Soctīklu aizsaule. Kas notiek ar mirušo cilvēku profiliem? (17)

Sociālo tīklu Facebook lieto trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tie ir vairāk nekā 2 miljardi cilvēku, kas ikdienā publicē miljoniem ierakstu, augšuplādē fotogrāfijas un video, sazinās cits ar citu. Visa šī informācija tiek uzglabāta. Šīs cilvēka “pēdas” interneta vidē pēc viņa nāves tiek dēvētas par digitālo mantojumu.

Savukārt cilvēka spēju kontrolēt viņa personīgās informācijas izplatību pēc nāves dēvē par pēcnāves privātumu.  

Tā kā pēcnāves privātuma joma ir maz pētīta, arī ekspertu ir ļoti maz. Viena no vispazīstamākajām digitālā mantojuma pētniecēm ir Dr. Edina Harbinja no Birmingemas Astonas Universitātes Lielbritānijā. Martā Harbinja viesosies Latvijā ar publisku lekciju Rīgas Juridiskajā augstskolā tieši par cilvēka spēju un tiesībām rīkoties ar informāciju, kas pēc viņa nāves paliek globālajā tīmeklī.

Pēc Harbinjas domām, cilvēka spēja brīvi rīkoties ar savu fizisko mantu jāpaplašina arī uz tiešsaisti, lai ļautu cilvēkiem lemt, kas notiek ar viņu tiešsaistes “bagātību” (runa ir lielākoties par personas datiem) pēc viņu nāves.

Intervijā portālam TVNET Harbinja atklāja, ka pagaidām pastāv “absolūta nekārtība” un likumdošanas trūkums privātuma politikā pēc personas nāves. Lielākā problēma šobrīd, pēc ekspertes teiktā, ir pieeja digitālajam mantojumam un kā valstis regulē šo pieeju.

“Pēdējā laikā šī problēma ir izgaismojusies vairākos gadījumos. Piemēram, mirušo lietotāju vecāki vai mīļotie cilvēki pieprasīja pieeju savu tuvinieku profiliem, bet kompānijas un pakalpojumu sniedzēji viņiem atteica. Šeit var minēt neseno Mollijas Raselas gadījumu Lielbritānijā,” norādīja Astonas Universitātes pētniece.

Mollija Rasela bija britu skolniece, kas aktīvi lietoja Instagram un "Pinterest" platformas. 2017. gadā jaunā sieviete izdarīja pašnāvību. Mirušās Mollijas vecāki uzskata, ka tieši Instagram “palīdzēja nogalināt” viņu meitu. Mollija Instagram aplikācijā bieži skatījās bildes, kur cilvēki nodara sev miesas bojājumus. Tas, vecākuprāt, kopā ar ilgstošo depresiju arī ietekmēja meitenes lēmumu pielikt punktu savai dzīvei. Lai gūtu apstiprinājumu savām aizdomām, vecāki lūdza Instagram dot pieeju Mollijas profilam. Taču uzņēmums to atteicās darīt, atcaucoties uz saviem iekšējiem noteikumiem.

Pēc Edinas Harbinjas domām, šis gadījums spilgti ilustrē nepieciešamību pēc jauna tiesiska regulējuma.

“Patiešām, absolūtā vairākumā pasaules valstu šajā jomā ir nekārtība un regulējuma trūkums. Digitālā mantojuma tēma iekļauj vairākas juridiskās problēmas, par kurām jātiek skaidrībā. Piemēram, kā rīkoties ar personas datiem. Izskanēja piedāvājumi regulēt personas datus kā jebkuru citu īpašuma veidu, kas ir pretrunā Eiropas tradīcijai, kura aizsargā privātumu un personas datus kā cilvēktiesības,” saka tiesību zinātņu doktore.

Pasaules prakse

Mēģinājumi regulēt digitālā mantojuma un pēcnāves privātuma jomu ir veikti ASV, Francijā un Kanādā. Un pat šajās valstīs likumdošanā paliek vairākas neskaidrības, apgalvo Harbinja.

Viens piemērs, kā uzņēmums tiek galā ar lietotāja datiem pēc viņa nāves, ir Facebook piedāvātā iespēja izveidot tā saucamo memoriāla profilu (Memorialized Accounts). Proti, pēc cilvēka nonākšanas aizsaulē viņa Facebook konts tiek pārveidots par digitālo memoriālu jeb vietu, kur nelaiķa tuvinieki un draugi var atstāt dažādus ierakstus, godinot aizgājušā cilvēka piemiņu, ja to atļauj šā profila privātuma iestatījumi. Memoriāla profilā neviens nevar ielogoties.

Taču vēl pirms nāves katram Facebook lietotājam ir iespēja norādīt tā saucamo “mantojuma kontaktpersonu” (legacy contact). Tam ir jābūt cilvēkam ar aktīvu Facebook kontu. Šī persona konta īpašnieka nāves gadījumā varēs veikt ierakstu lietotāja ziņu lentē, piemēram, publicēt lietotāja pēdējo gribu, mainīt profila un fona bildi, kā arī pieprasīt profila dzēšanu. Vienlaikus “mantojuma kontaktpersonai” nebūs pieejas nelaiķa sarakstei ar citiem Facebook lietotājiem. Tāpat viņš nevarēs dzēst vai pievienot jaunus draugus.

