Nesmēķētāji pret smēķētājiem (15)

Aptaujājot gan smēķētājus, gan tos, kas to nedara, noskaidrots, ka nesmēķētājiem visvairāk (79%) nepatīk smirdoņa telpā, kas neizbēgami ienāk līdzi smēķētājam uzreiz pēc pīpēšanas. Turpretī smēķētājiem pašiem sevī visvairāk (35%) nepatīk pēc dūmiem smakojošs apģērbs, atklāj Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS sadarbībā ar BNA veiktā aptauja. 

Otra populārākā (69%) nepatika pret smēķētājiem ir cigarešu dūmi publiskās vietās. 54% nesmēķētāju ir nepatīkama pīpmaņu smakojošā elpa, mati un rokas. Smakojošas smēķētāju drēbes atzīmē 52% nesmēķētāju.

Visbeidzot 39% nesmēķētāju atzinuši, ka viņiem nepatīk krēpas, ko smēķētāji izspļauj uz ielas.

Vairāk nekā puse (51%) iedzīvotāju, kas nelieto ne tabakas izstrādājumus, ne citus nikotīnu saturošus produktus, atzīst, ka cenšas izvairīties no smēķēšanas zonām un pat izvēlēties ēdināšanas vietas bez tām.

“Rezultāti liecina, ka cigarešu dūmu radītās smakas nozīmi nesmēķētāji un smēķētāji vērtē ļoti atšķirīgi. Sanāk, ka viena ceturtdaļa iedzīvotāju pārējām trīs ceturtdaļām iedzīvotāju rada nepatīkamus apstākļus kā telpās, tā uz ielas, tikmēr pašus galvenokārt uztrauc savas drēbes,” saka SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.

Pīpēt ar baudu

Pieaugošā nepatika pret smēķētājiem ir 21. gadsimta parādība. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos smēķēja visi - priekšnieki kabinetos, sirdzēji slimības gultās, mājsaimnieces pie zupas katla, dāmas frizētavās ar ilgviļņiem matos, slaucējas pie govs pupa, studenti un pasniedzēji sazvērnieciski sapīpēja gaiteņos. Kūpēja restorāni, vilcienu kupejas un šķērsielas. Par bērniem, sirmgalvjiem un citiem dīvaiņiem - nesmēķētājiem neviens nelikās zinis. 

Kopš 19. gadsimta, kad tabaka iekaroja popularitāti Eiropā, no ekskluzīvas nodarbes un statusa apliecinājuma pīpēšana ātri vien noripoja līdz papirosu tīšanai strādnieku ģērbtuvēs. Smēķēšana bija vīrišķības atribūts un labākās zāles pret garlaicību.

 Cigarete sievietes rokās ieguva burvju nūjiņas efektu - tā bija emancipācijas un izaicinājuma zīme. Smēķētavu dūmos dzima idejas, aizdegta cigarete bija tilts uz draudzību un brīvības simbols. 

Karā un cietumā cigarete bija dārgāka par zeltu - to varēja apmainīt pret maizi vai uzticēšanos. Pīpēšana asociējās ar domāšanu - ne velti slavenais detektīvs Šerloks Holmss visur atainots kūpinot pīpi. Ar pīpi manīts arī psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids. «Pīpes pīpēšana ļauj rāmāk un objektīvāk spriest par dzīvi,» reiz izteicies Alberts Einšteins. «Smēķēt ir forši. Ja runājam par mani, tad smēķēšanā slēpjas visa pieauguša cilvēka dzīves sāls,» žurnālā «Rīgas laiks» lasāms publicistes Franas Lebovicas sacītais. Dūmi mutuļo literatūrā, dzejā, kino. Pīpēšanas tematika savas pēdas atstājusi arī mūsu pasaules uztverē. Ne velti mēs sakām: «izpīpēt miera pīpi», «ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta», «izpīpēt jautājumu». Kad gribam atvilkt elpu pēc nogurdinoša darba, mēs sakām, ka paņemsim pīppauzi.

Modē nākot veselīgam dzīvesveidam, smēķēšana no dzīves stila un kultūras parādības reducējusies līdz vienkāršam netikumam. Publiski smēķējot, cilvēks sabiedrības acīs kļūst kaitinošs, smirdīgs un vispār mazāk cienījams.

Tomēr, atvadoties no smēķēšanas, mēs pamājam ardievas kultūras un tradīciju mantojuma daļai, kas saistīta ar smēķēšanu.

Embrijs pelnutraukā

Teorētiski pīpētāju dzīve sūrāka kļuvusi jau vairākus gadus. Kopš 2013. gada ir aizliegts smēķēt bērnu klātbūtnē, to kvalificējot kā fizisku vardarbību pret bērnu. Kopš 2014. gada aizliegts smēķēt uz lodžijām un balkoniem, ja kādam no mājas iedzīvotājiem pret to ir pretenzijas, bet kūpināt daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās un gaiteņos nedrīkstēja jau pirms tam. Reiz Imants Parādnieks gribēja likumā iestrādāt aizliegumu smēķēt grūtniecēm. To atbalstīja gan Veselības ministrijas pārstāvji, gan Latvijas Ārstu biedrība, tomēr pretrunu un neloģismu dēļ noraidīja.

Tā arī nekļuva skaidrs, kā atšķirt apaļīgu sievieti no grūtnieces un ko īsti darīt, ja viņa smēķē uz savas privātmājas balkona. Palika pie tā, ka aizliegts smēķēt grūtnieces klātbūtnē.

