Ko vispār nozīmē peldētprasme? Tā nenozīmē haotisku kūļāšanos pa ūdeni, mētājot rokas un kājas. Vienotā peldētprasmes definīcija Skandināvijas valstīs paredz, ka bērns vai pieaugušais spēj nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Cilvēkam jāspēj arī ielēkt dziļākā vietā un paņemt kādu priekšmetu no ūdenstilpes vai baseina dibena. "Kad cilvēkiem jautā, vai viņi prot peldēt, viņi atbild “Jā, labi”. Kad cilvēkiem pārjautā, ko viņi spēj izdarīt uz ūdens, izrādās, ka tikai 29% spēj nopeldēt 200 metrus. Ja viņiem vajadzētu to nodemonstrēt, skaits būtu vēl krietni mazāks,” stāsta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta galvenais speciālists Haralds Lučkovskis.
Ja par pamatu ņemam skandināvu definīciju, Latvijā peldēt prot tikai 15–25% iedzīvotāju, kamēr Zviedrijā – 80%, Dānijā 73% – vismaz trīsreiz vairāk nekā Latvijā.
Piemēram, Skandināvijā apmācības notiek arī brīvā dabā – upēs, ezeros, jūrā. Somijā bērnam jāiemācās lēkt aukstā ūdenī ar drēbēm. Tas tāpēc, ka atklātās ūdenstilpēs cilvēki noslīkst, jo nezina, kā rīkoties ekstremālā situācijā.
LPF pētījumā secināts, ka daudzi cilvēki būtu gatavi mesties palīgā, lai gan deviņi no desmit palīdzēt patiesībā neprot.
Vairāk nekā 70% Zemes virsmas klāj ūdens - trīs reizes vairāk, nekā sauszeme. Pirmos deviņus dzīvības mēnešus mātes vēderā mēs pavadām šķidrumā, bet pēc piedzimšanas ironiskā kārtā kļūstam par peldēšanas analfabētiem.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) slīkšanu un noslīkšanu raksturo kā vienu no visvairāk novārtā atstātajām cilvēku drošības problēmām, kuras risinājumam pietiktu ar pavisam vienkāršiem preventīviem soļiem. Ik gadu visā pasaulē noslīkst vairāk nekā 370 000 cilvēku.
Visbiežāk cilvēki noslīkst atklātas ūdenstilpēs – publiskos baseinos ārkārtīgi reti, tomēr šādi gadījumi ir zināmi, arī Latvijā. Kliedzošākais no tiem – traģēdija Ventspils Mazajā peldbaseinā 2017. gada oktobrī, kas šokēja visu Latviju.
Toreiz peldēšanas nodarbības laikā noslīka četrus gadus vecs puisītis, kurš bija atnācis uz otro nodarbību savā mūžā. Mazais noslīka trenera un četrpadsmit bērnu acu priekšā. Netālu, aiz žalūzijām stāvēja vecāki.
Bērns bija aizgājis uz tualeti un atgriežoties nejauši iekāpa baseina dziļākajā vietā, kurai tajā brīdī treneris bija uzgriezis muguru. Zēnu, kurš atradās zem ūdens, pamanīja maza meitene – viena no nodarbības dalībniecēm. Vecāki atradās otrajā stāvā aiz stikla, kuram bija nolaistas žalūzijas, lai vecāku klātbūtne nenovērstu bērnu uzmanību. Sašutuma vētru toreiz izraisīja fakts, ka piecpadsmit bērnus, no kuriem vecākajiem bija septiņi gadi, pieskatīja tikai viens treneris.
Pirms tam 2005. gadā Līvu akvaparkā daudzu apmeklētāju acu priekšā noslīka 16 gadus veca meitene, kura bija astotajā grūtniecības mēnesī.
Meitene traucās lejup pa ekstrēmāko – melno cauruli, brauciena laikā aizrijoties ar ūdens šalti. Caurules galā viņa noģība un iekrita ūdenī. Piesteidzās medmāsa, bet atdzīvināt jauno grūtnieci neizdevās.