Saskaņā ar 2016.gada aplēsēm, kopš Facebook dibināšanas brīža sociālajā tīklā atrodami apmēram 30 miljoni mirušo cilvēku profilu. Dienā mirst ap 8 tūkstošiem Facebook lietotāju visā pasaulē.

Facebook pēcnāves privātuma politiku uzslavē doktore Harbinja. Sociālā tīkla piekoptā politika iet roku rokā ar ASV 2015.gadā pieņemto likumu, kas atzīst Facebook mantojuma kontaktu par derīgu un likumīgu veidu, kā personai rīkoties ar saviem “digitālajiem aktīviem”. Arī Francijā 2016. gadā tika pieņemts līdzīgs likums. 

Tomēr pašai pētniecei labāk patīk ideja par sociālā tīkla profila dzēšanu uzreiz pēc tā īpašnieka nāves.

“Manuprāt, profila dzēšana pēc noklusējuma vēl aizvien ir labāks risinājums nekā mantinieku neierobežota pieeja nelaiķa profilam, jo tā atver “Pandoras lādi”, gan runājot par pēcnāves privātumu, gan par dzīvo cilvēku privātumu, proti, par mirušā cilvēka draugu un paziņu privātumu, ar kuriem nelaiķis sazinājās dzīves laikā,” saka pētniece.

No Facebook atšķirīga pēcnāves privātuma politika pastāv, piemēram, sociālajā tīklā Twitter. Šā gada sākumā mikroblogošanas vietne ieviesa jauninājumu. Tagad uzņēmums piedāvā tikai mirušo cilvēku profilu deaktivizēšanu. Lai to izdarītu, nelaiķa radiniekiem jāuzrāda uzņēmumam personu apliecinoša dokumenta kopija un nelaiķa miršanas apliecība. Piekļuvi aizgājušo cilvēku profiliem Twitter nesniedz nevienam.

Situācija Latvijā

Pašmāju sociālā tīkla Draugiem.lv aktīvo lietotāju skaits patlaban sasniedz apmēram 340 tūkstošus. Katru dienu uzņēmums saņem ziņu par vismaz vienu mirušu lietotāju.

“Tie skaitļi ir biedējoši. Mēnesī ir aptuveni 20 pieprasījumi. Vienā darba dienā obligāti ir viens pieprasījums. Un dažkārt pat 2-3 mirušie,” - apgalvo Draugiem Group runasvīrs Jānis Palkavnieks.

Draugiem.lv piekoptā politika paredz, ka mirušo lietotāju profili ir dzēšami. Taču tas netiek darīts bez radinieku pieprasījuma.

Vienīgā informācija, ko portāls pēc pieprasījuma var nodot radiniekiem, ir nelaiķa profilā augšupielādētās publiskās bildes.

“Ja ir šāds lūgums no radiniekiem, tad mēs nododam tikai publiskas fotogrāfijas. Jo ir arī tādas fotogrāfijas, ko redz tikai pats lietotājs. Neko nepublisku mēs nenododam,” pauda Palkavnieks.

Kā atzīst TVNET uzrunātie eksperti, Latvijā viena konkrēta likuma, kas regulētu digitālā mantojuma lietas, nav. Arī daudzkārt apspriestā Eiropas Savienības datu aizsardzības regula (saīsināti GDRP) neaizsargā mirušo cilvēku datus un neregulē jautājumus, kas saistīti ar pēcnāves privātumu.

“Ir atsevišķi speciālie likumi, kas reglamentē mirušu personu datu izmantošanu, piemēram, pacientu tiesību likums, bet, ja runājam par daudz piesaukto datu regulu jeb GDPR, tad šī regula aizsargā tikai dzīvu personu datus,” norāda Latvijas sertificēto datu aizsardzības speciālistu asociācijas valdes līdzpriekšsēdētāja Agnese Boboviča.

Saskaņā ar ekspertes teikto, ir bijušas diskusijas par šo tēmu dažādās konferencēs. Tomēr tās vairāk notiekot autortiesību un mantojuma tiesību kontekstā, viņa atzīmēja. 

“Ja nelaiķis ir bijis aktīvs viedokļa paudējs un ir sapulcinājis lielu sekotāju skaitu, tad mantiniekiem vajadzētu spēt pārņemt šo profilu, lai jau kā profila īpašnieki izlemtu, ko tālāk ar to darīt,” uzskata Boboviča.

Saskaņā ar statistikas portāla Statista.com datiem, no 2010. gada līdz šodienai sociālo mediju lietotāju skaits pasaulē ir audzis teju par 2 miljardiem.

Neskatoties uz to, vēl aizvien pastāv liela atšķirība starp sociālo tīklu iekšējiem mehānismiem, kā viņi apstrādā mirušo cilvēku datus, un tradicionāliem mantojuma likumiem, norāda pēcnāves privātuma eksperte Edina Harbinja. Likumam jāiet līdzi tehnoloģijām un, pēc Harbinjas domām, šajā jomā likumdevējiem pagaidām veicies slikti.