Otrs variants ir, kad valstis noalgo profesionālus noziedzniekus, lai veiktu hakeru uzbrukumus. Troļļi un hakeri var nebūt tiešā valsts pakļautībā, bet kontraktori. Un valstīm ir savas interees - ir jau arī publiski izskanējis, ka, piemēram, Ķīna ir ļoti ieinteresēta komerciālajā spiegošanā, un viņi labprāt atbalsta savus uzņēmējus piekļūt citu valstu komercnoslēpumiem.”
Solovjovs norāda, ka otrā uzbrucēju hakeru grupa - noziedznieki, kuri rīkojas sava biznesa interesēs, ir ierindas lietotājiem vēl bīstamāki.
“Viņu bizness ir uzlauzt kontus, meklēt tajos naudu, meklēt informāciju, tirgot informāciju - pie tiem un viņu metodēm es pēc brīža atgriezīšos. Bet trešā hakeru grupa ir tā, no kuras nāku es. Tad, kad es vēl biju tālu līdz pilngadībai, tad skolā meklēju, ko ar tiem datoriem var darīt, un tā es arī nokļuvu tajā labajā IT vidē, jo viena skolotāja mani pieķēra pie rokas un teica, ka vajag kaut ko jēdzīgu darīt, nevis nodarboties ar kaitniecību.
Nu, tie ir vienkārši lielākoties jauni cilvēki, skolēni. Mūsdienās aptuveni 10 gadus veci, pat jaunāki, kas eksperimentē un mēģina kaut ko uzlauzt vienkārši intereses pēc. Un īstenībā šis hakeru veids rada vislielāko risku parastiem lietotājiem.
Šie script kiddies jeb bērneļi izvēlas mērķi vienkārši tāpat vien - jo to var uzlauzt. Viņiem ir uzvaras sajūta - o, es uzlauzu, vienalga, cik tas sarežģīti vai vienkārši.