30 heroīna gadi, kopā gandrīz deviņi gadi cietumā, 15 gadi - nodarbojoties ar prostitūciju. Tāds īsumā ir 47 gadus vecās Aļonas CV. Lielākā daļa meiteņu, ar kurām viņa kopā sāka strādāt uz ielas, vairs nav starp dzīvajām. Aļona ir dzīva. Un tas nozīmē, ka viņa savu biogrāfiju var turpināt rakstīt no baltas lapas. Vārds un dažas detaļas rakstā ir mainītas, viss pārējais ir dokumentāls atstāsts. 

Aļona ir smalka, slaida sieviete, ģērbusies plāni - džinsu biksēs, vieglā, gaišā vējjakā, kedās. Gaišie mati atglausti atpakaļ. Sejā netieši, bet nojaušami ierakstītas heroīna lietošanas pēdas. Ar lietussargu kā vairogu cīnoties pret slapjdraņķi un žonglējot starp Rīgas megapeļķēm, ejam uz kafejnīcu, lai mierīgi parunātos. 

Viņa izvēlas augļu tēju un man par pārsteigumu sarunu par savu dzīvi iesāk nepiespiesti. Varbūt pie vainas brīvības eiforija pēc ieslodzījumā pavadītiem gadiem. 47 gadu vecumā viņā aizvien kaut kas naivs, meitenīgs. Var jau būt, ka viņas dzīve apstājās laikā, kad tajā ienāca heroīns. Pirms pieciem mēnešiem Aļona atgriezās no ieslodzījuma, kurā pavadīja piecus gadus. Kopumā aiz restēm viņa ir bijusi četras reizes - biežāk par zādzībām, pēdējo reizi par narkotiku glabāšanu un izplatīšanu.

Ja nebūtu nonākusi cietumā, visticamāk, nebūtu starp dzīvajiem, tāpat kā viņas dzīvesbiedrs, kurš no pārdozēšanas nomira pirms pieciem gadiem. 

Biedrībā “Dia+Logs” man ieteica parunāties tieši ar Aļonu, raksturojot viņu kā “inteliģentu un gudru”. Viņai ir laba, raita valoda, jaušama emocionālā inteliģence.

Tavs pulkstenis tikšķ

“Pieci un pieci,” viņa paskaidro, cik ilgi ir “tīra no narkotikām”. Tas nozīmē, ka Aļona nelieto piecus gadus un piecus mēnešus. Tepat netālu komunālajā dzīvoklī viņa īrē istabu par 200 eiro mēnesī un studē koledžā. Mācīties viņa sāka ieslodzījumā un tagad turpina. Aizrāvusies, patīk, nesen esot nokārtojusi sesiju. Vēl Aļona ir asistente sievietei ar invaliditāti, kura zina viņas biogrāfiju. Arī pašai ir otrā invaliditātes grupa un līdz ar to neliela pensija. “Tubiks”. Tā cietuma žargonā dēvē tuberkulozi. Viss sākās ar gripu, kas pārgāja plaušu karsonī, pleirītā un tā tālāk. “Cietuma slimnīcā ar tuberkulozi nogulēju deviņus mēnešus. Man bija tik slikti, ka uzrakstīju mammai atvadu vēstuli. Vēl man ir pankreatīts,” lietišķi uzskaita trauslā sieviete.

Un tomēr… Dažas reizes nedēļā viņa piestrādā  “uz ielas”. Kad vajag naudu, stāv uz Jāņa Asara vai Tallinas ielas. Tieši tur šobrīd apgrozās meitenes.

Aļona piedzima Maskavā. 70. gadu vidū mamma paņēma bērnus un pārcēlās uz Latviju. Meitenes tēvs un pārējā ģimene palika Maskavā. “Tā nu mēs pa divām pilsētām dzīvojām. Rīgā pabeidzu vidusskolu, iestājos politehniskajā institūtā, divus gadus pamācījos, bet jau biju sākusi lietot narkotikas un ar mācībām to nevarēja apvienot. Toreiz no magonēm varījām hanku. Abstinence nebija tik briesmīga kā no heroīna, bet varbūt toreiz bija jaunība, tāpēc viss likās vienkāršāk.

Es nezinu, kāpēc kino heroīna iedarbību attēlo tik pārspīlēti. Es neko tādu neesmu piedzīvojusi.

