Ukraina saņēmusi "Kremļa poti": kas gaidāms tālāk? (56)

Līdzīgs scenārijs atkārtojās pāris nedēļas vēlāk Ukrainas austrumos - Donbasā. Tikai šeit "zaļo cilvēciņu" vietā karoja "vietējie ogļrači" - tā Krievijas propaganda dēvēja bruņoto cilvēku grupas, kas pārsvarā sastāvēja no krievu algotņiem, nereti - arī no regulārā karaspēka kareivjiem. Referenduma par pievienošanos Krievijai vietā te tika nodibinātas divas "Tautas republikas" - Doņeckas un Luhanskas.

Tieši Ukrainas notikumu kontekstā informatīvajā telpā parādījās termins "hibrīdkarš" - militāru mērķu sasniegšana ar nemilitāriem paņēmieniem, tai skaitā dezinformāciju un propagandu, vienlaicīgi paturot kā vienu no elementiem arī konvencionālo kaujas darbību.

Šobrīd, piecus gadus vēlāk, Krima joprojām ir okupēta, savukārt Donbasā Ukrainas armija un Krievijas atbalstītie algotņi atrodas ieilguša pozicionāla ierakumu kara situācijā.

Lai uzzinātu, kāda varētu būt iespējamā notikumu attīstība Ukrainā, TVNET uz sarunu aicināja militāro analītiķi, bloga "Vara bungas" autoru, atvaļinātu NBS kapteini Mārtiņu Vērdiņu.

Šogad februārī aprit pieci gadi, kopš Ukrainā norisinās karadarbība. Vai mēs varam notiekošo saukt par pirmo karu Eiropā kopš 2. pasaules kara laikiem?

Drīzāk par bruņotu konfliktu, vai arī par tā dēvēto proxy karu - kas tiek īstenots citā teritorijā un it kā ar citu rokām (no Krievijas viedokļa raugoties). Tomēr, paskatoties pavisam nesenā vēsturē, varam atrast samērā līdzīgus konfliktus - Dienvidosetija 1991.-92. gadā, Abhāzija 1992. gadā. Mēs toreiz šeit, Latvijā, bijām ļoti nodarbināti ar citām lietām un pat īsti nepamanījām šos konfliktus, bet proxy kara modelis darbojās jau Abhāzijā - tā dēvēto separātistu (faktiski - Krievijas) pusē karoja atvaļinājumā esoši miltāristi ar visiem tankiem. Rezultātā tika panākta šodienas situācija, kad visi Abhāzijas gruzīni šobrīd ir bēgļu gaitās vai emigrācijā.

Tāpēc var apgalvot, ka proxy jeb hibrīdkara pirmsākumi meklējami tieši 90. gadu sākumā.

Ja saucam lietas īstajos vārdos - starp ko ir konflikts Ukrainā?

Viennozīmīgi - starp Krievijas kā impērijas interesēm dienvidrietumu virzienā un impērijas bijušās provinces vēlmi būt patstāvīgai.

Ja skatāmies no militārā viedokļa, vislabāk konflikta būtību var saprast, ielūkojoties kartē. No Karpatu kalnu austrumpuses līdz pat Baltijas jūrai aiz Krievijas dienvidrietumu robežas nav tikpat kā nekādu dabīgo šķēršļu - tas ir līdzenums ar labi attīstītu ceļu tīklu. Savukārt robežas otrā pusē ir Krievijas būtiskākie infrastruktūras mezgli un blīvi apdzīvotas teritorijas.

Pat Maskava ir relatīvi tuvu Ukrainas robežai - tēlaini izsakoties, no turienes NATO tankam, lai sasniegtu Maskavu, pietiks ar vienu degvielas bāku. Tāpēc jāsaprot, ka tas nav konflikts tikai par Donbasu - runa ir par visu Ukrainu kopumā.

Militārā ziņā Krievija šo piecu gadu laikā ir pazaudējusi unikālo iespēju sasniegt savus stratēģiskos mērķus Ukrainā - nodrošināt, lai Ukraina nekad nepievienotos NATO un nekļūtu par pilnvērtīgu Rietumu pasaules sastāvdaļu. Krievijai ir vajadzīga buferzona, starp citu, arī Baltijas valstis viņi joprojām par tādu uzskata.

Vai tā tomēr nav zināma paranoja no Krievijas puses? Diez vai NATO plānos ietilpst uzbrukums Krievijai.

