Emocionālā inteliģence - no bērna kājas
Zviedru biznesa idejas

Bērni. Ilustratīvs foto

FOTO: Pixabay

Runāšana, lasīšana, rēķināšana - tās ir ārkārtīgi svarīgas prasmes, ko vecāki un skolotāji palīdz apgūt ikvienam bērnam. Taču tikpat svarīgas bērna attīstībā ir arī sociālās prasmes, empātija, spēja atpazīt savas un citu cilvēku emocijas. Turpinot rakstu sēriju par tehnoloģiju "vienradžu" zemē Zviedrijā radītajām biznesa idejām, portāls TVNET pēta uzņēmumus, kas darbojas interesantā sfērā - emocionālās inteliģences attīstīšanā.

Emocionālā inteliģence ir spēja identificēt pašam savas un citu cilvēku emocijas, kas ļauj veselīgā veidā tās apdomāt un kontrolēt. Ņemot vērā, ka bērnību un pusaudža gadus bērni aizvada ļoti sabiedriski (apmeklē bērnudārzu, mācās skolā, iet uz pulciņiem, spēlējas kopā ar kaimiņu un radu bērniem), šajā laikā tiek ielikti socializēšanās pamati visai pārējai dzīvei. Labu attiecību veidošana ar apkārtējiem, spēja aprakstīt savas sajūtas, empātija pret citu cilvēku pārdzīvojumiem - šīs prasmes ikvienam nepieciešamas no paša dzīves sākuma līdz pat tās galam, kā ģimenes dzīvē, tā arī darbā.

Pasaules ekonomikas forums prognozējis, ka pavisam tuvā nākotnē emocionālā inteliģence būs viena no desmit darba tirgū pieprasītākajām prasmēm līdzās spējai risināt sarežģītas problēmas, kritiskajai domāšanai, radošumam, spējai vadīt komandu un koordinēt uzdevumus ar citiem cilvēkiem. 2015.gadā emocionālā inteliģence nebija svarīgāko prasmju desmitniekā, bet 2020.gada prognozē ierindojas sestajā vietā.

Pārējās sarakstā uzskaitītās prasmes: izlēmīga lēmumu pieņemšana, spēja apkalpot klientus, labas sarunāšanās prasmes un elastīga domāšana.

FOTO: Ekrānuzņēmums

Iemācīties empātiju ar spēlēm

Ponijs un kucēns stāv pie līkumainas upītes. Otrpus upītei ir laipiņa, uz kuras draugiem jānokļūst. Ponijs ir drošs un par sevi pārliecināts - uz viedtālruņa ekrāna viņam vajag tikai viegli uzsist ar pirkstu, lai viņš priecīgi pārlēktu pāri upītei. Taču sunītis ir bailīgāks un pirms lēciena ilgi domā. Spēlētājam jāmudina ponijs viņu uzmundrināt un iedrošināt. Galu galā saņēmies, sunītis lec, bet iekrīt upītē. Tas nekas - ponijs ļauj pieķerties viņa astei un izvelk draugu sausumā.

Šāds sižets tiek izspēlēts mobilās aplikācijas "Peppy Pals" pirmajā līmenī. Bez valodas, tikai ar animācijām un pieskārieniem ekrānam. Spēle māca - ja esi drošsirdīgs un grūtību gadījumā neapjūc, palīdzi citiem. Bet, ja mēdz būt bailīgs, meklē palīdzību un iedrošinājumu. 

Pavisam spēlē ir pieci varoņi - kāds kautrīgāks, cits ziņkārīgāks vai jautrāks. Bērns var identificēties ar kādu no tiem, bet citos saskatīt savus draugus un ģimenes locekļus. Sadarbībā ar psihologiem izstrādātie varoņi un scenāriji imitē dažādas sociālās situācijas, ļauj spēlētājam iejusties citu ādā un ar vecākiem vai skolotāju apspriest savas sajūtas - kāpēc konkrētā situācijā jūtos tieši tā un ne citādāk, stāsta uzņēmuma vadītāja un līdzdibinātāja Paulīne Olsone. Uz tikšanos ar žurnālistiem viņa ieradusies T-kreklā ar uzrakstu "Empathy is the New Black" ("Empātija ir jaunā modes tendence").

