Šis ir mans otrais brauciens kopā ar volontieriem uz fronti Austrumukrainā. 2015. gadā, filmējot “Volontierus”, biju liecinieks, kā armijai uz fronti tika nogādāta volontieru sarūpētā palīdzība - bruņuvairogi, nakts redzamības iekārtas, tālskati, snaiperu aprīkojums, maskēšanās tīkli un cits karošanai nepieciešamais aprīkojums, kuru toreiz nespēja sarūpēt valsts. Trīs gadus vēlāk, 2018. gada beigās, uz Austrumukrainu nogādātā palīdzība ir kļuvusi citāda.

Olga

2014. gadā, kad Krimā parādījās zaļie cilvēciņi, Olga nespēja noticēt notiekošajam. Toreiz viņa sevi mierināja, ka tas ir pārāk nereāli, ka jau drīz viņa atkal varēs braukt uz Krimu, nolaisties kādā alā, jo viņas aizraušanās ir speleoloģija. Bet realitāte izrādījās daudz drūmāka, un savos visbaigākajos sapņos viņa nespēja iedomāties, ko nesīs nākamie pieci gadi. Tūkstošiem bojāgājušo un izpostītu dzīvju, bāreņos palikuši bērni, un bērni, kurus pašus paņēmis karš...

Tagad Olga visvairāk baidās no tā, ka Ukraina ar Krieviju vienosies par kompromisu. Parakstīs kaut kādus papīrus, kaut kur piekāpsies, un Ukraina atteiksies no Krievijas okupētajām teritorijām un visu to puišu un meiteņu - karā kritušo Ukrainas aizstāvju - nāve būs bijusi veltīga.

Olga bija volontiere jau pirms kara. Viņa vāca palīdzību daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem un bērniem ar onkoloģiskām kaitēm. Karš ieviesa savas korekcijas, un palīdzību Olga sāka nogādāt arī uz fronti. Arī tagad Olga turpina sniegt palīdzību Kijevā, tikai palīdzība galvaspilsētā ir vajadzīga daudz lielākos apjomos - bēgļiem, bāreņiem, karā ievainotajiem, ģimenēm, kuru vīri, dēli un tēvi karo Donbasā, un daudziem citiem.

Jau pēc pirmā brauciena uz fronti 2015. gadā Olga atpakaļ Kijevā atgriezās ar garu sarakstu, ko vajag steidzami sameklēt un nogādāt karavīriem frontē. Viņa nav nevienas volontieru organizācijas sastāvā, palīdzību vāc pati - pārsvarā ar Facebook palīdzību. Pēc profesijas Olga ir ekonomiste - pa dienu darbs, vakaros un brīvdienās volontierisms. Atrast, atvest, nopirkt, aizvest uz transporta kompāniju noliktavām, nosūtīt, saņemt un tā tālāk. Ir bijušas reizes, kad piektdienā Olga darbā ierodas ar mugursomu, pilnu ar palīdzību, pēc darba vakarā sēžas nakts vilcienā uz Austrumukrainu, kur viņu sagaida armijnieki, ar kuriem kopā izvadā palīdzību pa pozīcijām. Svētdienas vakarā viņa kāpj nakts vilcienā atpakaļ uz Kijevu, lai nākamajā rītā paspētu uz darbu.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Daudzi volontieri dzīvo šādā nepārtrauktā režīmā. Pa dienu grāmatvedis, jurists vai pavārs, bet vakarā un brīvdienās - volontieris. Kāda cep pīrādziņus ievainotajiem slimnīcās, citi vij maskēšanās tīklus karavīriem, citi remontē karavīru sabojājušos autotehniku. Vēl citi palīdz iekārtot darbā veterānus, meklē viņiem psihologus un ārstus. Ir volontieri, kas nodarbojas ar karagūstekņu apmaiņas jautājumiem. Palīdzība ir vajadzīga daudziem un visur.

Olga atzīst, ka tas ir elles darbs, strādāt gan civilajā profesijā, gan priekš karavīriem frontē. Iekšējie resursi nav nebeidzami. Tagad veselības dēļ Olgas braucieni uz fronti ir kļuvuši retāki.

