Nedienas ar e-kartēm jeb katram sava e-karte? (2)

Pirmkārt, aizdomas rada e-kartes finansējums, kur nesakrīt cipari un nav skaidrs, vai šīs izmaksas ir adekvātas. Otrkārt, rodas jautājums pēc būtības – kas tad ir šo milzīgo investīciju patiesais labuma guvējs – galvaspilsētas iedzīvotāji, Rīgas Satiksme, Rīgas Karte vai kāds indivīds? Man gribētos cerēt, ka detalizēta dokumentu izpēte un iespējami tiesvedības procesi nesīs lielāku skaidrību – lai gan līdzšinējā pieredze nav iedvesmojoša (ne ar slaveno nanoūdeni, ne arī “nanopodziņu pieturās” utt.)

Šis skandāls man atgādina par e-pārvaldes problēmām Latvijā. Reti kurš digitālais risinājums mūsu valsts pārvaldē ir īstenots veiksmīgi un nesis cerētos rezultātus. Daudzi projekti līdzīgi kā e-skola un e-veselība ir cietuši fiasko: pārtērētas finanses, kavēti termiņi, necaurspīdīga projektu pārvaldība, neskaidra komunikācija un iedzīvotāju iebildumi. Bet visvairāk tas norāda uz to, ka trūkst vienotas pieejas un sadarbības valsts pakalpojumu digitalizācijā. Latvijā e-pakalpojumi joprojām izskatās kā dažādu iestāžu individuāli projekti, nevis saskaņota un labi plānota valsts sektora darba un finanšu kopīga optimizācija. Atcerēsimies, ka e-pakalpjumu ieviešanas būtība ir nevis sekot līdzi “modes tendencēm”, bet gan uzlabot pakalpojumu kvalitāti, ātrumu un samazināt izdevumus. Tāpēc es ar zināmu skepsi lasu jaunumus par plāniem ieviest līdzīgas pilsētas kartes arī Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās, kamēr vienlaicīgi tiek kritizēti iztērētie miljoni Rīgas kartei.

“Viensētas sindroms” digitālajā pārvaldē nozīmē zaudējumus daudzu miljonu eiro apjomā no mūsu pašu kabatām

Jā, man patīk, ka Latvijā arvien vairāk valsts pārvaldē izmanto modernus un digitālus pakalpojumus, kas padara ērtāku dzīvi gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan valstij. Taču mani mulsina fakts, ka katrai pilsētai būs sava karte. Tātad – tie būs jauni ieguldījumi dažādās informāciju tehnoloģiju infrastruktūrās, kur dažām pilsētām veiksies labāk, citām sliktāk. Bet tām, kas nevarēs atļauties, šādu sistēmu nebūs vispār.

Šī ir tikai viena no tehnoloģiju “aisberga” redzamām virsotnēm. E-karšu darbības pamatā ir informācijas sistēmas, savā starpā sadarboties spējīgas datu bāzes un labi organizēta IT arhitektūra. Loģisks būtu jautājums, kāpēc jātērē resursi, kā tas ir darīts Rīgā, lai dažādi valsts un pašvaldību pakalpojumu sniedzēji radītu jaunus risinājumus, bet informācijas aprite joprojām nestrādā?

Jāņem vērā, ka šie risinājumi nav tikai vienreizēja investīcija, tie prasa pastāvīgu darbu un finanses – atjaunot, uzlabot, papildināt. Tā no iesākumā neliela un nevainīga iepirkuma, kur, iespējams, vēl var piesaistīt “Eiropas naudu”, beigās izaug par savu “mazo saimniecību”, kuru nelabprāt gribas dalīt ar citiem, un informatīvie dati tiek pasniegti selektīvi - tikai tie, kas patīk un attaisno projektu.

Latvija ir neliela valsts. Mūsu nelielais skaits, līdzīgi kā Igaunijā, ir mūsu priekšrocība būt fleksibliem, rast vienkāršus un visus iedzīvotājus iekļaujošus digitālos risinājumus.

Digitālo risinājumu ieguvums ir ne tikai iedzīvotāju ērtības, bet arī ietaupīta valsts nauda

Pieredze rāda, ka lielāks valsts un pašvaldību subsīdiju caurspīdīgums nozīmē lielākas iespējas ietaupīt finanses un paplašināt atbalstāmo iedzīvotāju loku. Manuprāt, tas ir gan būtisks ieguvums valstij un iedzīvotājiem, gan vienkāršs un ērts šo produktu lietojums. Veiksmīgs piemērs ir Jelgava, kas, pateicoties Mobilly TX, “digitalizēja” autotransporta un skolēnu ēdināšanas subsīdijas. Rezultātā atkrita “fiktīvas pusdienas un neesoši autobusu braucēji”, pašvaldībai radās ap 30% ietaupījums subsīdijām un iespēja Jelgavas domei palielināt to cilvēku loku, kas saņem sabiedriskā transporta atvieglojumus.

Man prieks, ka tuvākajā laikā Saeima pieņems lēmumu par obligātu eID ieviešanu Latvijā, sākot ar 2023. gadu. Protams, man tas šķiet pārāk tālu un pārāk vēlu. Savulaik es rosināju diskusiju - šādu “mūsdienīgu e- identitāti” piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam jau uz valsts simtgadi. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad.

Taču svarīgi būtu, lai mēs izmantotu šo trīs gadu pārejas periodu un sakārtotu valsts un pašvaldību pārvaldē esošo infrastruktūru un IT arhitektūru – kur eID kalpotu kā stūrakmens lietotāju autentifikācijai, datu pieejamībai un uzticamībai, dokumentu parakstīšanai un sistēmas drošībai. Kur būtu skaidra arhitektūra un tehnoloģija, kā datu bāzes savā starpā sadarbojas un apmainās ar informāciju, kur dati ir pieejami un kalpo sistēmu, pakalpojumu tālākai uzlabošanai. Valsts finansējums IT projektam jāpieļauj tikai tad, ja nodrošina pamata kritēriju izpildi – datu apmaiņu un sadarbību kopējā arhitektūrā, drošu autentifikāciju un datu aizsardzību un datu pieejamību kopējā valsts pārvaldībā.

Ja mēs skaidri uzstādītu mērķus valstiskā līmenī, proti, prasības valsts sektora pakalpojumu digitalizācijai, tad arī privātajam sektoram būtu skaidrs, kādus risinājumus izstrādāt un piedāvāt!

Ja valsts sakārtotu informācijas sistēmas, datu bāzu sadarboties spējas, informācijas apriti gan valsts, gan pašvaldību līmenī (ne tikai “savas saimniecības” ietvaros), tad risinājumi kalpotu sabiedrībai kopumā – ne tikai vienai pilsētai, vienai pašvaldībai vai kādas kapitālsabiedrības vadītāja interesēs.