Pēc gada tajā pašā Līvu akvaparkā noslīka 17 gadus vecs puisis. Jaunieša mirstīgās atliekas pēc piecām stundām atrada apkopējs. Vienā no baseiniem jaunietis bija iesprostots zem metāla konstrukcijām un noslīcis.
Nereti noslīkšanas iemesls ir panika, kas iestājas neierastā situācijā, un pieredzes trūkums, raksturo eksperti.
Slīcēju glābšana pašu rokās
“Neieinteresēta, formāla pieeja,” iemeslus, kāpēc noslīkušo statistika ir nemainīgi drūma daudzu gadu garumā, raksturo ārsts, reanimatologs un ekspolitiķis Mārtiņš Šics. “Pašvaldības negrib savās teritorijās redzēt neoficiālas peldvietas, lai gan tur reāli cilvēki peldas. Labākajā gadījumā kaut kur ir greizs, zālēs ieaudzis uzraksts “Peldēties aizliegts”. Tā vietā, lai noliktu stabu ar glābšanas riņķi un virvi, kas palīdzētu izglābt kādam dzīvību."
Visa atbildība tiek uzvelta “pašiem slīcējiem”, nosaucot cilvēkus par pārgalvīgiem, nezinošiem, neapdomīgiem un tā tālāk.
Šics piebilst, ka, piemēram, Skotijā pie katras ūdenstilpes ir glābšanas riņķis, kas nemaksā neko. Aprēķināts, ka viena cilvēka bojāeja tautsaimniecībai rada ap 700 000 eiro zaudējumus. Starp citu, palīdzība uz ūdens jāorganizē attālināti, izmantojot kādu palīglīdzekli. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut slīcējam sev pieskarties. Kā glābšanas riņķis var noderēt dvielis, zars vai pat tukša plastmasas pudele.
Šics uzskata, ka problēma ir ne vien tajā, ka cilvēki neprot sniegt pirmo palīdzību, bet arī palīdzības algoritmā, ko mūsdienās vajadzētu mainīt. “Draudi inficēties ar HIV, C hepatītu un citām infekcijas slimībām attur cilvēkus sniegt pirmo palīdzību, piemēram, elpināt cietušo no mutes mutē.” Šics saka, ka peldēšanas nodarbības sterilā vidē – baseinā nav tas pats, kas peldēšanās ezerā.
Nonākot bīstamā situācija atklātā ūdenstilpē, cilvēks, kurš līdz tam peldējis tikai smalka baseina hlorētajā, gaišzilajā ūdenī ar labi pārredzamu dibenu, apjūk un nezina, kā rīkoties.
“Ja vien tā nav skautu organizācija, vai kāds treneris uzdrīkstētos ļaut bērniem peldēties ezerā?” Šics atceras, ka turēties virs ūdens bērni iemācījās, plunčājoties upē, ezerā, jūrā. Peldēšana tika apgūta spēlējoties, bet tagad peldēšana tiek pārvērsta par sporta nodarbību.
Haralds Lučkovskis saka, ka, sniedzot neatliekamo palīdzību, mediķi novērojuši, ka bieži vien slīkušajam pirmo palīdzību centušies sniegt bērni, jo “viņi ir tur, kur ir pārgalvība”. Lučkovskis saka, ka cilvēki nezina elementāras lietas, kas “vienkārši jāzina”: peldot dziļāk, ūdens ir aukstāks, bet aukstuma vilnis var izraisīt šoku, kas peldētāju “izsit no ierindas”. Cilvēki nezina, kā reaģēt ārkārtas situācijā, piemēram, ja kāju sarauj krampis. “Reāli cilvēks pats par sevi negrimst. Visbiežāk noslīkst, kad sākas panika un cilvēks nepareizi kustas. Ne velti vienā no pirmajām peldēšanas nodarbībām bērniem liek ievilkt elpu un sajust, ka ūdens viņus tur kā pludiņus."
Lučkovskis uzskata, ka peldētprasmēm izglītības sistēmā netiek atvēlēta pietiekama uzmanība – peldēšanas vietā tikpat labi var izvēlēties golfu vai šautriņu mešanu. Piemēram, Tukumā – piejūras pašvaldībā pietrūkst mērķtiecīgas un sistemātiskas peldētapmācības programmas. Tomēr ne mazums ir pozitīvu piemēru – Limbažos, Bauskā, Līvānos, Ķekavā, Kuldīgā.