Man vienkārši bija forši, interesanti dzīvot, bet bez narkotikām garlaicīgi. Ja no magonēm tu  pats vari “atlauzties”, tad no heroīna nevari. Drausmīgas “lomkas” ir nedēļu, pēc tam kādu mēnesi depresija, bezspēks, bet visvairāk nomoka tas, ka nevari gulēt - ne dienu, ne nakti.  Tagad daudzi lieto fentanilu, ko izmanto dzīvnieku iemidzināšanai, tāpēc vielu dēvē par “sobaku”. Kamēr sēdēju, no tā daudzi nomira un mirst joprojām. Uz pirkstiem var saskaitīt, cik palikuši,” šausminās Aļona. Viņa paskaidro, ka narkotiku lietotāji parasti nav agresīvi, jo viņiem ir depresija un nav spēka. Statistika apliecina, ka smagi noziegumi visbiežāk tiek pastrādāti alkohola reibumā. 

Deva darbojas no piecām līdz astoņām stundām, viņa turpina. “Pēc tam tu esi saguris, gauss, bet abstinences vēl nav. Tātad no devas līdz devai vari nodzīvot apmēram diennakti, bet tavs pulkstenis visu laiku tikšķ - ir jātiek pie nākamās. Ja naudas nav, iespējams, ka uz parāda iedos tavs dīleris, pie kura regulāri iepērcies; varbūt palīdzēs draugi. Ej lūdzies vecākiem!

Tu nedrīksti pieļaut, ka šāda situācija izveidojas, tev visu laiku jākontrolē, lai būtu nauda devai. Citādi nevarēsi piecelties, nevarēsi iziet uz ielas nopelnīt. Visu laiku jāturas.

Ir bijis tā, ka sākas lomkas, bet tev uz darbu jāiet. Tas ir briesmīgi, bet tu apzinies, ka pēc tam būs vēl sliktāk.” Lielākā daļa meiteņu, kas strādā “uz ielas”, ir narkotiku atkarīgās.

FOTO: AFP/LETA

Tagad Aļona “uz ielas” piepelnās reti - tik daudz, lai nopelnītu dzīvokļa īrei, jo nedaudz viņa nopelna sociālajā darbā.  Reizi nedēļā viņa brauc pie mammas, kas sagatavo ēdienu un iedod līdzi.  “Mamma paliek mamma, viņai sagādā prieku par mani rūpēties, bet man gatavot ēst nepatīk. Nē, mamma nezina, ar ko nodarbojas. Kāpēc gan? Viņai ir 80 gadi. Par narkotikām, zādzībām un cietumu, protams, zina, bet visu laiku tic man un cer, ka mainīšos.

Pirmos desmit gadus tuvinieki mani centās ārstēt, nākamos desmit atmeta ar roku. Pēdējos desmit gadus es pati gribu citu dzīvi, jo ar narkomāniem vairs nav interesanti, bet normāla sabiedrība mani nepieņem.

Ja pateiksi, ka esi narkomāne, no tevis baidīsies. Arī tagad no kursabiedriem es slēpju savu pagātni, jo no viņu savstarpējām sarunām saprotu, ka mani nepieņemtu. Pasniedzēji zina, bet citi ne,” stāsta Aļona. Anonīmo narkomānu atbalsta grupas viņa savulaik apmeklēja, bet saprata, ka tas nav priekš viņas. “Man nepatīk un viss. Nejūtu vajadzību ar citiem dalīties savā pieredzē.”

Meitenes ielas garumā

Pa Jāņa Asara ielu 1905.gadā ar karogiem rokās esot soļojuši revolucionāri. Tagad pa tikai puskilometru garo, vēsturiskiem notikumiem bagāto ielu soļo prostitūtas. Kopumā ap 20 sieviešu, vecumā no 25 līdz 40 gadiem, dažas vecākas. Vecākajai ir 62 gadi. “Tagad tauta ir adekvāta, nav jau vairs deviņdesmitie,” rāmi paskaidro Aļona. Viesnīca, pirts, automašīna - trīs principi, pie kuriem viņa turas gadiem, un varbūt tāpēc lielās nepatikšanās nav iekūlusies. Uz dzīvokli, nomaļiem pilsētas nostūriem vai meža ceļiem Aļona nedodas. “Tev ir ātri jāsaprot, vai cilvēks ir adekvāts, un jāpieņem lēmums sēsties mašīnā vai ne. No tā ir atkarīga tava veselība un dzīvība.”