"Peppy Pals" ar aizraujošu stāstu un humora palīdzību cenšas bērnos attīstīt empātiju, spēju pielāgoties jaunām situācijām un sociālās prasmes, uzskaita Olsone. Tas lielā mērā sakrīt ar Pasaules ekonomikas foruma prognozi par to, ko nākotnē visaugstāk vērtēs darba tirgū. Taču šīs prasmes ir ļoti svarīgas arī interpersonālajā komunikācijā, tās palīdz laimīgāk dzīvot un nepieciešamības gadījumā labāk risināt psiholoģiska rakstura problēmas. Olsone uzsver, ka augsta emocionālā inteliģence arī saistīta ar labākām sekmēm skolā.

Spēļu scenāriji balstīti uz zinātniskajiem pētījumiem, un to izstrādāšanā piedalās Upsalas Universitāte. "Peppy Pals" ir sešas visā pasaulē pieejamas aplikācijas (tajās netiek izmantoti vārdi, tikai ķermeņa valoda, kustības un sejas izteiksmes, tāpēc nav valodas ierobežojumu), kā arī vairākas multfilmas, grāmatas un īpaša programma izmantošanai bērnudārzos un skolās. Aplikācijas paredzētas bērniem no trīs līdz sešu gadu vecumam, bet pārējie materiāli - bērniem no viena līdz deviņu gadu vecumam vai ilgāk.

Pagaidām piecas no sešām aplikācijām pieejamas par maksu, bet nākotnē paredzēts tās visas apvienot vienā un ieviest freemium modeli - pamatfunkcijas pieejamas bez maksas, bet par papildu saturu jāmaksā.

Aplikācijas lejupielādējušas ģimenes 150 pasaules valstīs, tomēr galvenie mērķa tirgi ir Ziemeļvalstis, Lielbritānija un ASV. Viens no uzņēmuma investoriem ir "LEGO Ventures". Līdzšinējie panākumi ir visai labi, ņemot vērā teju neeksistējošo reklāmas budžetu.

Uzaugt bez stereotipu nastas

"Olika forlag" ir godalgota izdevniecība, kas specializējas no dzimumu stereotipiem brīvā literatūrā bērniem. Mērķis - piedāvāt tādas grāmatas, kurās ikviens bērns var identificēties ar varoņiem.

"Mans dēls bērnībā vienu nedēļu dzīvoja ar mani, bet otru - ar tēvu," stāsta izdevniecības līdzdibinātāja Marī Tomisika. "Taču viņš nekad neredzēja sevi grāmatās, ko lasīja. Tolaik 30% Zviedrijas bērnu dzīvoja ģimenē, kur māte, tēvs un bērns nebija zem viena jumta, bet bērnu grāmatās vienmēr tika atspoguļots tieši šāds stāsts. Tas mani vienlaikus sadusmoja un skumdināja.

Man radās sajūta, ka bērnu grāmatas neatspoguļo mūsdienu sabiedrību. Bērnus iespaido tas, ka viņi literatūrā nekad neredz sevi un savu dzīvi. Viņiem atkal un atkal parāda, ka viņu dzīve ir mazvērtīgāka nekā tiem, kuru dzīvesveids ietilpst vairākuma normās.  Viens no mūsu mērķiem ir dot bērniem iespēju saredzēt sevi bērnu grāmatās. Vēl viens nozīmīgs aspekts - lai pēc vairākuma normām dzīvojošajiem bērniem rodas izpratne par citiem veidos, kādos cilvēki dzīvo. Tādā ziņā grāmatas ir kā logs, pa kuru skatīties uz pasauli."

Izdevniecība sadarbojas ar vairākiem desmitiem rakstnieku un ilustrāciju autoru. Pirmajā vietā ir labs stāsts, norāda Tomisika. Strādājot pie jaunas grāmatas, tiek ņemti vērā septiņi Zviedrijas identificētie diskriminācijas kritēriji. Tiek pievērsta uzmanība tādiem aspektiem kā grāmatas varoņu apģērbs, ķermeņa valoda, izmantotās krāsas. "Olika forlag" jeb "Citādās izdevniecības" darbos sastopamie varoņi pieder dažādām rasēm, seksuālajām orientācijām, iekļauti arī varoņi-invalīdi. Vairums grāmatu paredzētas bērniem līdz 12 gadu vecumam, bet ir arī grāmatas pusaudžiem un rokasgrāmatas vecākiem. 

""Olika" cenšas "normalizēt", nevis "problematizēt". Tas nozīmē, ka mēs varam iekļaut puiku kleitā vai meiteni kā galveno varoni, to nekomentējot. Stāsts un dramaturģiskais konflikts vienmēr slēpjas kaut kur citur - mēs šos aspektus neizmantojam kā daļu no konflikta," stāsta Tomisika. 

