Padomju laikos praktizētā dzelžainā disciplīna un bargās sankcijas, kā arī ieaudzināta ideja, ka indivīds viens nespēj neko ietekmēt, ir ne vien devušas stimulu mūsu sabiedrībā dominējošai tendencei stāvēt malā un gaidīt, kad citi sāks ko darīt, bet arī ietekmējušas to, kā mūsdienās vecāki audzina savus bērnus. Klīniskā psiholoģe Līga Bernāte ievērojusi, ka pie mums izplatīti divi vecāku tipi. Vieni, izjutuši padomju laika deficītu un skarbo audzināšanu, sniedz savām atvasēm visu, kā viņiem reiz ir trūcis. Šādu vecāku pēcnācējus nereti raksturo visatļautība un koncentrēšanās problēmas. Otrs vecāku tips skrien no viena bērnu audzināšanas semināra uz otru pēc priekšrakstiem, kā izaudzināt veiksmīgu cilvēku, tajā pašā laikā neklausoties ne savā intuīcijā, ne bērnā.

Tas, kā audzinām bērnu, ietekmē to, par kādu personību bērns kļūs pieaugot. “Ja gribam, lai mūsu bērni ir drosmīgi un spēj uzņemties iniciatīvu tāpat kā režisora Edmunda Jansona jaunākās animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” varoņi, mums ir jāieklausās bērnu viedoklī un jāļauj viņiem pašiem piedalīties savas dzīves lēmumu pieņemšanā,” skaidro psiholoģe.

Dod iespēju izlemt pašam

Kategoriski lemjot par katru bērna soli, pat neapspriežoties ar viņu, mēs neļaujam attīstīties bērna lemtspējai. Līdz ar to situācijās, kad bērnam būs jāveic kāda izvēle patstāvīgi, pat tāds sīkums, kā izvēlēties ēdienu restorānā, sagādās tikpat lielas grūtības kā lemšana par profesionālajām gaitām. Pirmie lēmumi, ko bērnam var droši ļaut pieņemt pašam jau pirmsskolas vecumā, ir apģērba izvēle.

Teju katrs reiz bērnībā piedzīvojis situāciju, kad vecāki spiež draudzēties ar kādu tāpēc vien, ka esat viena vecuma. Tāpat kā mums pašiem neveidojas tūlītēja draudzība ar katru mūsu vienaudzi, arī bērniem jāļauj lemt pašiem, ar ko viņi vēlas draudzēties.

Pastāv divi tipiski scenāriji, kas notiek, nemitīgi komandējot un neļaujot bērnam pašam lemt par dažādiem savas dzīves aspektiem. Viens – pusaudžu gados viņi mēdz “norauties no ķēdes” un par spīti darīt visu, kas vecākiem nav pa prātam. Šiem pusaudžiem ir grūti atšķirt labus nodomus no sliktiem un pašiem vajadzīgajā brīdī nospiest “stop” pogu. Otrs – bērns kļūst par rātnu un kautrīgu pusaudzi, bet saskaras ar problēmām, veicot pirmos soļus pieaugušo dzīvē. Viņš var būt tik nedrošs un par sevi nepārliecināts, ka jebkāda sociāla interakcija var radīt bailes. Savukārt labas sociālās prasmes ir iezīme, ko mūsdienās augstu vērtē darba tirgū.

Ļauj darboties patstāvīgi

Protams, ir tēmas, kurās jānosaka stingrākas uzvedības normas, piemēram, drošība. Taču nepietiek vien ar vārdu “nedrīkst”, bērnam ir arī jāizskaidro, kāpēc nevajadzētu šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, kaut gan cits gājējs to izdarīja. Bet ne vienmēr mēs būsim blakus savām atvasēm un spēsim tās pasargāt.

Turklāt nereti potenciālās briesmas ir daudz mazākas nekā vecāku radītā trauksme. Tāpēc vecākiem pašiem ir jāuzdod sev jautājums, vai pastāv reāli draudi bērna drošībai, vai viņi paši vienkārši netic sava bērna spējām atrast ceļu uz mājām. Vecāki nereti sargā bērnus no iedomātām briesmām. Piemēram, mammai ir bail no augstuma, tāpēc viņa konstanti atkārto, lai bērni uzmanās, kāpjot pa stāvām kāpnēm, tādējādi bērnos ieaudzinot nedrošību pret pilnīgi ikdienišķām lietām.

Arī nieki jāuztver nopietni

Nevienam, arī bērniem, nepatīk, ja kāds viņam cenšas uzspiest savu viedokli. Ja jūsu atvase fano par grupu, kuras dziesmas jums šķiet nebaudāmas, nebūtu taisnīgi aizliegt bērnam šo grupu klausīties tāpēc vien, ka jums tā nepatīk. Viedokļu nesakritība ir lieliska iespēja veidot diskusiju, vingrināt bērna spēju argumentēt un pastāvēt par savu viedokli, kā arī iepazīt savu atvasi tuvāk.

Respektējot bērna viedokli, mēs ļaujam bērniem justies pārliecinātākiem. Turpretī bērna skumjas par netikšanu uz skolas fotografēšanos un citus viņa pārdzīvojumus saucot par niekiem, mēs graujam bērna pašvērtējumu, liekot saprast, ka tas, ko viņš domā vai jūt, nav vērtība.

Rādi piemēru

Ne velti mēdz teikt, ka bērni ir vecāku spogulis. Sākumskolas vecumā bērniem, vērojot savu vecāku uzvedību, rodas izpratne par morāles principiem. Tādēļ, ja, ieejot skolā, mēs paši nesveicinām dežurantu, tad gaidīt no bērna, ka viņš pieklājīgi izturēsies pret citiem pieaugušajiem, būtu lieki.

Kopīga laika pavadīšana – labākais apbalvojums

Vecāki ir galvenā autoritāte bērniem līdz pat pamatskolas vecumam. Bērni tiecas pēc atzinības, tāpēc svarīgi bērnu par labiem darbiem paslavēt, izrādīt savu gandarījumu – ar vārdiem un emocijām. Nevajadzētu aizrauties ar materiāliem motivēšanas veidiem. Pavisam aplami ir maksāt par mājasdarbu pildīšanu vai savas istabas tīrīšanu.

Strādājot bērnu uzticības tālrunī, bieži saņēmu zvanus no bērniem, kuriem materiāli nekā netrūka, bet viņi zvanīja, jo jutās vientuļi, nesaprasti un vecāki viņiem neveltīja pietiekami daudz laika. Nereti labākā motivācija un atalgojums ir kopīgas aktivitātes – brauciens uz kalnu, muzeja apmeklējums vai kino skatīšanās. Šobrīd kinoteātros skatāmas ne vien izklaidējošās Holivudas animācijas filmas, bet arī pašmāju kinodarbi, piemēram, nesen pirmizrādi piedzīvojusī filmiņa par runājošajiem Maskačkas suņiem, kas ne vien smīdina, bet arī skata dažādas sociālas tēmas un ētikas jautājumus, veidojot auglīgu augsni nopietnākai sarunai.