Grīziņkalna apkaimes standarta cenrādis ir šāds: minets (15-20 minūtes) 20 eiro; stunda, kurā iekļauts viens seksuālais kontakts, maksā 50 eiro;  cena par došanos līdzi uz viesnīcu sākas ar 100 eiro.

“To stundu klients var izmantot, kā pašam patīk - kaut vai sēdēt un runāties. No anālā seksa principā atsakās visas. Vismaz es nezinu nevienu, kura strādātu ar šo tēmu. Īpaši to neviens arī nepieprasa. Ziniet, tagad tauta ir civilizēta - paši jautā, vai ir prezervatīvs. Kādreiz vajadzēja pierunāt, bet tagad visi ir informēti,” Aļona priecājas, ka strādāt ir vieglāk nekā pirms gadiem - pie stūres reibumā neviens nesēžas. Ja vīri atpūšas, paņem šoferi. “Reizēm divi klienti aicina uz pirti. Skatos, kas par cilvēkiem, - ja trīs, četras stundas, iedodu atlaidi.

“Kupidonā” ir video kabīnes un VIP istabas, kur atpūsties. Klients nopērk tādu veļu, kādā grib tevi redzēt. Tas ir tāds sportisks variants - trīs vienā.”  

“Nu, bļ**,” viņa saka, runājot par naudu. “Es nopelnu, lai samaksātu par dzīvokli, un viss - negribu tur vairs stāvēt, tinos projām. Tur ir tā: kā izšaus, tā paveiksies. Bija gadījums, kad klients tūkstoti par nakti iedeva. Vēl skatoties, kāds ir mērķis. Ja vienkārši gribas paēst, izej no mājām treniņbiksēs, ātri nopelni un nolec. Kad bija jāpelna narkotikām, bez simt eiro dienā nebija ko iesākt.”

Tas, ka klients ir nošņurcis, pumpains un pretīgs, ir stereotips, saka Aļona. Samērā tipisks ir 40 līdz 50 gadu vecs, precējies, strādā ārzemēs. “Atbrauc no ārzemēm uz divām nedēļām un “atlaiž” pēc pilnas programmas. Tas viņiem kā rituāls - uzreiz pie mums. Ar mums ir viegli komunicēt - mēs nenosodām, neizprašņājam, uzklausām, pažēlojam. Aizbraucis mājās, viņš jūtas vainīgs, un līdz ar to konflikts ģimenē tiek apdzēsts jau saknē. Mēs esam vajadzīgas!” Aļona saka, ka neviena meitene nepaliek bez klienta - pieprasījums ir pēc visām. “Varbūt tāpēc, ka mūsu ir maz.”  Kādreiz uz ielas bija daudz vairāk sieviešu, it īpaši 90. gados.

Vīrietis meklē naktstauriņu

FOTO: Reuters/ScanPix

No likuma viedokļa seksuālos pakalpojumus drīkst sniegt tikai dzīvojamā telpā, kas ir personas īpašums vai par kuru tā ir noslēgusi īres līgumu. Tā nosaka 2008. gadā Ministru kabinetā pieņemtie “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”. Par seksuālu pakalpojumu sniegšanu neatļautā vietā, piemēram, klienta automašīnā, kas novietota publiskā vietā, var piespriest naudas sodu no 350 līdz 700 eiro. Nē, ne jau klientam, bet sievietei, kura jau tā ir neaizsargāta.

Tātad no seksa pircēja netiek prasīta nekāda atbildība, bet, kā nesamērīgi lielais sods palīdzēs izkļūt no narkotiku un prostitūcijas valgiem, nav skaidrs.

Ir skaidrs, ka novecojušie noteikumi neatbilst Satversmei, jo to vietā jābūt likumam. Likumprojekts kā karsts kartupelis tiek viļāts gadiem ilgi un joprojām ir iestrēdzis ministriju labirintos. 

Es jums atklāšu noslēpumu...

“Puse no meitenēm, kas te kādreiz stāvēja, ir mirušas, citas cietumā. 80% sieviešu, kas nodarbojas ar prostitūciju, lieto narkotikas, pārējās ir azartspēļu atkarīgās vai lieto alkoholu. Kaut kā tas stress ir jānoņem.” 