Kāpēc peldēt bērnam jāiemāca, Lučkovskis skaidro vienkārši: “Mēs uzzinām, ka noslīcis bērns, sieviete, vīrietis, bet ne reizi neesam dzirdējuši, ka būtu noslīcis kaut vai rajona mēroga peldēšanas čempions. Peldētprasme darbojas!” Mediķis min piemēru: 12 gadus veci puikas vasarā skrien uz ezeru – visi, izņemot vienu.
Pārējie sauc “Kāpēc tu nepeldies, tu, ko “mīkstais” esi?”. Puika neprot peldēt, tomēr, lai neatpaliktu no pārējiem, dodas ūdenī.
“Uzskatu, ka jāapgūst trīs pamata aktivitātes – peldēšana, vieglatlētika un slēpošana. Tālāk jau katrs var specializēties kā tīk.” Lučkovskis slavē peldēšanu, kas bez medikamentu lietošanas palīdzot atrisināt daudzas veselības problēmas. “Attīstās muskulatūra, saites, elpošana. Peldēšana ieteicama astmas slimniekiem, cilvēkiem, kuriem ir depresija.”
“Visi runā par drošību uz ceļiem, bet par drošību uz ūdens nelabprāt,” saka Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs. Pēc viņa domām, neraugoties uz biedējošo statistiku, preventīvu pasākumu un reklāmas kampaņu šajā jomā pietrūkst. Drošība uz ūdens bērniem pietiekami netiek mācīta, arī sabiedrības attieksme ir vienaldzīga.
Nevienam pat neienāktu prātā sēdēt pie automašīnas stūres un no pudeles kakliņa dzert alu. Turpretim alkohola lietošana laivā vai kuterī, atrodoties uz ūdens, reklāmās ir bieži izmantots sižets.
Sabiedrības apziņā veidojas stereotips, ka atpūta uz ūdens un alkohols ir savienojamas lietas. Tomēr bieži tas noved pie traģiska rezultāta.
Lai uzlabotu situāciju publiskajos baseinos, tiek identificēti “vājie punkti” un meklēti risinājumi, kas ļautu izvairīties no nelaimes gadījumu riskiem. Piemēram, baseinā nogremdējot lelli, tiek noteiktas tā sauktās “aklās zonas”, kas glābējiem ir slikti pārredzamas. Jā, noslīkt var arī nelielā baseinā, nelaimes gadījumi reizēm notiek, saka federācijas prezidents. Vairums cilvēku neatpazīst slīkšanu, tāpēc nelaime notiek tuvinieku, draugu, baseina apmeklētāju acu priekšā.
“Slīkšana nenotiek kā filmā “Titāniks”, ar teatrālu kliegšanu, šļakstīšanos, mētāšanos ar rokām, raustīšanos. Tā ir kino industrija. Cilvēki, it īpaši bērni, noslīkst klusi. Lai bērns noslīktu, pietiek ar 30 cm dziļu ūdeni.”
Videokameras fiksēja, kā Somijā, Helsinku akvaparkā 2016. gadā piecas minūtes ļaužu acu priekšā slīka piecus gadus vecs zēns. Kad bērnu no ūdens beidzot izvilka, viņš jau bija bez samaņas. Par laimi, mediķiem izdevās glābt viņa dzīvību. Kamēr zēns bija baseinā, viņa mamma kopā ar draugiem atradās saunā. 44 gadus veco sievieti sodīja par bērna atstāšanu bez uzraudzības.
Aivars Platonovs saka, ka arguments, ka pie mums nav pietiekami daudz baseinu, lai iemācītu bērniem peldēt, neiztur kritiku. Tas nav attaisnojums. Arī Skandināvijā baseinu skaits ir ierobežots. Iestājoties siltam laikam, Skandināvijā apmācības tiek organizētas brīvā dabā.
/nginx/o/2021/07/30/13954934t1hb265.png)
/nginx/o/2018/07/19/10919070t1hd6c4.jpg){kind=small}