Šeit jāpiemin jau daudzreiz piesauktās formācijas Krievijas varas struktūrās - tā dēvētie Kremļa torņi. Ir čekistu tornis, militāristu tornis, ekonomistu tornis, naftinieku tornis - tie dažādā veidā ir savstarpēji saistīti. Tā nav paranoja - katra torņa uzvedību nosaka tajā ietilpstošo izglītība, pieredze, domāšanas veids un intereses. Šobrīd acīmredzot, viens no ietekmīgākajiem ir militāristu tornis, kurš apgalvo, ka kāds no ārpasaules vēlas iegūt Krievijas resursus. Lai tos aizstāvētu, iedomātais pretinieks ir jāatbīda pēc iespējas tālāk no valsts robežām - tas dos laiku sagatavoties atbildes reakcijai.

Pēdējo piecu gadu laikā agresijā Ukrainā ir novērojamas likumsakarības - situācijas saasinājums, kam seko atslābums, tad atkal saasinājums. Tomēr ar katru jaunu saasinājumu šķiet, ka amplitūda samazinās.  

Pa šo laiku Ukrainai ir izdevies savu toreizējo 80 000 vīru armiju, no kuras karot reāli varēja tikai katrs desmitais, palielināt līdz 120 tūkstošiem un sagatavot arī rezervi. Ukraina ir pārkārtojusi savus Bruņotos spēkus, kas tagad ir iemācījušies karot un ieguvuši reālu kaujas pieredzi. 2014. gadā Krievijai šajā jomā bija lielas priekšrocības - aiz muguras bija Čečenijas un Gruzijas karš, pēc kuriem tika izdarīti būtiski secinājumi.

Otra būtiskā lieta - Ukrainas pusē ir notikusi transformācija no brīvprātīgo vienībām, uz kurām sākotnēji balstījās aizsardzība, uz vienotu, vienam štābam pakļautu armiju. Protams, ir palikušas "partizānu vienības", taču tās, visticamāk, izpilda konkrētus militārās pavēlniecības uzdevumus - kā likums, tādās parasti karo visuzticamākie un visriskantākie kaujinieki.

Tāpēc var apgalvot, ka konflikta militārā amplitūda samazinās, un Ukraina ir sapratusi, ko nozīmē attīstīt armiju. Protams, ka lokāla rakstura saasinājumi, tādi kā konflikts Kerčas šaurumā, joprojām ir iespējami, bet šobrīd Krievija nav spējīga okupēt jaunas teritorijas un pēc tam arī kontrolēt tās. Jo viena lieta ir aizbraukt ar tanku līdz Kijevai vai Rīgai, bet pavisam cita - kontrolēt, kas notiek ar tev aiz muguras esošajām apgādes līnijām.

Turklāt arī pacēlums Krievijas sabiedrībā, ko izraisīja Krimas tā dēvētā atgūšana sastāvā, ir noplacis.

Ja Krievijas pusē šobrīd ir vērojams agresijas atslābums, tad kāpēc Ukraina to neizmanto? Spriežot pēc neoficiāliem separātistu izteikumiem, viņi paši atzīst, ka Ukrainas armijai pietiktu ar nedēļas ofensīvu, lai atbrīvotu visu Donbasu.

Tāpēc, ka pastāv tā dēvētais plāns "Ziemeļvējš" - visu šo piecu gadu laikā izšķirošajos brīžos, kad Ukrainas armijai izdevās gūt būtiskus panākumus, no Krievijas puses tika aktivizēti ne jau atsevišķi virsnieki vai nelielas militāras grupas, bet notika tieša un nepārprotama Krievijas armijas iesaiste vienību - rotu un bataljonu - līmenī. Tas uzreiz mainīja spēku samēru. Taisnība - ja mēs skatāmies uz demoralizētajiem, kara nogurdinātajiem Donbasa separātistiem - šādu pretinieku nebūs grūti uzvarēt. Taču tiklīdz karadarbība pāries nopietnākā fāzē, tiks iedarbināts šis "Ziemeļvējš", un atkal tiks atgriezta atpakaļ šībrīža situācija, ja ne pat vēl trakāk.

Turklāt nedrīkst aizmirst arī par politisko situāciju Ukrainā - martā tur notiks prezidenta vēlēšanas.

Laba ilustrācija notiekošajam bija tā dēvētā izņēmuma stāvokļa ieviešana pēc Kerčas incidenta - jau mēnesi vēlāk tas tika atcelts, lai netraucētu priekšvēlēšanu aģitācijai, un nebūtu jāpārceļ vēlēšanu datums. Tieši tas bija viens no lielākajiem pārmetumiem prezidentam Porošenko.