Jā, tā ir tiesa - daudzu prostitūcijā iesaistīto sieviešu biogrāfijā ir vardarbīgas epizodes. Aļona drīzāk ir izņēmums - viņai bijusi laba ģimene un joprojām tāda ir. “Cik biju cietumā, ne reizi mani nepameta - nāca pie manis.” Pēc ieslodzījuma Aļonai vienmēr bija, kur atgriezties, - mamma gaidīja. “Meitenes ir stāstījušas, kā bērnībā viņas izvaroja patēvs, citām nebija ko ēst, kamēr vecāki dzēra. Daudzas ir internāta bērni.”

Aļona saka, ka pēdējā laikā aizvien mazāk komunicē ar sievietēm no ielas vides, tomēr skaidri zina, ka nevienai šis darbs nepatīk. Nevienai! Viņas nemeklē citu iespēju, jo iela ir kā purvs, kas ievelk aizvien dziļāk. Aiziet ir ļoti grūti. 

FOTO: depositphotos.com

Un tomēr… Ir tik daudz organizāciju, kurās meklēt atbalstu, tik daudz iespēju, kā “nostāties uz kājām”. Apgalvojumi no sērijas “izejas nav”, “liktenis vainīgs”, “apburtais loks” vairs nedarbojas. “Es jums atklāšu noslēpumu: nevienu patrioti, kas strādā tīrā prieka pēc, nezinu, bet tik īsā laikā nopelnīt maksimāli daudz naudas citur nevar." 

Neviens nevienu nespiež te strādāt. Pēdējais “jumts” pazuda 2003. gadā. Es nezinu nevienu meiteni, kura ar savu peļņu dalītos.

Pēc viņas domām, pavisam bēdīgi ir strādāt uz apvedceļa, kur garām lielā ātrumā traucas automašīnas, apšķiežot ar dubļiem. “Pie mums ir bāri, apgaismota iela. Viena meitene no ceļa gan teica, ka tur pluss ir tas, ka viss notiek ļoti ātri: samaksāja, izdarīji un prom.”

Aļona dažas reizes mēģināja ievietot sludinājumus internetā, bet drīz vien atgriezās pie pārbaudītās shēmas. “Tur ir daudz spama - 80% zvanu pa tukšo. "Paglaudi sev kājiņu", "novelc zeķīti". Tfu!  Gaidot un atbildot tu nogursti, bet rezultāta nav. Turklāt tu neredzi cilvēku. Uz ielas tu tērē mazāk laika, viss ir ātri un konkrēti.”

Aļona atceras gadījumu, kad pa īstam nobijās: ar klientu kaut kas nebija kārtībā. “Tagad tas liekas smieklīgi, bet tajā brīdī man bija bail. Cilvēks normāli runājas, te, bāc, kaut kas aizkrīt un viņš saka: “Skaties, man citplanētietis iekoda pirkstā un brīdināja, ka tā dzīvot nevar.”  Kādu brīdi normāls, pēc tam atkal runā dīvaini. Es visu laiku skatījos pulkstenī, kad paies trīs stundas, par kurām viņš bija samaksājis.”

Grīziņkalna rajonā jau gadus 15 braukājot pastāvīgajām meitenēm labi zināms “maniaks” ar iesauku Bandana. Viņš ievilina mašīnā meiteni, kura viņu nepazīst, aizved uz mežu, pieprasa pakalpojumu, tad atņem meitenei visu naudu un izmet no mašīnas. Pēdējās tikšanās laikā Aļona viņam acīs izpūta visu piparu gāzes baloniņu. Aļona atceras, kā 2008. gadā sešos vakarā kādu meiteni uz Tallinas ielas nodūra. Ne tik sen meitenei uz trases uzlēja skābi.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

“Piedzēries taksists paņēma vienu meiteni, mašīnā nodūra, tad līķi aizveda uz Juglas papīrfabrikas teritoriju un mēģināja sadedzināt."

Netālu vēl piedzēries pirka benzīnu. Meiteni atpazina pēc tā, ka viņai bija viena stikla acs. 