Interesanti, ka visas "Olika forlag" grāmatas jau daudzus gadus tiek drukātas Rīgā. Paralēles ar Latviju var vilkt arī citā aspektā. 2012.gadā lielu skandālu Latvijā izraisīja grāmatas "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" (ar to saturu var iepazīties šeit). Vairākas konservatīvās nevalstiskās organizācijas protestēja pret dāņu grāmatām.

Iepazīstoties ar to saturu, vēstījums ir skaidrs - izcelt stereotipus, ar ko ikdienā saskaras puikas un meitenes. Tā sakot, "iekāpt otra kurpēs". Dienā, kad Rūtu visi uzskata par puiku, zēni viņu aicina kāpelēt rotaļu laukumā un spēlēt futbolu, bet viņas draudzenei Sofijai neļauj - "nekad vēl nav dzirdēts par vārtsargmeitenēm". Savukārt Kārlis, ko nezin kāpēc notur par meiteni, brīnās, kāpēc mamma pēc brokastīm liek novākt savu šķīvi (parasti taču viņš to nedara) un kāpēc audzinātāja uzslavē viņu par skaisto džemperi. Kā tolaik norādīja Tiesībsarga birojs, grāmatas "aizstāv bērna tiesības uz individualitāti un veicina bērnu iespēju attīstīt savas spējas neatkarīgi no dzimuma", kas ir visas sabiedrības interesēs. 

Kaut gan Zviedriju pieņemts uzskatīt par vienu no dzimumu līdztiesības jautājumos attīstītākajām valstīm pasaulē, arī "Olika forlag" īsi pēc dibināšanas 2007.gadā iekļuva līdzīgā skandālā.

"Es jūsu situāciju ļoti labi saprotu. Ļoti ietekmīga zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" žurnāliste mūs apsūdzēja mēģinājumos propagandēt "dzimuma ideoloģiju" bērnu literatūrā," atceras Tomisika. 

"Mēs kā izdevniecība debatējām ar žurnālisti, argumentējot, ka visos stāstos ir vērtības. Nav tāda stāsta, kurā nebūtu vērtību. Ar statistikas datiem parādījām, ka meitenes ir 50% no visiem bērniem, bet tikai 30% no grāmatu varoņiem. Kāpēc tā? Mēs arī atsaucāmies uz pētījumiem par to, kā bērnu grāmatas veicina ierobežojošus stereotipus par to, ko nozīmē būt puikam vai meitenei.

Esmu darbojusies zinātnē un man ir doktora grāds, tāpēc domāju, ka statistika palīdzēja izskaidrot, kādēļ mūsu darbs ir nepieciešams. Desmit gadus vēlāk žurnāliste atzina, ka viņai daļēji nebija taisnība. Bet pagāja ilgs laiks, līdz tas notika."

Ja Tomisikai būtu jāvirza grāmatas tādos tirgos, kur dominē konservatīva attieksme pret dzimumu lomām, viņa izmantotu līdzīgu stratēģiju - uzsvērtu statistikas datus un faktu, ka bērnu literatūrai vajadzētu "turēt līdzi" sabiedrībai un parādīt tajā valdošo daudzveidību, lai katrs lasītājs kādā stāstā varētu atrast tādu varoni kā viņš pats.

"Mēs Zviedrijā izdevām grāmatu "Dod savam bērnam simt iespējas, nevis divas". Tajā bija izskaidrots mūsu misijas pamatojums. To lasot, cilvēki sāka saskatīt nevienlīdzības izpausmes, ko iepriekš nebija pamanījuši," norāda Tomisika. 

"Kad redzi, kā mainās izturēšanās pret bērniem atkarībā no viņu dzimuma, vairums cilvēku saprot, kāpēc mūsu grāmatas ir svarīgas un kāpēc gribam bērniem dot lielāku brīvību izturēties un būt tādiem, kādi viņi grib būt. "

Lai rosinātu diskusiju par sievietes potenciāla īstenošanu, portāls TVNET turpina rakstu sēriju par dzimumu līdztiesības karognesējas Zviedrijas pieredzi un interesantiem uzņēmumiem, kuru centrā ir sievietes un sabiedriskais labums. Nākamos rakstus lasiet jau drīzumā! 

Iepriekšējie raksti:

Zviedrija - tehnoloģiju "vienradžu" zeme

Tēta atvaļinājums" un ne tikai. Kā Zviedrijā veicina dzimumu līdztiesību?

Zviedru biznesa idejas: sievietes - pirmajā vietā!

Uz augšu