Pēc ilgām debatēm likumdevējs atkāpās arī no nodoma aizliegt smēķēt privātajās automašīnās. Tomēr uzvilkt dūmu aizliegts valsts un pašvaldību automašīnās. 

Attēli uz cigarešu paciņām atgādina biedēšanu ar elles mocībām viduslaikos - embrija siluets pelnutraukā, pūžņojošas gangrēnas, nomelnējušas ķermeņa daļas, mirstošs cilvēks, no kura pavērtās mutes rēgojas balta caurulīte. Tomēr vizuālā informācija vēlmi uzvilkt dūmu diez vai mazina. Pirms gada "Kantar TNS" pētījumā 72% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem pauda, ka valdības īstenotā veselības politika ir  neefektīva. Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka vairāk nekā 40% no smēķētājiem dienā izsmēķē līdz 14 cigaretēm. Vairāk nekā paciņu - 6,3%. 

Vairāk nekā latvieši smēķē bulgāri, grieķi, horvāti un franči. Ziemeļeiropā smēķēšana ir mazāk izplatīta. Lai gan Francijā aizliegts reklamēt tabaku un cigarešu paciņas ir standartizētas, Francija ir viena no vadošajām Eiropas valstīm smēķētāju skaita ziņā. Savukārt, piemēram, Vācijā, kur attieksme ir liberālāka, pīpētāju skaits samazinās. 

Stress nebeigsies!

Smēķēšana ir atkarība, un tas nozīmē, ka atmest nav nemaz tik viegli, saka geštaltterapeite, biedrības “Esi brīvs!” valdes priekšsēdētāja Dace Caica. Divvientulība ar cigareti ir pauze dzīves skrējienā, ja cilvēks citādi neprot atslābināties. “Reizēm pie privātajiem bērnudārziem var redzēt vecākus, kas pēc tam, kad atveduši bērnu, noģērbuši, atstājuši, apstājas un aizsmēķē cigareti. Lai gan modē ir joga, apzinātības prakses, meditācijas un daudz kas cits, sabiedrībai joprojām trūkst informācijas, kā atslābināties. Nav viegli sākt kaut ko jaunu, piemēram, skriet vai dejot tango, jo sākumā atkarība ir jāaizstāj ar citu atkarību. Pavasarī var redzēt, cik daudzi piedalās maratonā. Skriešana kādam palīdz atbrīvoties no smēķēšanas, citam no depresijas.”

Ir jāmeklē citi veidi, kā paņemt pauzi un gūt baudu bez cigaretes, kas ir ātrākais un vieglākais veids, kā mazināt stresu, saka psiholoģe.

Arī psihoterapeits Aleksandrs Moškins saka: lai panāktu rezultātu, vietā jāpiedāvā kas vērtīgāks un pievilcīgāks, jo jāņem vērā, ka smēķēšanai ir daudzas nozīmes - sabiedriska, kultūras, simboliska.

Atkarību terapeits Māris Ķirsons latviešu aizraušanos ar smēķēšanu saista ar kultūru un vajadzību iederēties grupā.

“Nikotīns ķermenī rada vajadzību pēc “vēl”. Visi, kas atmetuši dzeršanu un pīpēšanu, saka, ka fiziski grūtāk ir bijis atmest otro.”

Ņemot vērā, ka smēķēšana saistīta ne tikai ar nikotīna atkarību, bet procesu, kas sagādā baudu, viņš saviem pacientiem iesaka iesaka sagriezt strēmelēs burkānus vai seleriju un “grūtā brīdī” likt starp pirkstiem un grauzt. Ja gribas kaut ko zelēt, der arī sālsstandziņas vai ābola šķēles.

Smirdīga lieta

SKDS un BNA 2018. gada nogalē veiktā aptauja rāda, ka 88% no cilvēkiem, kas regulāri lieto tabakas un nikotīnu saturošus produktus, smēķē tieši cigaretes. Tikmēr inovatīvos risinājumus, kam nav cigaretēm raksturīgo dūmu, lieto ievērojami mazāk: elektroniskās cigaretes 6% un karsējamo tabaku 3%. Kā galvenos savas izvēles iemeslus inovāciju piekritēji minēja to, ka inovācijām nav nepatīkamā aromāta un pēc to lietošanas mutē nepaliek nepatīkama smaka.

Savukārt to, ka inovācijas ir mazāk kaitīgas veselībai nekā cigaretes, kā galveno iemeslu par labu mūsdienīgām alternatīvām norādīja vien 34.5%. 

Smēķētāji atklāja, ka pašiem sevī visvairāk nepatīk pēc dūmiem smakojošs apģērbs, smakojoša elpa, cigarešu smaka uz rokām, kā arī neglīti zobi un atkrēpošanās. Ceturtdaļai smēķētāju nepatīkama ir nervozitāte, kas rodas, ja netiek uzsmēķēt.

Salīdzinoši biežāk tabaku un/vai nikotīnu saturošus produktus lieto iedzīvotāji ar vidējo vai pamata izglītību nekā iedzīvotāji ar augstāko izglītību (attiecīgi 30% un 20%). Tāpat vīriešu smēķētāju ir vairāk nekā sieviešu (attiecīgi 30% un 20%), rāda aptauja, kurā piedalījās 1005 valsts iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem.