“Ja vien tā nav skautu organizācija, vai kāds treneris uzdrīkstētos ļaut bērniem peldēties ezerā?” Šics atceras, ka turēties virs ūdens bērni iemācījās, plunčājoties upē, ezerā, jūrā. Peldēšana tika apgūta spēlējoties, bet tagad peldēšana tiek pārvērsta par sporta nodarbību.
Haralds Lučkovskis saka, ka, sniedzot neatliekamo palīdzību, mediķi novērojuši, ka bieži vien slīkušajam pirmo palīdzību centušies sniegt bērni, jo “viņi ir tur, kur ir pārgalvība”. Lučkovskis saka, ka cilvēki nezina elementāras lietas, kas “vienkārši jāzina”: peldot dziļāk, ūdens ir aukstāks, bet aukstuma vilnis var izraisīt šoku, kas peldētāju “izsit no ierindas”. Cilvēki nezina, kā reaģēt ārkārtas situācijā, piemēram, ja kāju sarauj krampis. “Reāli cilvēks pats par sevi negrimst. Visbiežāk noslīkst, kad sākas panika un cilvēks nepareizi kustas. Ne velti vienā no pirmajām peldēšanas nodarbībām bērniem liek ievilkt elpu un sajust, ka ūdens viņus tur kā pludiņus."
Lučkovskis uzskata, ka peldētprasmēm izglītības sistēmā netiek atvēlēta pietiekama uzmanība – peldēšanas vietā tikpat labi var izvēlēties golfu vai šautriņu mešanu. Piemēram, Tukumā – piejūras pašvaldībā pietrūkst mērķtiecīgas un sistemātiskas peldētapmācības programmas. Tomēr ne mazums ir pozitīvu piemēru – Limbažos, Bauskā, Līvānos, Ķekavā, Kuldīgā.
Kāpēc peldēt bērnam jāiemāca, Lučkovskis skaidro vienkārši: “Mēs uzzinām, ka noslīcis bērns, sieviete, vīrietis, bet ne reizi neesam dzirdējuši, ka būtu noslīcis kaut vai rajona mēroga peldēšanas čempions. Peldētprasme darbojas!” Mediķis min piemēru: 12 gadus veci puikas vasarā skrien uz ezeru – visi, izņemot vienu.