Šobrīd Ukraina ir guvusi vairākus lielus panākumus nemilitārajā jomā - piemēram, panāktā Ukrainas pareizticīgās baznīcas autokefālija [neatkarība]. Pirms vēlēšanām ir vajadzīgi šādi sasniegumi, bet ne karš. Turklāt Ukraina ir pozicionējusi sevi kā Eiropas sastāvdaļu, tādēļ viņiem jārespektē arī ES dalībvalstu viedoklis. Šobrīd neviens īsti neatbalsta domu par esošās frontes līnijas pārbīdi uz Krievijas pusi.

Kāds šobrīd varētu būt Krievijas plāns attiecībā uz situācijas attīstību?

Pastāv viedoklis, ka Putins ir labs taktiķis, bet slikts stratēģis. Kā jau runājām, situācija ir mainījusies, Ukrainas armija ir attīstījusies un pilnveidojusies, tādējādi īstais moments zibenskara īstenošanai no Krievijas puses ir nokavēts. Taču jau pieminējām, ka Krievijai ir nepieciešama kontrole pār visu Ukrainu, nevis tikai Donbasu. Šis uzdevums joprojām ir aktuāls. Iespējas ir visdažādākās - "Nord Stream", ekonomiskais spiediens un galu galā - prezidenta vēlēšanu ietekmēšana.

Ja izdotos ievēlēt Krievijai tīkamu prezidentu, varētu iztikt arī bez kara.

Tomēr, ja runājam par iespējamo karadarbību, es gribētu uzsvērt, ka jau kopš 2015. - 2016. gada Krievijai militārajā ziņā viss ir gatavs straujam un pēkšņam uzbrukumam, turklāt pavisam citā virzienā. Otrpus robežai, pavisam netālu no megapoles Harkovas, ir koncentrēti lieli spēki. Šis fakts pats par sevi jau ir spiediena izdarīšana, kas nenoliedzami maina iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Mēs taču arī sekojam līdzi, kas notiek mūsu robežas tuvumā - Pleskavas Gaisa desanta divīzijā un Ostravā, kur atrodas Krievijas Kara aviācijas bāze.

Bet vai šāda ienaidnieka militārā spēka koncentrācija otrpus robežai nekalpo kā mobilizējošs faktors ukraiņiem?

Katrs karavīrs zina, ka viena no vissliktākajām iespējamajām situācijām ir tā, kad tava armija nekaro, bet dienu no dienas un gadu no gada atrodas ierakumos, gaidot iespējamo uzbrukumu. Šādā situācijā pamazām degradējas armijas kaujasspējas un arī morāle. Tiesa, šis process notiek abās pusēs. Tāpēc mobilizācija un pacēlums pamazām noplok un situācija var pārvērsties par līdzīgu tai, kāda, piemēram, šobrīd vērojama uz Indijas un Pakistānas robežas.

Varētu pat teikt, ka ar šībrīža stāvokli Krievija ir sasniegusi vienu no saviem mērķiem - ar šādu iesaldētu konfliktu Ukrainai diez vai izdosies iestāties NATO.

Tieši tāpat kā Gruzijai - kurš gan ņems aliansē valsti, kurai 20% teritorijas ir okupēti. Tāpat kā Gruzija nav gatava atteikties no Abhāzijas un Dienvidosetijas, arī Ukraina nekad neattieksies no Krimas un Donbasa.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka katrai militārajai operācijai ir primārais un sekundārais mērķis. Ja primārais ir īstenots, var sākt domāt par otro. Krievija, protams, vēlētos paplašināt savu placdarmu Ukrainā, un viņu kā šī placdarma robeža ļoti interesē Dņepras kreisais krasts. Ja paskatāmies kartē, redzam, ka ar to var atrisināt ļoti daudz ko - piemēram, sauszemes pieeju Krimai. Tas varētu būt iespējamais primārais mērķis - pirmkārt, iekarojamā teritorija salīdzinājumā ar visu Ukrainu ir neliela, un, otrkārt, iedzīvotāji, kā jau austrumu reģionos, ir nosacīti simpatizējošāki Krievijai.

Kāpēc Krievijai bija nepieciešams situācijas saasinājums Kerčas šaurumā pagājušā gada novembrī?

Kā to skaidrojuši vairāki politologi, Krievijai pēc zaudējuma autokefālijas jautājumā bija vajadzīgs neliels konflikts, kurā varētu nesodīti un bez lielām sekām izplūkties. Tas viņiem arī simtprocentīgi izdevās. Iespējams, viņi cerēja, ka ukraiņi šaus pretī - tad tur būtu bijusi īsta jūras kauja. No propagandas viedokļa tas izskatītos lieliski - mēs aizsargājam savu robežu no ukraiņu provokācijām.