Pēc šo dažu dienu brauciena pa fronti kopā ar Olgu un viņas domubiedriem, es labi saprotu, ko viņa domā, teikdama par iekšējo resursu izsīkšanu. Kopumā nobrauktie 1600 kilometri pa ceļiem, kas bieži vien, šķiet, nav izbraucami, nakšņošana ne pašos komfortablākajos apstākļos un skarbie laika apstākļi... Kijevā atgriezos nomocīts un ar lielu vēlēšanos pāris dienas atpūsties.

Uz fronti vestā palīdzība no akūti nepieciešamajām karošanas pamatvajadzībām novārdzinātajai Ukrainas armijai 2014./15. gadā pamazām ir nomainījusies uz sadzīviskas palīdzības nogādāšanu karavīriem un civiliedzīvotājiem. Nakts redzamības iekārtas, bruņuvestes, ķiveres, munīcija, snaiperu tēmēkļi un tamlīdzīga palīdzība pamazām ir mainījusies uz sadzīves precēm. Ukrainas armijā šo gadu laikā pieaudzis ne tikai karavīru pulks, bet uzlabojusies arī militārā apgāde. Sakārtota ir arī loģistika, liela daļa sūtījumu Austrumukrainā tagad tiek ar transporta kompāniju palīdzību. Šoreiz Olgas organizētajā braucienā pie karavīriem nokļūst maskēšanās tīkls un pārtikas produkti - kečups, garšvielas, dažādas mērcītes, makaroni, cepumi utt. Civiliedzīvotājiem - dāvanas bērniem, saldumi un citi pārtikas produkti.

Hirskes pilsētas nomale. Līdz frontei 10 km

Volontieri tumsā spīdina lukturīti un no busiņa izkrāmē atvestās dāvanas Viktorijas ģimenei. Viktorija, 37 gadus veca sieviete ar īsu matu ezīti uz galvas, vēlā vakara stundā sagaida mūs uz ielas un ved mājā, kur priecīgi par gaidāmajām dāvanām mūs aplenc trīs viņas bērni. Eļai, jaunākajai, ir trīs gadi, Fedjam - 16 gadi. Vidējais bērns, 14 gadus vecā Maša ar pieauguša cilvēka skatienu, mazajai māšelei un garīgi atpalikušajam lielajam brālim ir māsa un bieži vien aizgādne vienā personā. Fedja, kaut arī nemāk runāt, ir labsirdīgs puika, kurš darbdienas pavada internātskolā, bet brīvdienās ir mājās. Viņam ļoti patīk mati. Arī tagad, šķiet, viņš vairāk priecājas par ciemiņu matu aptaustīšanu un pārķemmēšanu nekā dāvanām. Viņam pašam gan, tāpat kā mammai, uz galvas ir tikai īss matu ezītis. Visticamāk, internātskolas prasība saviem audzēkņiem. Bet mammai mati izkrita daudzo ķīmijterapiju rezultātā. Vikai ir piena dziedzera vēzis ar metastāzēm labajā plaušā. Nesen viņa ir atgriezusies no kārtējā ķīmijterapijas kursa slimnīcā. Pēdējo divu gadu laikā viņai ir veikti 14 ķīmijterapijas seansi un operācija. Vikas veselība ir uzlabojusies, bet ķīmijterapija ir jāturpina. Pirms kara tuvākā specializētā onkoloģiskā nodaļa atradās okupētajā Luhanskā, kurai nu piekļuve slēgta. Tagad vietējā pilsētas slimnīcā ir ierīkota pagaidu onkoloģiskā nodaļa, kur vietas nepietiek visiem. Četrvietīgajās palātās uzturas pa astoņiem onkoloģijas pacientiem.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Vikas vīrs Dima ir ogļracis, kurš darba specifikas dēļ bieži nav mājās - arī tagad viņš atrodas 900 metru dziļumā zem zemes, kur sūknē ūdeni no applūdušas ogļu ieguves šahtas. Kaut arī slikti apmaksāts, tomēr darbs šahtās praktiski ir vienīgais pieejamais šajā apkārtnē.

Eļa piedzima pēc kara sākuma. Līdz nulles pozīcijai no viņu mājas ir 10 kilometri, un visu savu mūžu viņa pastāvīgi jūtamo karu ir uztvērusi kā pašsaprotamu lietu. Tikai pavisam nesen viņa sāka uzdot jautājumus un interesēties par trokšņiem un tumsā redzamajiem uzplaiksnījumiem.