Reiz arī Aļonai ar grūtībām izdevās izsprukt sveikā. “Mani uzaicināja uz dzīvokli. Ieejam, bet viņš nemaksā. Sapratu, ka kaut kas nebūs labi. Iepūtu viņam acīs gāzi, izrāvos, iebēgu otrā istabā un durvīm priekšā aizstūmu skapi. Izsaucu policiju, kas mani aizveda atpakaļ un atstāja uz ielas.” Aļona saka, ka policija reaģē un palīdz meitenēm. Savukārt viņas zina, kādos gadījumos var vērsties pēc palīdzības. “Nē, mēs neesam beztiesīgas,” viņa nosaka.

Prašņāju par elitārajiem pakalpojumiem, kas tiek reklamēti internetā, bet Aļona pasmīkņā. “Arī es 90. gadu beigās strādāju prestižā klubā “Lady Lux”.  Tur ir tas pats, tikai cena cita. Kas gan tur daudz var mainīties?” Viņa uzskata, ka bordeļu ēra sen beigusies. “Tas ir sutenerisms, nopietns pants. Šaubos, ka kāds tā riskē.”

Kad sākam runāt par jaunajā likumā plānoto vecuma ierobežojumu, proti, ar prostitūciju varēs nodarboties personas ne jaunākas par 25 gadu vecumu, Aļona nogroza galvu: netic, ka likums darbosies. “Arī tagad ir pilns ar jaunajām, kurām ir 15, 16 gadu." 

Mēs viņām neļaujam, bet viņas stāv pa dienu, kad pieaugušo nav. Uz trases jauniņo ir vēl vairāk.

Ņemot vērā, ka šobrīd internetā pārsvarā intīmos pakalpojumus piedāvā 22, 23 gadus vecas sievietes, varbūtība, ka “miesas tirgus” pielāgosies likumam, ir niecīga - drīzāk jau aizies pagrīdē.

Janvāris un februāris “ielu meitenēm” ir tukšie mēneši. Ienesīgas stundas ir piektdienās no astoņiem vakarā līdz pusnaktij. Aļona saka, ka meitenes strādā visu diennakti - kādu var sastapt piecos no rīta, citu divpadsmitos dienā. Strādā tad, kad beidzas narkotikas un vajag naudu. Kā sievietes atpazīst vīrieti klientu? “Kad viņš dod zīmi, es pieeju parunāties. Piemēram, atver automašīnas logu, uzsmaida. Daži piebrauc ar taksometru, citi nāk kājām.”

Kad prasu, cik vīriešu viņai bijis, Aļona smejas. Ar statistiku viņa nenodarbojas. Jautāju, cik ilgi 47 gadus vecā sieviete vēl plāno piepelnīties ar seksa pakalpojumiem.

“Nu, varbūt es satikšu kādu vīrieti…” viņa iesāk un tūlīt skeptiski piebilst: “Iemīlēties, o, nē! Vīrieši ir tik paredzami!" 

"Bet es protu būt pateicīga un labs draugs. Pagaidām es neesmu gatava jaunām attiecībām, jo man gribas pabūt vienai. Kāds blakus mani kaitina."

 Izrādās, ka dzīvokli viņai sākumā apmaksāja kāds vīrietis, kurš cerēja uz nopietnām attiecībām. Arī tagad viņš reizēm atnākot ciemos, bet biežak satikties sieviete nevēlas. Viņa saka, ka visvarāk uz pasaules necieš agresiju. Līdzko pamana cilvēkā šo īpašību, tā distancējas no viņa. “Es vispār vienmēr esmu bijusi tāda: par mieru visā pasaulē,” viņa smejas.

Aļonai ir pieaudzus dēls, kas dzīvo Eiropā. Dēlu audzināja viņas mamma. “Nu un pareizi. Ko es dēlam būtu varējusi dot? Man sev spēka nepietika.” Ar dēlu viņa sazinās, attiecības nav pārtrauktas, bet nav arī ļoti tuvas.

“Manai dzīvei šobrīd ir perspektīva. Vēl divi gadi un tad maģistratūra,” nākotni zīmē Aļona. “Tas ir tik interesanti: attīstības psiholoģija, komunikācija.”  

Kad dodamies prom, lietus ir pierimis, un vakara gaismā pilsēta šķiet gandrīz mājīga. Aļona saka, ka brīvdienās grib aiziet uz slidotavu - šoziem tikai reizi esot izdevies, bet slidot viņai patīk vairāk par visu pasaulē.