Starptautiskais nosodījums un iespējamā reputācijas sabojāšana Krieviju neuztrauc. Taču tā bija lieliska iespēja parādīt, kurš ir situācijas noteicējs.

Krievija nodemonstrēja, ka var nesodīti apdraudēt visus starptautiskās kuģošanas likumus - pamatvērtības, uz kurām balstās jūras tirdzniecība pasaulē.

Kerčas incidents, starp citu, nodemonstrēja, ka Krimas tiltam bez transporta funkcijas ir arī citas - noenkurojot starp tā balstiem vienu tankkuģi, iespējams pilnībā bloķēt kuģu satiksmi šaurumā.

Jā, turklāt būs ļoti interesanti pavērot, vai Krievijai izdosies īstenot iecerēto dzelzceļa līnijas izbūvi pāri šim tiltam. Pastāv aizdomas, ka tilta konstrukcijas un šauruma grunts dēļ tas nav iespējams. Šāds iznākums būtu vēl viens fakts par labu pieminētajai placdarma paplašināšanai līdz Dņepras kreisajam krastam.

Turklāt Krimā ir ļoti lielas problēmas ar ūdensapgādi. Ūdens trūkums vēsturiski ir bijis viens no būtiskākajiem ieganstiem karu sākšanai, gluži tāpat kā jūras šaurumi tradicionāli vienmēr ir bijuši konflikta zonas.

Tādējādi situācija ir visai kritiska - okupēta teritorija (Krima), kas ir piebāzta ar ieročiem, izjūt elektrības un ūdens trūkumu, tilts, jūras šaurums - kā gan tādā vietā kaut kas varētu nosacīti nesprāgt?

Taču šis gadījums uzskatāmi pierādīja - pat ja tie divi ukraiņu kuteri būtu nogremdēti, starptautiskā sabiedrība neko nevarētu ietekmēt.

Kas, tavuprāt, sagaidāms Ukrainā tuvākajā nākotnē?

Nevienam nav kristāla bumba, lai ieskatītos nākotnē, taču ir apstākļi, kas nosaka lietu virzību. Kara vai lielas militāras operācijas sākšanai ziema un pavasaris neder. It īpaši Ukrainas stepē - šķīdonis apgrūtina tehnikas pārvietošanos. Tāpēc, manuprāt, līdz pavasara beigām, ņemot vērā arī gaidāmās vēlēšanas, ir iespējamas provokācijas vai lokāli saasinājumi, bet liela militāra operācija ir mazticama.

Un ilgtermiņā?

Šādi turpināties var vēl ilgi - neviena puse negūst viennozīmīgu uzvaru. Šāds stāvoklis ir zināmā mērā izdevīgs visiem - krievi novērš NATO paplašināšanos, ukraiņi ir lepni, ka noturējuši agresoru okupēto teritoriju robežās. Protams, pavērsieni vienā vai otrā virzienā ir iespējami. Parasti analītiķi savās prognozēs tādās pavērsienu vietās saliek t. s. indikatorus. Pirmais tuvākais indikators, nenoliedzami, ir Ukrainas prezidenta vēlēšanu rezultāti. Krievijas propagandas galvenais uzdevums tagad ir neļaut Ukrainas vēlētājiem saliedēties ap vienu, varbūt ne visiem patīkamu, līderi. Domāju, ka notiks jaukšanās Ukrainas iekšpolitikā ar visām iespējamajām metodēm.

Liela militāra operācija Ukrainā prasītu no Krievijas lielu iekšēju mobilizāciju un resursus, kuri jau tā tiek tērēti operācijās Sīrijā un tagad arī Centrālāfrikā. Arī pārsteiguma moments, kas ir ļoti būtisks militāra uzbrukuma sākšanai, jau sen ir zaudēts. Krievijas pozīcijas un militāro vienību pārvietošanos nemitīgi novēro gan pašu ukraiņu izlūkdienests, gan NATO struktūras.

Turklāt nedrīkst aizmirst to, ka Krievijā 2024. gadā notiks prezidenta vēlēšanas un sakarā ar to noteikti ir sagaidāmas kādas perturbācijas, kuras, visticamāk, nāksies izjust arī mums Baltijā. Ukraina šai ziņā būs vissagatavotākā - tēlaini izsakoties, viņa ir dabūjusi poti un pārslimojusi infekciju.