- Mammu, vai tas ir pērkons?

- Nē, meitiņ, tur šauj.

- Kā sivēntiņš pa Vinnija Pūka baloniem! - priecājas Eļa.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Viņa ir sajūsmā par atvestajām dāvanām - cūciņu Pepu un kaudzi citu mīksto rotaļlietu, attīstošajām koka spēlēm, cepumiem un konfektēm. To visu meitenītei un viņas ģimenei ir sagādājuši un volontierei Olgai nodevuši labvēļi 700 kilometru tālajā Kijevā. Uz nobružātās grīdas viņa cītīgi apskata katru rotaļlietu, bet Fedja jau kuro reizi ir priecīgs pārķemmēt man un Olgai matus. Tikai Maša ilgi un mokoši klusē.

Ukrainas patriotu tribunāls

Vai jums ir ienācis prātā, ka jūsu sociālo tīklu plūsmu varētu skenēt cilvēki, kas Kremļa uzdevumā ievāc informāciju? Iespējams, tas notiek arī Latvijā un citās Krievijas kaimiņvalstīs, bet skaidri ir zināms, ka tas notiek Ukrainā. Jebkurš karavīrs vai volontieris, kurš jebkādā publiskā veidā ir paudis savu atbalstu un dalību palīdzības sniegšanā Ukrainas armijai, ir Kremļa uzskaitē. Krievijas interneta vietnē Tribunal publiski pieejami ir dati par pusotru miljonu šādu ukraiņu patriotu. Viņi ir iedalīti divās apzīmējumu kategorijās - Каратель, ar ko apzīmē Ukrainas armijas karavīrus, un Пособник, ar ko apzīmē volontierus. Apkopotajā informācijas blāķī par katru cilvēku ir atrodams īss apraksts un fotogrāfijas. Bet bojā gājušo cilvēku profilus rotā uzraksts LIKVIDĒTS.

Kategorijā "citi" ir atrodami dati arī par citu valstu pilsoņiem, kas piedalījušies karā pret Krieviju, - Moldāvijas, Kazahstānas,  Baltkrievijas, Gruzijas, Vācijas, Amerikas, Igaunijas un citu. Arī Latvijas.

Daudzu cilvēku profili ir papildināti ar komentāriem, kā, piemēram, pie kāda Ukrainas pusē karojoša Krievijas pilsoņa profila: “Šakālis! Krievs atbraucis nogalināt krievus. Kaut gan viņam uzvārds tāds "dīvains"...” un “Maskava ir liela pilsēta, kurā rajonā viņu meklēt? Publicējiet viņa adresi.”

Volontieri smaida par nesen atjaunoto dzelzceļa savienojumu Rīga-Kijeva-Rīga, ar kuru viņiem tagad it kā ir iespējas nokļūt Latvijā. Lai nokļūtu Rīgā, vilciens brauc cauri Baltkrievijai - valstij, kurai volontieriem labāk mest līkumu. Visiem labi zināms, ka Kremļa sarakstos esošie, šķērsojot Baltkrievijas robežu, riskē ar aizturēšanu un izdošanu Krievijai.

Noslēgums

Atpakaļceļā uz Kijevu kādā lielceļa malas kafejnīcā vēl netālu no frontes, kur esam piestājuši paēst pusdienas, uz ballīti ierodas bariņš dāmu. Telpu pēkšņi pieskandina smeldzīgs disko, un dāmas, ilgi negaidīdamas, sāk deju tieši blakus manam galdam.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Rit piektais gads kopš kara sākuma, dzīve šeit, Austrumukrainā, turpina savu sakropļoto gaitu. Sprādzienu izsisto māju logu ailes aizbarikādētas ar kokiem, dienas tumšajā laikā cilvēki izvairās no atklātas gaismas dedzināšanas, mīnu lauku blakus daudzdzīvokļu mājām norobežo vien brīdinājuma plāksnītes, tuvākā un tālākā apkaimē ir dzirdami apšaužu būkšķi, kuriem uzmanību, šķiet, nepievērš neviens. Un teju vai katru dienu Ukrainas armijā tiek nogalināts vai ievainots kāds karavīrs.