder pie plastiskās ķirurģijas jomas un operatīvā ceļā ārstē impotenci. Latvijā pirmo reizi falloendoprotezēšanas metodi 1963. gadā lietoja ķirurgs, traumatologs un ortopēds Viktors Kalnbērzs. Vēlāk viņš veica pirmo dzimuma maiņas operāciju. Kaut mūsdienās pieejamas  medikamentozas erektilās disfunkcijas ārstēšanas metodes, atsevišķos gadījumos joprojām tiek lietota falloendoprotezēšana.

Kamēr vīriešiem erektilās disfunkcijas ārstēšanai mēdz dzimumloceklī ievietot protēzi, citiem zīdītājiem šāda “protēze” ir  jau dabiski. Peņa kauls ir lielākajai daļai zīdītāju, arī primātu, bet nav cilvēkam. To apliecina neparastākais izstādes eksponāts - valzirga peņa kauls. Skaidrs, ka milzīgs.

Daži reliģiju pētnieki izvirza teoriju, ka Bībelē aprakstītā Ādama riba, no kuras it kā izveidota Ieva, patiesībā ir peņa kauls.

Lieta tāda, ka ribu skaits vīrietim un sievietei ir vienāds, bet vīrietim nav peņa kaula, atšķirībā no daudziem zīdītājiem, arī primātiem, kuriem tas ir. 

Viens no šīs idejas autoriem ir Bībeles pētnieks un profesors Zevits. Viņš apgalvoja, ka Vecā derība, kas sarakstīta senebreju valodā, nepareizi iztulkota un interpretēta.

Pirmais medikaments erektilās disfunkcijas ārstēšanai ir Viagra. Sākotnēji medikaments tika sintezēts kā līdzeklis paaugstināta asinsspiediena un stenokardijas ārstēšanai. Klīniskie pētījumi liecināja, ka medikaments ir mazefektīvs minēto problēmu ārstēšanā, bet tam ir kāds negaidīts blakusefekts – tas rada erekciju.

Vēl izstādē, kas kas tapusi Veselības ministrijas īstenotā ESF līdzfinansētā projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” ietvaros, katrs pats var izveidot savu reproduktīvajai veselībai veltītu plakātu.